Čali (bakalaur), nu tu esi beksaidā

Kopsavilkums:

  • Universitāšu izglītības normālība kļuvusi par nastu
  • Augstskolu diplomu īpašnieki drūzmējas darba tirgus pudeles kaklā
  • Studējot iegūtās zināšanas sabiedrībā pieņemts vērtēt kā nelietderīgas

“Nu, kur studēsi pēc videnes?”

Publiski paust savu sašutumu par to, ka darba devējs kandidātam prasa neadekvātas svešvalodu zināšanas, vai sūkstīties par to, ka darba veikšanai vajag X gadu pieredzi (“kur lai tādu iegūst?!”), ir normāli. Sabiedrība saprotoši izturas pret tiem, kuri neprot angliski runāt un nenosoda tos, kuri nevienu darbu tā pa īstam nav darījuši. Bet pamēģiniet viesībās vai internetā pasūdzēties, ka jums atteica labu darbu tāpēc, ka nav augstākās izglītības. Varbūt acīs to nepateiks, bet viedoklis par jums būs: “Lūzeris”.

Man šis uzspiestās “normālības” standarts šķiet kaitīgs. Pati augstākās izglītības ideja, manuprāt, ir par īpaši spējīgu vai centīgu cilvēku sasniegumiem, par izcīnītu vietu sabiedrības elitē, par likumīgām tiesībām citus pamācīt. Laika gaitā sabiedrība uzskatīja, ka par sasniegumiem vērtīgākas ir iespējas, bakalaura grāds kļuva par “standartiņu”, mūžīgo studentu apmierināšanai ieviesa masveidīgas maģistru ražošanas kombinātus, ambiciozo izlēcēju vajadzībām no zila gaisa sacerēja MBA grādus, no pirksta izzīda tūkstoti “sociālo zinātņu” studiju programmu un augstāko izglītību sāka piegādāt pa vadiem no amērikas. Bakalaurs šobrīd nozīmē “nekas īpašs”, “viduvējība”. *

photo-1533854775446-95c4609da544-2

Kas mainās, ja tavā CV ir ieraksts par augstāko izglītību vai divām

Augstākās izglītības jēga degradējas, bet tās loma cilvēka dzīvē pieņemas svarā. Absurds? Esiet taču godīgi pret sevi, atzīstiet, ka ne reizi vien esat sev uzdevuši jautājumu: “Vai tādēļ es tos četrus gadus solu deldēju un papīru hektārus aprakstīju?” Darba meklētāji ir pamanījuši, ka otrais maģistrs viņu CV nez kāpēc nekā neatsaucas uz viņiem piedāvāto amatu līmeni un atalgojumu. Viņi vaicā: “Kāpēc?”, un es meklēju saudzīgāku veidu, kā atbildēt. Baidījos, ka man pietrūkst autoritātes, lai sliktas ziņas no manas mutes izklausītos pēc “skarbas patiesības”, bet palīgā nāca gadījums.

Manis iecienītajā saprāta pilī un brīnišķīgas angļu valodas avotā – žurnālā The Spectator nesen ar sajūsmu izlasīju ģeniālu rakstu par britu augstākās izglītības bēdu stāstu. Lai gan autors apcer specifisku Apvienotās Karalistes problēmu, es nevarēju atturēties no kārdinājuma padalīties ar šo publicistikas pērli. Rakstā ir vairāk līdzīgā mūsu realitātei nekā atšķirīgā. Un galu galā – autors raksta no tās vietas, uz kurieni klupdama krizdama klunkurē mūsu izglītības sistēma – uz progresīvo nākotni.

Pirmo reizi savā  blogā pārpublicēju cita autora tekstu (oriģinālu angļu valodā silti aicinu lasīt šeit   un   šeit), jo esmu drošs, ka seram Sazerlendam nebūtu iebildumu dalīties ar savu viedokli.

Piedāvāju tekstu savā, saīsinātā un visai brīvā pārstāstā.

Sūtīt uz augstskolu vairāk cilvēku nav risinājums

Rory Sutherland 10.11.2018. The Spectator

Iedomājieties pasauli, kurā darba devēji vērtētu pretendentus uz amatu tikai pēc apģērba. Nevienam novalkātās drēbēs un nobristās kurpēs darbu neredzēt kā savu ausu. Lai izlīdzinātu kandidātu iespējas, valdība katram garantētu 1000 eiro kredītu darba intervijām atbilstošu drēbju iegādei. Pirmajā acu uzmetienā šķistu brīnišķīgs risinājums.

