Traips biogrāfijā jeb CV III

Vai jums nešķiet traģikomiski, ka dzīvīgākās diskusijas par darba tirgus jautājumiem notiek “interneta portālu” forumos-čatos? Un tieši tajos forumos, kas ievietoti “sieviešu” tematiskajā sadaļā, garā tēmu rindā starp pieredzes apmaiņu par bērnu atradināšanu no knupīša, priedes mizas tējas receptēm un laimīgo pamesto nesavtīgajiem padomiem nelaimīgajām precētajām. Tieši vienā tādā pļāpu kambarī nesen tika pieminēts mans vārds. Patīkami, ka ne knupīšu vai pamperu kontekstā, bet gan domu apmaiņā zem jautājuma “Vai ārzemēs nostrādāto laiku pieminēt savā CV?”. Es padomāju: “Paši vainīgi, uzprasījāties” un nolēmu rīkoties pēc ierastās metodes, kad visi stundām strīdas, izsaka savu viedokli, paceļ balsi, apvainojas, bet es to noklausos un beigās pasaku, kā ir patiesībā.

Domu apmaiņu uzsāka foruma dalībnieces TheGreenGrassFlower (skeptiķi smīkņās, ka patiesībā tas ir portāla moderatora pseidonīms) jautājums:

Dažādu iemeslu dēļ 1,5 gadus nodzīvoju Anglijā un tur arī strādāju. Tagad esmu atgriezusies uz palikšanu Latvijā un esmu darba meklējumos. Vai tā būtu laba doma CV rakstīt Anglijā strādāto darbu (darbs bija apģērbu veikalā)?Ir dzirdēts, ka darba devēji šķībi skatoties uz aizbraucējiem un atbraucējiem, bet ja nerakstīšu, tad vēl sliktāk – paliks 1,5 gadu ilgs tukšums

Jautājums saprotams un salīdzinoši konkrēts. Sākšu ar to, ka tiešām nezinu, kur var dzirdēt, ka darba devēji šķībi skatās uz aiz-at-braucējiem? Man nav nācies neko tādu dzirdēt. Pieļauju, ka to teicis atbraucējs, kuram atteikts darbs. Parasti atteikuma iemesls netiek paskaidrots vispār, vai darba neiedevējs izdveš kādu formālu frāzi par “neatbilst kvalifikācija”. Tad nu atteikumu saņēmušie liek lietā iztēli, lai izdomātu “patieso” atraidījuma iemeslu. Iespējams, ka “braukāšana” ir pieredze, par kuru paši braukātāji nav pārliecināti – uzskatīt to par savu sasniegumu vai kauna traipu – un tāpēc izvēlas vainot neveiksmē šo “trūkumu”.

Foruma dalībniece Klemensa :

Es zinu vienu firmu (tulkojumi), kur CV, kur bija minēts, ka kādu brīdi ārzemēs tika strādāti “vienkāršāki” darbi, uzreiz lidoja miskastē, īpašniekam bija tāds aizspriedums.

arī šis mani nepārliecina, izklausās pēc “man draudzenei vīrs stāstīja”.

Sarunā iesaistās Sixpārnis:

Ko tad grasies stāstīt darba intervijā – ko daŗiji 1,5 gadus?

Es ieteiktu rakstīt. Un atrast darba devēju, kuri tavā CV to saskata kā plusu (dabūjot darbu tas info tāpat nāks gaismā, un tad tas būs nepatīkami).Tāds DD, kuram tavs darbs UK ir mīnuss, tev pašai nav vajadzīgs.

Taisnība, Sixpārni! Par 1,5 gadiem darba ārzemēs var nepajautāt, bet par 1,5 gadu tukšumu pajautās gan. Un, ja nepajautās, jo nobīsies no Darba likuma “aizliegtajiem” jautājumiem, tad vēl sliktāk – padomās, ka vai nu esat tik slikta (slinka, neprasmīga, izlepusi utt.), ka nevarējāt pusotru gadu atrast darbu; vai jums ir divgadīgs bērns un jārēķinās, ka bērni slimo; bet iespējams gribat noslēpt darba vietu, jo tur par jums var dzirdēt sliktu atsauksmi. Vai jums to vajag?

Manu viedokli apstiprina foruma dalībniece Upenite:

Es minētu vispārīgā frāzē šo darba posmu, jo, ja būs tukšums – tik un tā radīsies jautājumi, ko tai laikā darīji. Un starp citu, darba devēji, kuriem bail no darbiniekiem ar maziem, slimojošiem bērniem, qr aizdomām skatās uz tukšiem darba posmiem – ja nu tajā audzināja mazu bērnu unnu tik sāksies slimošana?

