Vecie buki

Mēdz teikt, ka cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš pats jūtas. Nepareizi. Cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš šķiet citiem. Īsu brīdi dzīves sākumā cilvēki cenšas citu acīs izskatīties vecāki par “saviem gadiem”, bet lielāko un sakarīgāko daļu sev atvēlētā laika cilvēki vairāk vai mazāk veiksmīgi cenšas izlikties jaunāki, nekā patiesībā ir. Sasniedzot 50, labi var redzēt, kuram tas izdodas, bet kurš tā arī neko nav iemācījies. Pārtipinot 65, ar izlikšanos turpina nodarboties vairs tikai Holivudas kinozvaigznes un Liepājas rokmūziķi.

Par šiem sešpadsmit starp briedumu un viedumu gribu parunāt. “Pēc 50” ir vecums, kad cilvēks vēl ļoti daudz laba var paveikt, bet, ja savāra sūdus, tad vairs nav ne laika, ne iespēju kļūdas izlabot. Pusmūžā kaut ko jaunu (bez iepriekš ieliktiem pamatiem) iemācīties praktiski nav iespējams, un cilvēka vērtībai darba tirgū vairs nav “izaugsmes” dimensijas. Latvijas darbaspēka tirgus nav nekāds augstdzimušo jaunavu institūts, tas reveransus vecajiem bukiem netaisa. Par ko tie dažubrīd šķiet patiesi izbrīnīti un ik pa laikam rezignēti apmainās ar bēdu stāstiem interneta pļāpātuvēs. Vienu tādu sarunu, visnotaļ raksturīgu un ar tautā pazīstamu tvitera personību piedalīšanos ieliku šeit izgaršošanai.

Nekas no tā, par ko kungi un dāmas sūdzas, nav bez pamata, un arī pārspīlēts tiek gaumes robežās, bet cauri visam uzvēdī tāds viegls “visu zemju proletārieši…” aromāts. Tāds rūgtumiņš par to, ka visu nosaka jaunie, darba devēji nesaprot, ieguldījums un pieredze netiek novērtēti… Kā īlens duras cauri “biznesmeņi pret darbarūķiem”, “jaunie pret vecajiem”, pavisam reti kāds paskatījies spogulī un padomājis: “Bet varbūt es pats kaut ko esmu palaidis garām, ko es daru nepareizi?”

Mans viedoklis ir – Latvijā un pašmāju biznesā nav nekādas jaunu cilvēku diktatūras, nav pat pārsvara vai dominances. Lauvas tiesa mūsu darba devēju ir cilvēki “vēljoprojām labākajos gados”, tādiem pārmest jelkādu diskrimināciju pēc vecuma ir, maigi izsakoties, aizspriedums. Bizness, tāpat kā huligāns vārtrūmē, sit pa seju, nevis pasi. Darba devējam vajag kādu, kurš veic darbu un dara to tādā veidā, kādā darba devējs uzskata par pareizu. Prasība par gada skaitli vienkārši skaitļa pēc ir eksotika. Tas ir fakts, kam būtu jāiedur sirdī daudzajiem “labiem aroda pratējiem”, kuri līdz šim domāja, ka viņiem atteikta vakance tikai un vienīgi gada skaitļa dēļ.

Tomēr, tas arī ir fakts, ka šobrīd aktīvajā darba vietu piedāvājumā ir neproporcionāli daudz darba vietu jaunos, augošos uzņēmumos pie jauniem, ambicioziem vadītājiem, kuriem viena no obligātajām kandidātu īpašībām ir “enerģijas līmenis”. Šī ir tā prasība, kas kandidātu vērtēšanas procesu padara grūtu cilvēkiem, kuri uz darba interviju atstiepj līdzi savu ilggadīgo pieredzi, bet aizmirst iesviest somā dzirkstošo pašpārliecinātību.