Tomēr, ja pieejamo darba vietu skaits nepalielinātos, šādai “iespēju izlīdzināšanai” būtu pretējs efekts – tas tikai saasinātu konkurenci par šīm ierobežotajām iespējām. Drīz vien ar 1000 eiro vērtu uzvalkunepietiktu, pie darba pirmie tiktu pie dārgiem drēbniekiem šūdināto uzvalku un itāļu roku darinātu lakādas kurpju valkātāji. Tā vietā, lai paplašinātu konkurenci, valsts palīdzība vienkārši paceltu latiņu augstāk.

Šāda absurda situācija ļoti atgādina to, kā hipertrofējas augstākās izglītības loma un nozīme sabiedrībā. Valsts atbalsts plašākām augstākās izglītības iegūšanas iespējām uzlabo cilvēku stāvokli tikai tādā gadījumā, ja vienlaicīgi palielinās piemērotu darbavietu piedāvājums. Ja nav atbilstoša piedāvājuma, augstākā izglītība ir vien smalka izgāšanās.

Augstākās izglītības kļūšana par formālu standartu ir radījusi pudeles kakla efektu – šobrīd pat pamatlīmeņa darba vietās pieprasa augstskolas diplomu. Laikos, kad augstākā izglītība bija 20% darbaspējīgo, neviens neuzskatīja par kaunu dzīvot bez “diploma”, un cilvēki varēja atrast sev piemērotu darbu. Šobrīd, kad augstskolā iestumj 50% jauniešu un vēl iecērt tiem asti bluķī ar studiju kredītu, nestudēt ir apkaunojums. Vēsturiski bērnudārza auklīte bija profesija, kurā varēja strādāt bez augstākās izglītības. Tagad tāda prasība ir, un stulbākais, ka nevienu tavā otrajā veiksmīgajā darba gadā jau vairs neinteresē, kāds tev diploms mētājas kumodes atvilktnē.

Tas, ko patiesībā ir radījusi šī apsēstība ar “pareizajiem papīriem”, ir vēl viens mākslīgs šķērslis tavā dzīvē, pie kura tev ir visas iespējas izgāzties un kļūt par neveiksminieku sabiedrības un savās acīs. Vēl viens formālais uzdevums, kuru pildot, tu nevari atļauties kļūdīties.

Viens no risinājumiem šādai situācija būtu ieviest augstskolās “pieaugušo kvotas”, vietas, kuras ir rezervētas studentiem pēc 25 gadu vecuma. Cilvēkiem, kuri pēc vidusskolas ir devušies strādāt, būtu pamatots iemesls darba devējam izskaidrot, ka studēšanas vietā pagaidām dota priekšroka pieredzes iegūšanai, naudas pelnīšanai, nevienam par šādu situāciju nebūtu jākaunas. Un arī augstskolas iegūtu studentus, kuri gatavi runāt un domāt par kaut ko vairāk kā vien par saviem iecienītajiem deju mūzikas izpildītājiem.

Rory Sutherland, Ogilvy UK viceprezidents.

Kāda ir šī stāsta morāle, kāpēc man šķita svarīgi to pārstāstīt? Vispirms jau tāpēc, ka cilvēkiem ir grūti saprast – kā nākas, ka gandrīz visos darba sludinājumos prasa augstāko izglītību, bet darbā pieņem tos, kuriem ir lielāka pieredze nozarē? Kā tas var būt, ka 90% darba devēju un pašu studentu uzskata, ka praktiski nekas no tā, ko viņi mācījās augstskolā, nenoderēs, darba pienākumus veicot?

“Ja daudz gribēsi zināt, ātri vecs paliksi”, teica manā bērnībā. Tā arī šeit nav jēgas meklēt racionālu skaidrojumu. Es iesaku uztvert augstāko izglītību kā rituālu, kas ir jāveic, nokļūstot pieaugušo pasaulē. Sava veida iniciācijas rituāls, kā gaiļa kaušana, jājot zirgus pieguļā. Kas jādara – jādara. Nepatīkami, ka gaiļa piebeigšanai savulaik iztērēja pāris naktis, bet studiju nomocīšana aizņem vismaz 3 gadus. Bet ir mierinājums – cilvēki tagad dzīvo ilgāk un studentiem pieejamas daudz un dažādas blakus izklaides studiju laikā zemē nomestā laika izdaiļošanai.