Tātad – labāks ir tāds CV, kurā nav “caurumu”, tie veicina neveselīgas fantāzijas.

Tālāk forumā savu padomu izsaka RimiDomino, un par to būs vairāki komentāri:

ieraksti pārdevēja apģērbu veikalā 2017-2018 valsts nav jāmin, to var pieminēt pieteikuma vēstulè ” uzlaboju angļu valodas zināšanas, strādājot. … ja tas vsp ir attiecināms uz amatu kam piesakies

Ja CV ir ierakstīts “darbs veikalā” bez paskaidrojumiem, tad tas nozīmē, ka cilvēks neatceras, kā sauca viņa darba vietu, vai kaut ko slēpj. Slikti!
Arī uzņēmuma nosaukumam ir nozīme, darba devējiem patīk “kaut kur dzirdēti” nosaukumi. Labāk, ja bijāt viena no tūkstoša Tesco noliktavā, nevis galvenā un vienīgā veikala vadītāja nevienam nezināmā Bostonas kurpju bodē. Bet jākaunas nav ne par vienu, ne otru.
Tātad, ja rakstāt “Darbs veikalā”, tad jāraksta kompānijas nosaukums, veikala nosaukums, veikala specializācija un jūsu amats tajā veikalā!
Par jau pieminēto angļu valodu parunāsim nopietnāk. Kaut vai tāpēc, ka foruma dalībnieks Skābais savā ierakstā par šo tēmu atsaucas uz mani kā iespējamo padomdevēju. Jūtos pagodināts, Skābais!

Varbūt atkarīgs no vakances, bet man jau liekas, ka jāuzrāda – uzreiz norāda uz angļu valodas zināšanām. Drošībai vari pamēģināt šo uzprasīt galvumednieks.com komentāros, vai arī LinkerInā kādam requiterim pa tiešo.

Lai cik tas nebūtu bēdīgi, darba pieredze UK vai Īrijā nebūt “nenorāda” uz angļu valodas zināšanām. Man satikšanās ar atbraucējiem bija materiāls pārdomām par to, ka esam ļoti neiecietīgi pret cietpauriem un agresīvajiem idiotiem, kuri nodzīvojuši Latvijā visu mūžu un tā arī nav iemācījušies sakarīgu teikumu latviski pateikt, bet kā lai izturas pret tautiešiem, kuri pēc 3 gadiem Anglijā atbrauc atpakaļ un ne bū, ne bē “pa angliski”? Un tādi diemžēl ir arī starp jauniem cilvēkiem.
1. Angļu valodas prasmes un 2. pieredze strādāt lielās kompānijās, ievērojot dzelžainas procedūras,  – tās ir divas prasmes, uz kurām cer rekrūteri, lasot atbraucēju CV. Ja jūs no darba Anglijā esat atvedis kaut vienu no tām – ierakstiet to savā CV ar trekniem burtiem!
Pa tam lāgam forumā atkal uzrodas “padomdevējs”, šoreiz tā ir zobubirste:

Es nerakstitu. Ieliktu taja laika vai nu pievilktu ieprieksejo darbu, vai ierakstitu kursus. Kaut neeksistejosu firmu. Zinu, ka daudziem ir stereotips, ka tie, kas bijusi arzemes, aizbegs turp atpakal, tiklidz bus problemas. Jo ta diemzel ari dala dara.

Mans ieteikums – nekad nemelo! Pret meļiem zūd cieņa.
+1000Mani novērojumi liecina, ka pret darbu ārzemēs stereotipu nav. Galvenais, ir tas, ko Tu proti šeit un tagad. Šobrīd ir tendence atgriezties un stabilizēties uz palikšanu. Neredzu iemeslu, kāpēc šiem cilvēkiem to neļaut darīt. Tieši otrādi. Jā, sīči var aizskriet atpakaļ…ar ko es domāju pavisam jaunus nestabilus puišeļus, bet neesmu pamanījusi, ka to darītu pieaugušie, kas apzinās, ka stabilam pamatam ir vērtība.
Nebūsiet izbrīnīti, ka es šajā strīdā esmu Danica pusē. Vispirms par melošanu: tas nav cieņas jautājums, darbinieks, pieķerts melos, zaudē nevis cieņu, bet gan darbu.
Un par stereotipu “braukātāji-klejotāji” atzīšu, ka ticu, tāda attieksme var būt, īpaši provincē, kur daudzi braukā šurpu turpu sezonas darbu režīmā, bet manā “pilsētnieka” pieredzē stereotips drīzāk ir tāds, ka atbraucēji ir apņēmīgāki atrast darbu un noturēties šeit, lai tikai viņiem nevajadzētu nokļūt situācijā, kad atkal jābrauc prom.
Tātad, savā CV rakstiet: “Esmu atpakaļ ar uzkrātu dzīves pieredzi un esmu apņēmības pilns atrast pielietojumu savām prasmēm šeit, savā valstī.” Es šim esmu gatavs noticēt.