Man šķiet atzīmēšanas vērts paradokss, ka nevienam no augstāk redzamajā domu apmaiņā iesaistītajiem nebūtu nekādu iebildumu vai neskaidrību, ja tiktu apspriesta situācija, kad viena 25 gadīga studente būtu atteikusi randiņu 61 gadīgam, visnotaļ koptam un labi situētam atraitnim. Tādā gadījumā viss šķiet loģiski – nu nepatīk, negrib un neiet – iemesli objektīvi un saprotami. Ticiet vai ne – arī darba devējam ir savi iemesli, un tie nav tik bērnišķīgi kā augstāk tviterī redzētie “mazā muļķīte vienkārši nobijās iemīlēties pieredzējušajā jūras vilkā labākajos gados”.

50 vai 60 gadīgs darba meklētājs ir tāds pats darba meklētājs kā citi – ar savām priekšrocībām un saviem trūkumiem. Katram tā bagāža ir atšķirīga, ļoti atšķiras prasmes sevi pareizi parādīt, un trāpīt ar savu piedāvājumu pareizajā vietā un laikā nav viegli nevienam. Tomēr saviem vienaudžiem piecdesmitgadniekiem es gribētu ieteikt piecu soļu sistēmu – Palīgu Nobriedušam Darba Meklētājam. Ja izdodas soli pa solim tikt līdz piektajam līmenim, tad esat garantētā drošībā. Te solis pa solim – hronoloģiskā secībā:

Pirmais – iekrājiet nedaudz naudas, kas noderēs, lai pārlaistu grūto brīdi negaidītas darba zaudēšanas gadījumā. Rēķinieties, ka tas brīdis var ievilkties, un tas ievilksies, tāpēc drošības pēc sakrājiet vairāk par nedaudz. Uzlabojiet attiecības ar saviem bērniem, iemācieties klausīt viņus, jo, iespējams, ar uzkrāto naudu nepietiks.

Otrais – kā tagad pieņemts teikt – stipriniet sociālās saites. Esiet labs pret tāliem radiniekiem, paziņām, piedomājiet par to, vai jūsu tagadējie sadarbības partneri, klienti vai kolēģi redz jūsu stiprās profesionālās īpašības. Jūsu šodienas klienti būs jūsu rītdienas darba devēji. Atjaunojiet pazīšanos ar bijušajiem studiju biedriem. Padomājiet, vai jūsu senie paziņas jūs pieņemtu pie sevis darbā.

Trešais – ja vispār kaut ko esat spējīgs mācīties, tad mācieties angļu valodu.

Ceturtais – darbu sāciet meklēt jau tad, kad vēl neesat iepriekšējo zaudējis. Darbu ir jāmeklē atbilstoši savam vecumam, atbilstoši savām šī brīža spējām, mērķtiecīgi, pareizajā virzenā, sistemātiski un, ļoti vēlams, uzticama padomdevēja uzraudzībā. Plāniem jābūt reālistiskiem un neaizmirstiet, ka strādāšanas mērķis ir dzīves kvalitātes nodrošināšana. Par to, kā meklēt darbu šajā vecumā, ļoti detalizēti un profesionāli ir uzrakstījis visiem zināmais Dr. Pēteris Apinis. Raksts ir obligāta lasāmviela, un saiti uz to atradīsiet pēc pāris rindkopām, mana teksta beigās.

Un piektais – pats galvenais un svarīgākais solis – NEZAUDĒJIET DARBU! Pirms pieņemt lēmumu pacelt cepuri – atcerieties, ka frizūra vairs nav tāda kā jaunībā. Septiņreiz nomēriet, jo meklēt darbu ir grūtāk nekā varat iztēloties.

GM

Pētera Apiņa RAKSTS

PeterisApinis

 

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti, diskusijas un strīdi tiek sveikti. 

Rakstu pārpublicēšana jāsaskaņo ar bloga autoru  e-pasts: imac.macs@gmail.com

18 domas par “Vecie buki”

  1. Izlasot šo, “Pusmūžā kaut ko jaunu (bez iepriekš ieliktiem pamatiem) iemācīties praktiski nav iespējams, un cilvēka vērtībai darba tirgū vairs nav “izaugsmes” dimensijas. “, apsmējos un gandrīz sagribējās pajautāt, cik autoram pašam gadu.
    Man ir trīs paziņas (savā starpā pilnīgi nesaistītas), kuras nolēma uz 50 gadiem kardināli mainīt savu dzīvi un pāris gadu pirms šī skaitļa sāka mācīties, lai pilnīgi no nulles ieietu jaunā nozarē, no dažāda veida humanitārajiem uz… medicīnu! Farmācija, fizo-vai kaut kāda tur terapija un medmāsas. Divas jau pabeidza un strādā, trešā vēl mācās, būdama sajūsmā par to cik viegli tas padodas ar dzīves pieredzi šajā vecumā, un arī jau strādā un domā par augstāku grādu.