Vārdu sakot – iesaku pret savu augstāko izglītību ieguvušas personas statusu izturēties līdzīgi kā pret savām labi audzinātā  un augsti skolotā cilvēka manierēm – neplātieties ar tām, nepārvērtējiet un lietojiet tikai pareizajā vietā un ar mēru, atcerieties, ka, lai gan bez reveransa pie dejas netikt, tomēr beigās vērtēs jūsu dejotprasmi, vieglo soli un iemaņas nenobradāt partnera kājas.

doffing-hat

 

* Visi šajā rakstā lasāmie Galvu Mednieka spriedumi, secinājumi un piemēri attiecas uz formālo (universitāšu) augstāko izglītību sociālajās, vadības un humanitārajās programmās. Savukārt dabaszinātņu, tehniskās un medicīnas studijas un iegūta augstākā izglītība kādā no šīm zinātnēm ir pavisam cits stāsts.

2018.  gada decembris

 

Ja patika – dalies un pieseko! Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti, diskusijas un strīdi tiek sveikti. 

Rakstu pārpublicēšana jāsaskaņo ar bloga autoru  e-pasts: imac.macs@gmail.com

15 domas par “Čali (bakalaur), nu tu esi beksaidā”

  1. Tēma plaša un sāpīga. Visaptveroši grūti analizējama, tāpēc noskaldīšu tikai dažas šķēles.

    Izglītība kā bizness. Cik lasīts – tipisks piemērs jenķlande. Un tā kā bāleliņi, daļa vienkārši nekritiski, citi, iespējams kāda savtīguma vadīti, čakli grāva veco izglītības sistēmu, tad šī komponente pie mums darbojas pilnā sparā.

    Augstprātība un pārākuma apziņa. – Lai arī ādolfa pēcgājēji sludina daudz ko, tie, kas ir saskārušies praksē, galvenokārt biznesa jomā, zin cik nozīmīgas vizītkartēs ir dažas burtu kombinācijas un vēl izteiktāka attieksme, ja to nav.

    Neesoša vai varbūt esoša, bet kāda cita interesēs, pusatvērtās teritorijas politika. Maz ticams, ka tuvākajā laikā nevajadzēs reālu darbu veicējus. Attīstoties tehnoloģijām, proporcija starp vienkāršu darbu veicējiem un lielāku inteletu prasošām profesijām protams mainās, bet ne jau tā, kā to gribētu izglītības tirgotāji.

    Ir sajūta, ka šļūcam lejā pa kalna nogāzi, bet brillēs iemontētais TV stāsta par rāpšanos augšup pretī saulei. Un izvēles iespējas ir starp iegāšanos aizā vai iestūrēšanu nelielā auglīgā ielejā …. Par lavīnu(reālu, jo co2 pārstrādē uz vienu iedzīvotāju, mūsu sasniegumi statistiski nepārtraukti uzlabojas) esamību neviens nerunā.

    Like

    1. Paldies par komentāru.
      Man īsti nepatīk vilkt robežu starp “vienkāršu darbu darītājiem” un profesijām, kas “prasa lielāku intelektu”. Es nedomāju, ka tā ir intelekta atšķirība, kas ieliek cilvēku kādā no šiem groziem.
      Bet visinteresantāk man ir vērot kā tehnisko profesiju cilvēki kondensējas sava veida elitē. Cilvēki, bez kuriem mūsdienu sabiedrība nespēj funkcionēt kļūst par “šķiru”, un tas patiešām ir būtiski. Tā robeža veidojas starp tiem, kuriem ir zināšanas un prasmes ar savām rokām radīt taustāmu rezultātu un tiem, kuru vienīgās prasmes ir piedalīties sabiedriskos rituālos. Veidojas konfliktējošas vērtību sistēmas. Interesanti.
      GM

      Like

  2. Tas pats bija ar lasītprasmi gadsimtiem ilgi – ja biji starp dažiem procentiem lasītpratēju – Tev bija zināmas priekšrocības karjerā – pavērās iespējas nestrādāt fiziski smagu darbu. 19. gadsimtā lasītprasme jau bija norma un nākamais līmenis bija pamatskolas/ģimnāzijas beigšana. 20. gadsimta sākumā arī tā kļuva par normu un nākamais līmenis un reizē arī solījums par labāku nākotni bija augstākā izglītība. Tagad arī tā jau kļuvusi par normu, bet inerce cilvēku prātos vēl palikusi – “iegūsti diplomu (da jebkādu), dēls un Tava dzīve/darbs būs vieglāka”. Tas darbojās 20. gadsimtā, bey ne vairs šodien.
    Uzvarētāji šajā bakalauru/magistru laikmetā būs tie, kas pirmie iekļūs näkamajā līmenī. Kāds tas ir? Es nezinu. Tā varētu būt mūžizglītība – aktīva zināšanu un prasmju apguve visas dzīves laikā. Es zem tā lieku aktīvu interesēšanos par savas (vēlams arī citu) profesionālās nozares un arī vaļasprieku jaunumiem – lasīt blogus/žurnälus/grāmatas, skatīties video, pieteikties kādiem kursiem utt utjp. Tas ir kā braukt ar divriteni – kad pārstāsi mītes – nokritīsi. Citi pabrauks garām.