Un vēl – Latvijā nav darba prakses tradīciju, tādu, kādas ir, piemēram, tajā pašā UK. Un es nevaru iedomāties labāku dzīves pieredzes un pirmās darba pieredzes uzkrāšanas veidu, kā jaunam cilvēkam pirms augstskolas, pirms ģimenes un lielajiem dzīves lēmumiem aizbraukt gadu pusotru darbā uz Angliju. Tā ir apmaksāta prakse ar bonusiem – iespēju iemācīties nākotnes valodu un saprast, kas dzīvē pašam ir svarīgs. Viena no skaistākajām ainavām kandidātu CV ir “23 gadus vecs, 2 gadi darbs Anglijā, brīvi runā angliski un šobrīd studē tehniskā augstskolā”. Lasi tādu CV un priecājies…

Šķiet, ka visu svarīgāko, ko gribēju par šo tēmu rakstīt, esmu pateicis, un vispār, man ir jāuzmanās ar savas ticības sludināšanu svešās baznīcās, jo manu biklo mēģinājumu forumā izteikties pīle pēk pēk (viena no dalībniecēm) nokomentēja sekojoši:
GalvuMednieks
Uzmanīgi – speciālists! Tas par tevi.
Nezinu, uztvert to kā komplimentu vai uzbraucienu. Nebūšu lepns, ieskaitīšu kā komplimentu.
Ja kādam ir radusies interese par visiem forumā izteiktajiem viedokļiem – bakstiet šo saiti:  Forums “Vai rakstīt darba pieredzi ārzemēs savā CV”?
Ja radušies jautājumi vai nepieciešama palīdzība darba meklēšanā – rakstiet man! Uz sadzirdēšanos!
Saistītos rakstus var atrast šeit:
Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti, diskusijas un strīdi tiek sveikti. 

Rakstu pārpublicēšana jāsaskaņo ar bloga autoru  e-pasts: imac.macs@gmail.com

6 domas par “Traips biogrāfijā jeb CV III”

  1. GM, vai Jums reālajā dzīvē bieži ienāk šādi CV – 23 gadus vecs, 2 gadi darbs Anglijā, brīvi runā angliski un šobrīd studē tehniskā augstskolā?

    Runājot par reālu pieredzi darbā ar rūpnīcas strādniekiem – pirmkārt jau deviņi no desmit abu dzimumu kandidātiem, kas iesūtījuši savus CV vecumā 20-35g ir vai nu tikko vai ļoti nesen atgriezušies no Anglijas, retāk Nīderlandes vai Norvēģijas – tā jau ir realitāte kādus 2-3 pēdējos gadus.
    Stāsti un CV parasti ir identiski – pēc videnes pamētājies tepat pa Latviju, viss (alga, priekšnieki, darba apstākļi, vecāki) bija slikti, ātrie kredīti, 1 – 2 gadi Anglijā piecās sešās darbavietās (siltumnīcas, rūpnīcas, automazgātuves, stroikas), angliski neko nav iemācījies, jo visi kolēģi un tiešie priekšnieki bija poļi vai lietuvieši. Beigās – “gribējās mājās” (patiesībā saprata, ka tāda pati mētāšanās vien sanāk par turienes minimālo algu plus vēl jūties kā trešās šķiras cilvēks). Atbrauca atpakaļ uz Latviju, parasti atpakaļ pie vecākiem, jauni ātrie kredīti un tad es saņemu viņu CV.

    Daudzi pretendenti savos CV patiešām izvairās pieminēt darbu ārzemēs, vēl vairāk izvairās pieminēt konkrētas darba vietas un tur nostrādāto laiku (tāpat dara arī Latvijā strādājošie, kas ļoti bieži maina darba vietas; man viens rekords ir 17 darba vietas divu gadu laikā). Arī darba pārrunās par darbu Anglijā runā ļoti izvairīgi. CV bieži ir vairākas darba vietas Latvijā, tad gads vai divi tukšums, tad atkal Latvijā. Pārrunu laikā parasti izdodas izvilkt, ka “ā – nu, tad es pusotru gadu Anglijā pastrādāju…” Īsāk sakot, paši cilvēki to uzskata par negatīvu pieredzi savā dzīvē vai par kaut ko, ar ko nevajadzētu lepoties (mēģināju-aplauzos-atbraucu atpakaļ pie mammas).