    Like

    1. Paldies par komentāru! Ja būtu uzmanīgi lasījusi/-is, tad nepaliktu nepamanīts, ka es savu vecumu pieminēju. Īsumā – esmu tieši no laimīgajiem 50+gadniekiem.
      Prieks, ka ir cilvēki, kuri saņemas un, kuriem manā vecumā izdodas būtiski mainīt savā dzīvē karjeru, vēlu izdošanos!
      Negribētos kašķēties nevietā, bet piemērs izklausās nedaudz pēc “vienai draudzenei māsas vīrs strādā ugunsdzēsējos, viņš zina visu par to kā tur Iekšlietu ministrijā lietas tiek kārtotas”. Man, atklāti sakot, grūti iztēloties, kur tās paziņas strādāja, ja darbu par medmāsu uztver kā atvieglojumu vai kāpumu pa karjeras kāpnēm. Jebkurā gadījumā, veiksmi viņām un panākumus!
      GM

      Like

    2. Nez kā labāk komentēt, saudzīgi vai skarbi …. :-)

      Varbūt abejādi. Nepamatota ķiķināšana mēdzot liecināt par dažām garīgām īpašībām. Ja būtu kādas zināšanas/izpratne par pieaugušo izglītības programmām, tad zinātu, ka tās lielā mērā balstās uz to, ka cilvēkam ir iepriekšējas zināšanas/pieredze. Tie, kuri ir vairāk iemācījušies agrāk, arī turpmāk spēj sekmīgāk apgūt jaunas zināšanas.

      Like

  2. Un tagad par rakstu. Kopumā jau tā ir, bet jāatzīmē dažas nianses. Uzņēmuma vadītāja vecumam nav tik liela nozīmē, kā vidējā līmeņa priekšnieciņiem. Tātad būtiski ir kādā līmenī cenšas iespraukties 50+gadnieks. Šefam svarīgs ir darba rezultāts, bet priekšnieciņam savas pozīcijas stabilitāte. Viņš nespēj iedomāties, ka var būt cilvēks, kurš par katru cenu necentīsies kāpt pa karjeras kāpnēm. Un veci buki viņa izpratnē ir nopietns drauds viņa amatam. Un šeit rodas dilemma, kā piesakoties vakancei, vienlaicīgi būt, gan kārotam speciālistam, gan dundukam, kurš neapdraud pa karjeras kāpnēm skrienošos jauniešus. Katrs gadījums ir atšķirīgs un vienotas receptes nav …

    Like

    1. Darba ņēmējiem ir tendence iztēloties priekšnieku lēmumus un apsvērumus, kā kaut kādu ļoti apzinātu un racionālu, loģisku soļu virkni. Mans viedoklis ir, ka ar šo nevajag pārspīlēt. Viss ir daudz daudz vienkāršāk un cilvēcīgāk.

      Like

  3. Kaut kā baigi vietējam pīļu dīķim uzcepi šito??! Uzstādījums “bez korporatīvā bullšita” aizmirsies? Nafig tāds spiediens uz angleni? Manas 4 labākās družkas sievietes- viena norvēģiski, viena austriešu dialektā, viena luksemburgas (valodā??), un viena protams angleni pēc 50 apguva. (ar večiem sarežģītāk😶) Jo tur, saproties, nevis spīdošas oktobrēna acis prasa, bet gan kritisku aci, pieredzi un vēsu prātu. Bet te, saproties, galvenais ir jauneklīga dedzība, aizrautība, entuziasms un tamlīdzīgs bulšits.Visas viņas laicīgi mērķē uz to valstu pensiju, jo tēvzemē, pats saproti…
    P.s. Pats 20g. par ieindas IT inzenieri atkapāju. Pēc norīkojuma uz arodinvalīdu komisiju, 2gad. laikā pārkvalificējos par miesnieku. Un , voilā, alga lielāka (tiesa gan,kad prasmēs no 0 par autoritāti) ,nekas nesāp, ikdiena pēc maniem – stingri pragmatiskiem noteikumiem(nevis blondiem gribu/negribu/patīk/nepatīk). IT vecie kolēģi, kā bija šariki, tā…
    P.s.s mož mandarīnu dialekts ir progresīvāk, nekā anglene🤣