    Jebkurā gadījumā, manās acīs augstāko izglītība ir pazīme, ka cilvēks vismaz kaut ko savā dzīvē ir bijis spējīgs novest līdz galam, strukturēti domāt un darīt. Un tikai pēc tam man ir jautājums, kādu tieši izglītību viņš ir ieguvis – humanitāro, sociālo, vai dabaszinātņu.

    Like

    1. Paldies par komentāru!
      Analoģija ar lasītprasmi šķiet precīza.
      Par nākamajiem līmeņiem šaubos, es drīzāk esmu no progresīvisma noliedzējiem. Nav tā sabiedrības attīstība vienvirziena, kā skolā no 1. uz 12. klasi. Galvenā nelaime ir domāšana, ka nepieciešams viens ideāls modelis, visiem vienāds. Maldi par vienādām iespējām, snaudošo talantu katrā civēkā, sabiedrības visspēcību padarīt cilvēku par “labāku” – tas viss rezultējas neefektīvās un totalitārās sistēmās. Es esmu par sugu dažādību.
      Par to, ka augstākā izglītība apliecina cilvēka spēju vismaz kaut ko pabeigt – tā ir, bet kā lai noliedz, ka sistēma ir uzbūvēta pašatražošanai? Un vai cilvēks, kurš nav pabeidzis augstskolu nav spējīgs neko izdarīt līdz galam? Pierādīt sev, ka vari kaut ko sasniegt, var arī netērējot tik daudz savas dzīves laika un sabiedrisko līdzekļu.
      GM

      Like

    2. Vismaz pagājušā gadsimta otrajā pusē augstskola pirmajā kursā mācīja kā mācīties, kā iegūt informāciju. Pazīstu vairākus cilvēkus, kas pēc šo iemaņu apgūšanas, laiku netērēja un sasniedza labus rezultātus jomās, kur svarīgākais bija rezultāts, ne papīrs.

      Tagad informatīvā telpa būtiski mainījusies.

      Like

  3. Bet, protams – Tu vairs nevari prasīt solījumu par gaišāku nākotni tikai täpēc, ka proti lasīt. Šodien to prot visi. Latiņa ceļas arvien augstāk.

    Like

  4. Rakstā izteiktajai domai jāpiekrīt, tomēr jautājumus izraisa raksta beigās minētā piebilde, ka “tehniskā/eksaktā izglītība ir pavisam cits stāsts”. Tas ir secinājums vai pieņēmums balstoties uz kaut ko?
    Mana pieredze no salīdzinoši labāka līmeņa ne-Latvijas augstskolas liecina, ka augstskolā iegūtās akadēmiskās zināšanas (t.sk. apgūtās dažādās praktiskās) darba vidē noder ļoti maz vai pat vispār nemaz.

    Like

    1. Tas ir likumsakarīgs novērojums. Inženieri, IT tehniķi un mediķi ir spilgtākie piemēri,arz ķīmiķiem un biologiem nav tik viennozīmīgi, bet kopumā – tās ir jomas, kurās profesionāla “strādāšana” bez reālas studēšanas nav iedomājama. Un studijās viņi mācās par to “kas ir” nevis kā humanitārie – “to ko kāds par kaut ko ir pateicis”. Darba tirgū tehniskie ir pavisam citās izejas pozīcijās, un tehnisko pozīcijas ar katru gadu kļūst izdevīgākas startam profesijā.
      Es neesmu drošs, ka praktiskās zināšanas var saukt par akadēmisku izglītību, bet, lai komentētu Jūsu situāciju, noderētu zināt kādu augstskolu kādā specialitātē apguvāt.
      GM

      Like

      1. Kā lai to ņem, jā es izmantoju augstāko mateni, diemžēl nākas nedaudz piemācīties klāt, ir risinājumi, kur ar mat bakalaura līmeni nepietiek. Mat bakalauru pabeidzu ar vidējo >9.0 no 10.0, izcilības diplomu nedabūju jo vienā priekšmetā bija 6.0 4 krp kursā.
        Kaut arī jā, vairākums CompSci vai Swe mağistru manu darbu nevar pavlikt izdarīt.