    Man personīgi pretendenta darbs ārzēmēs pats par sevi nav iemesls atteikumam – vairāk interesē, cik ilgi cilvēks ir noturējies vienā darba vietā – vienalga – Latvijā vai Anglijā. Kā darbinieki, parasti ne ar ko īpaši neatšķiras no tiem, kas nav pastrādājuši ārzemēs – ja cilvēks salīdzinoši ilgi (manā nozarē 1.5-2 gadi) turējies vienā darba vietā pirms aizbraukšanas, tad parasti ilgi turējies arī Anglijā un arī atkal atbraucot atpakaļ. Tie, kas mētājas ik pēc 5-6 mēnešiem, tie tāpat to dara gan Latvijā, gan ārzemēs. Tā kā – es neiesaku melot vai atstāt mistiskus tukšos periodus savā CV – rakstiet kā ir un ļaujiet darba devējam/rekruterim izlemt – esat piemērots konkrētajai vakancei vai nē.

    Like

    1. Paldies par komentāru!
      Patīkami zināt, ka mani lasa darba devēji. Vēl patīkamāk, ka man sakrīt situācijas vērtējums ar lasītāju.
      Es izmantoju iespēju izvairīties no tā skarbuma, ko lasu Jūsu komentārā. Visu to pašu cenšos pasniegt, maigākā formā, ne tik grilētu, ar motivācijas garšvielām un pozitīvisma traukā. Būt pārlieku skarbam pret darba meklētājiem nav manās interesēs. Cita lieta tie teksti, kas komentē darba devēju vai likuma rakstītāju “putnus”. Tos nav jāsaudzē, lieli puikas pārdzīvos arī māti-patiesību tieši acīs, vai ne, Gati?
      Uz jautājumu par to, vai man ir gadījies sastapt tos “brīnumus”, atbilde ir “jā”. Droši vien tāpēc, ka pārsvarā tomēr strādāju ar vakancēm, kas nav rūpnīcā. Bet tas gan – bieži tādi skaisti CV negadās.

      Ar cieņu,
      GM

      Like

  2. Mana pieredze attiecas tikai uz tā sauktajiem vienkāršā darba darītājiem (strādniekiem). Ofisa planktoniem, cik esmu dzirdējis, tie stāsti parasti ir līdzīgi, tikai aizbraukuši uz Angliju pēc sociālo zinātņu/ekonomikas/sabiedrisko attiecību/mākslas/kultūras darbinieka (jūs varat turpināt) bakalaura iegūšanas.

    Like

  3. Tā kā esmu nedaudz vecākā vecuma grupā, tad mani paziņas arī vairāk no tās. Visi pēc atgriešanās ir atraduši darbu un neatkarīgi no tā vai svešatnē bija programmētāji vai apkopējas. Un nezinu, ka kāds to būtu centies slēpt.
    Šeit būtu vieta tēmai, ka neatkarīgi no līmeņiem, cilvēki prom brauc dēl apzināti radītas situācijas, bet priecē fakts, ka daudzi saprot, ka šī zemīte ir brīnišķīga un atgriežas, lai censtos šeit dzīvot. Atliek cerēt, ka kaut kad pie varas nonāks cilvēki, kuri patiešām gribēs, lai cilvēki neatgriezeniski no šejienes nebrauc prom.

    Like

  4. Nedaudz offtopiks, bet vienu rītu pamostoties iekš bezdarbniekiem uzņēmuma maksātnespējas dēļ, un piespiedu kārtā ienirstot CV.lv dzīlēs 9-5 pērļu meklējumos, atskārtu, cik ļoti zaļāka bija zāle iepriekšējā birojā. Jāpiemin, ka ar darba trūkumu neesmu saskāries gadiem, tādēļ šis tas mani pārsteidza.

    Sūtīju savus rezumē gan tepat, gan uz ārvalstu uzņēmumiem, cerot atrast iespēju palikt tepat, bet, zinot sava aroda specifiku un vakanču retumu, uz to nepaļaujoties. Pirmais, kas mani pārsteidza, bija mūsmāju personāldaļas speciālistu nekompetence.