    Like

      1. Jāpikrīt Tev, ka no nekā tādi stāsti nerodas. Vienai jaunībā norvēģu lovers bijis, kāda skolā vācu val. mācījusies, kādai vienk. ķēriens uz valodām un kādai angliski televizors. Un kāds 89.tajā ar elektrokaru gaļu pa saldētavu skolas brīvdienās ir vizinājis….

        Like

      2. Varu derēt uz kasti alus, ka 2020.01.07. , GalvuMednieks klienta uzdevumā, meklēs darbinieku vakancei, kas nekad nav eksistējusi un nekad neeksistēs. Tas alus šobrīd arī vēl nav izdomāts, ko uzvarētājs dzers.

        Like

  4. Manuprāt, katrai darba ņēmēju kategorijai ir savi plusi un savi mīnusi no darba devēju skatu punkta.
    Ir jaunieši (var būt enerģijas pilni, bet var būt arī bez jebkādas atbildības sajūtas, daudzi mēdz lēkāt no vienas darba vietas uz citu un beigās vispār aizlaist uz Angliju pastrādāt);
    Tikko pēc augstskolas (var dot svaigas teorētiskās zināšanas, prot svešvalodas, nav problēmu ar datorzināšanām un jaunu tehnoloģiju apguvi, bet var arī iedomāties no sevis par daudz un nav vēl nekādu praktisko zināšanu);
    Jaunas sievietes (uzcītīgas, bet ir lielas iespēja, ka dzemdēs);
    Sievietes ar bērniem (bērnu slimības lapas) utt

    Ja runājam par 50+, tad pēc manas pierdzes plusi ir daudz lielāka atbildības sajūta un vēlme pēc stabilitātes – daudz kas jau dzīvē ir redzēts un nav ilūziju par zaļākām zālēm un zilākām debesīm citur. Uz darba intervijām parasti nāk ar uzstādījumu – liela pierdze, visu jau zinu, ko nezinu – ātri apgūšu, fiziski nebūs nekādu problēmu veikt darbu.
    Reālajā dzīvē daudzi netur mūsdienu darba intensitāti – cilvēka fiziskā veselība (mazkvalificētiem darbiniekiem) – visu dienu uz kājām noliktavā vai ražotnē, tāpat arī garīgā darba intensitāte – jaunas datorprogrammas, printeri, datori lietišķā sarakste un telefona zvani angļu valodā. Pēc mēneša diviem daudzi paši atzīstas, ka nevar pavilkt.
    Tomēr galvenā problēma daudziem ir absolūta neelastība – nespēja piemēroties patreizējam dzīves ritmam un jaunās darbavietas darba kultūrai – cilvēks atnāk uz jaunu darbavietu un māca visus pārējos, kā jābūt (jo liela dzīves pierdze). Man pāris dienas atpakaļ viens šāds profesionālis žēlojās, ka RAFā(!) gan viņi tā ir metinājuši un viss esot bijis bumbās – ko mēs te jaunie ofisa žurkas viņam piesienamies.

    Like

    1. Ja tiešām esi profesionālis ar darba pieredzi un spēj nemitīgi mācīties un apgūt jaunas lietas – tad bez darba mājās nesēdētu. Tā vairāk ir pašpasludināto meistaru privilēģija.