        Like

  5. Hmm. Lai arī domaju, ka manas 4 gadu humanitārās studijas varētu mierīgi ietilpināt 2 gadu intensīvākā kursā, īsti nepiekrītu, ka tas bija zemē izmests laiks “papīram” vai ka humanitāro un sociālo zinātņu speciālisti spētu tikai “piedalīties sabiedriskos rituālos”. Darbā pielietoju zināšanas, prasmes un iegūtos kontaktus no studiju laika. Kad biju nogurusi no darba pie datora un apsvēru iespējas darīt ko vienkāršāku, bet praktisku, atradu arī gana daudz “vienkāršāku” piedāvājumu, kur tiek prasīta tikai vidusskolas izglītība. Piekrītu, ka augstākās izglītības diplomam sabiedrības acīs samazinās vērtība, bet ir jau arī nozīme, kā cilvēks to diplomu iegūst un ko ar to dara. Var dabūt diplomu, atsēžot, var to iegūt arī maksimāli izmantojot studiju laikā esošās iespējas mācīties, kļūt par labāku cilvēku, praktizēties, un to visu darīt, lai varētu maksimāli kvalitatīvi darīt to, kas patīk un/vai padodas. Otrajā variantā, manuprāt, netrūkst arī iespējas atrast labu darbu. Tomēr arī pirmajā, tikai atsēžot, vismaz no maniem novērojumiem, cilvēki iegūst zināmu briedumu, paplašina savas spējas kritiski domāt, strādāt, un iegūst draugus un profesionālos kontaktus, ko izmanto pēc tam.

    Like

    1. Paldies par komentāru. Papildināšu ar dažiem teikumiem. Un dažiem jautājumiem…
      Vai atzīstat, ka darīt kaut ko tādu, ko var izdarīt 2 gados, ir neracionāli? Varbūt tos divus Jūsu jaunības gadus varēja pavadīt kaut kā lietderīgāk?
      Pareizi – darbā pielieto”zināšanas, prasmes un kontaktus”. Kontaktu iegūšana ir cieši saistīta ar vidi un laiku, bet kā ar zināšanām un prasmēm – vai, liekot roku uz sirds, varat noformulēt kaut ko būtisku, ko iemācījāties augstskolā, un pāris mēnešu laikā nebūtu iemācījusies tajā darba vietā, kurā tās zināšanas/prasmes bija jāpielieto?
      Kā Jums šķiet, ar ko atšķiras diploms, kurš iegūts atsēžot no tā diploma, kuru kāds ieguvis papildus mācoties un ieguldot studijās visu savu sirdi? Kāpēc uz abiem šiem diplomiem ir rakstīts viens un tas pats?
      Vai gadījumā, ja kāda lieta ir tik ļoti nepilnīga, ačgārna un formāla, vai nebūtu pareizi sabiedrībai to atklāti atzīt un katram savu spēku robežās censties tajā kaut ko mainīt?
      Ar cieņu un cerību,
      GM

      Like

      1. 2g. vs 4g. nav viennozīmīgi vērtējams. Ikdienā redzamā daļa diemžēl ir tā, ka kurss bieži vien tiek stiepts garumā, lai paņemtu vairāk naudas. Ilgāk mācoties var iegūt pievienoto vērtību no 1)labiem kursa biedriem (tas īsti neattieksies uz bakalauriem pēc vidusskolas); 2) reāls un kvalitatīvs atbalsts no ieinteresētiem pasniedzējiem praktiskos jautājumos(ir, ir tādi!), 3) labāka info nogulsnēšanās smadzenēs un kvalitatīvāka kopainas uztvere (ja nav nozare, kur notiek ļoti straujas izmaiņas).

        Like

        1. Taisnība.
          BET.
          Ja jaunais cilvēks uzsāk savu dzīvi pieradinoties darīt 4 gadus to, ko var izdarīt 2 gados, un pēc tam ar tādu pieredzi un ieradumiem nokļūst reālajā pasaulē (darba vietā komercuzņēmumā), kurā ir 2 dienās jāizdara tas, kam reāli ir nepieciešamas 4 dienas, tad ko?
          Atgriežos pie apgalvojuma, ka šībrīža augstākā izglītība ražo labu papildinājumu ierēdņu armijai un lielu kompāniju skudrupūžņiem, kuros ļoti labi noder tie 4 augstskolā pavadītie gadi.
          GM

          Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s