    Sākumā pievērsos valstīm, kur to iespēju ir manāmi vairāk. Uzturēju kontaktus ar vairākiem HR cilvēkiem ārzemēs un 100% gadījumu notikumu ķēde bija viena un tā pati standarta, pārbaudītā lietišķā sarakste, kura pāriet telefonsarunā, un tad, ja visus viss apmierina, arī intervijā uz vietas. Piesakies uz vakanci, un pēc vairākām “Dear bla bla bla” un “Best regards” virknēm HR cilvēks uzjautā, kad varētu sazvanīties, tiek sarunāts laiks. Tu kā cilvēks iepriekš sagatavojies telefonintervijai, sagaidi zvanu, visu izrunājat, un, vēl pēc pāris nedēļām “Dear best regards” epastu, tu gludini balto kreklu, vai arī meklē citu vakanci. Sliktākajā gadījumā ārzemju uzņēmumi atsūta atteikuma epastu pēc vakances aizklapēšanas, lai nebūtu jāsēž un jāzīlē, vai rekrūtments ir lēns, vai arī vienkārši tavs CV nederēja.

    Paralēli pieteicos arī uz pašmāju vakancēm. Vienu rītu zvana no nepazīstama numura. Vai tas būtu Jūs? Es. Vai ir brīdis? Ir. Jā, te Jums zvana no uzņēmuma SIA, Jūs bijāt atsūtījis savu CV. Sakiet, kas Jūs pamudināja pieteikties uz šo amatu tieši pie mums? Stāvēju virtuvē apstulbis maisot kafiju un klusi vilkdams “āāām” mēģinot atcerēties, kurš no tiem 8 uzņēmumiem, kuriem biju aizsūtījis savus CV, bija tas, kura pārstāvis man bija otrā klausules galā, un ko es biju viņiem aizrakstījis motivācijas vēstulē. Protams, ka saruna bija īsa un neproduktīva, jo biju pārsteigts nesagatavojies, paļaujoties uz Latvijas HR cilvēku profesionalitāti. Jāpiezīmē, ka tas nebija nekāds kaktu kantoris, tāpēc agra rīta telefoninterviju no zila gaisa nebiju gaidījis.

    Otra pašmāju intervija man bija ar kāda uzņēmuma vadītāju, kurš interviju iesāka pārlūkojot manu CV papīra formā un dziļi nopūties atzinās, ka nezin, ko lai pajautā. Tad viņš man pajautāja, ko man patīk darīt brīvajā laikā. Interviju viņš nobeidza mani pavadot līdz biroja durvīm un plaši smaidot man cieši paspieda roku solot uzzvanīt nedēļas laikā. Arī tad, ja neņems darbā, viņš piemetināja. Tas bija trīs nedēļas atpakaļ, joprojām gaidu.

    Trešajā uzņēmumā man intervijas laikā pačukstēja, ka cilvēks jau atrasts uzņēmuma iekšienē. No sērijas, atnāciet, mēs Jums pakavēsim laiku.

    Visvairāk esmu vīlies tajā, ka darba devēji prasa norādīt epastu, bet tā vietā, lai būtu normāli cilvēki un rakstītu uz norādīto epastu, vienmēr zvana. Es nevaru atbildēt uz zvaniem, jo, pieņemsim, esmu darbā. Tāpēc uzraksti epastu un es izbrīvēšu tās divdesmit minūtes trešdien divos. Ārzemēs to visi saprot, bet te ir kaut kāds personāldaļas vājprāts. Viens HR cilvēks man atsūtīja uzaicinājumu uz interviju īsziņā. Bez garumzīmēm, vienā garā teikumā. Tiem sliņķiem, kuri nevar atsūtīt kaut vai automātisku “sorry, nebūs” templeitu, ir rezervēta īpaša vieta ellē.

    Like

    1. Paldies par interesantu komentāru!
      1. Interesanti būtu kontekstam saprast kāda ir Jūsu profesija-specialitāte?
      2. Par standarta rekrūteru aģentūru darbību Skandināvijā un britu salās man ir priekšstats – tā tiešām ir vide, kuras aizvietošana ar datora robotu ir ne pārāk ilga laika jautājums. Darbojas pēc valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas standartiem un metodēm. Varu peteikties liktenim, ka man tā nav jāstrādā.
      3. Par Jūsu pašmāju pieredzi jāsaka – kokiem ir daudzi gali. Cik gadījumu tik koku. Bet arī es zvanu nevis rakstu. Ja zina, ko klausīties un dzirdēt, tad var labi saprast ar kādu personu ir darīšana. Lai neiztērētu bloga raksat materiālu par šo tēmu šeit “neizplūdīšu”, minēšu tikai vienu piemēru: situācijā, kad klientam īpaši svarīgi bija, lai nākamajam darbiniekam nav problēmu ar zaļo pūķi, es zvanīju piektdienas vakarā. Bija lietderīgi.
      Vēlreiz pateicos par dalīšanos ar savu pieredzi, ceru, ka ne tikai man tas šķiet interesanti.
      Jūsu GM

      Like

Atbildēt uz Galvu Mednieks Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s