      Like

  5. Iespējams, ka ir gods pazīt vienu no Twitter’ī pieminētajiem kungiem – ar labu izglītību, pieredzi, valodu zināšanām. Biju ļoti izbrīnīts, klausoties viņa stāstu par pusgada piedzīvojumiem, meklējot darbu LV. Tiesa gan, daži piemēri nebija saucami citādi kā ņirgāšanās par darba ņēmējiem neatkarīgi no vecuma.
    Nevarētu gan teikt, ka tas ir kas jauns, vnk LV ienāk pasaules vēsmas. Par diskrimināciju dēļ vecuma zviedru kolēģi stāstīja jau 90’os.
    Autora pamācība ir interesanta, kaut manā skatījumā/gadījumā utopiska – reti kuram ir iekrājumi; zināmie cilvēki ir izklīduši pa pasauli; mācīties vajag visu laiku, un ne tikai angļu valodu, kaut arī tā noderēs; vektori nezaudēt darbu/sākt meklēt laicīgi ir pretrunīgi.
    Ideālajā pasaulē no 55gv būtu laiks strādāt ne vairāk kā 30h nedēļā, un no 60+gv – 20h nedēļā, nezaudējot dzīves kvalitāti. Mērķis, uz ko tiekties, starp citu!
    Gata pieminētajos uzņēmumos, kuros 50+ nevar pavilkt slodzi, acīmredzot ir interesanta darba organizācija/kadru politika, respektīvi – jāturas no tādiem pa gabalu. Redzētais UK fermās, noliktavās, ražotnēs pierāda, ka 50+ normāli tiek galā gan ar fizisko pusi (picking/packing), gan ar ts garīgo (svari, skaneri, printeri, iekārtu darbība, softs), izņemot patiesām specifiskas fiziski smagas pozīcijas, no kurām mūk visi, neatkarīgi no vecuma ;)
    Ko tādu nespēj veikt 50+ šoferis, autokarists, iekārtu operators, iekārtu apkopes elektriķis/mehāniķis, elektronikas lodētājs, metinātājs, automehāniķis utt? (Jā, nez vai 50+ visu dienu aktīvi varēs stiprināt kabeļus pie griestiem, pienest ķieģeļus, rakt no šejienes līdz pusdienlaikam, bet – vai tiešām šādā vecumā tas būtu pareizais darbs?). Kas var 50+ traucēt strādāt ar CAD, SAP, Office, Labview, vai jebkuru citu softu/aprīkojumu?

    PS par tuvās nākotnes vakancēm, kam vēl pat nav profesijas nosaukums, varētu būt interesanta tēma.

    Like

    1. Paldies par viedokli!
      Par 5 soļu programmu – piekrītu, tā ir pretrunīga, bet nekas šajā dzīvē nav plakans. Tomēr palieku pie sava – tie, kuriem izdodas visus 5 nosacījumus ievērot – dzīvo ilgi un laimīgi, strādā sirmā vecumā un nomirst veseli.
      Ja šis nebūtu blogs, bet zinātnisks pētījums, vai vismaz disertācija, tad būtu pamats runāt par atšķīrībām, kā 50+ gadnieki tiek uztverti fiziskā darbaspēka tirgū, un kā biroja darbu vidē. Bet kuru gan interesētu lasīt tik garus gabalus…
      Tomēr pats galvenais šī raksta motīvs – katram vecumam savs skaistums un savas problēmas, galvenais, lai cilvēks neapstājas un neatpaliek no sava vecuma.
      GM

      Like

    2. Atsevišķi gribētu izteikties par šo domu no mana lasītāja komentāra:
      “Ideālajā pasaulē no 55gv būtu laiks strādāt ne vairāk kā 30h nedēļā, un no 60+gv – 20h nedēļā, nezaudējot dzīves kvalitāti. Mērķis, uz ko tiekties, starp citu!”
      Jūs pat nevarat iztēloties CIK ļoti es piekrītu šim “konceptam”. Tā tiešām IR saprātīgākā “karjeras koncepcija”, kādu zinu, un pēc tādas pats dzīvoju.
      Varbūt kādreiz par to uzrakstīšu, bet, ja neuzrakstīšu, tad tāpēc, ka neatradīšu savā nedēļā tās liekās darba stundas, ko notērēt rakstīšanai:)
      GM

      Like

      1. Vai ne? Un te daudz kas ir atkarīgs, kā kuram laimīgās zvaigznes ir sastājušās: ja līdz 55gv esi ticis pie sava jumta virs galvas (mantojis vai izmaksājis), uztaisījis elementāru remontu virtuvē/vannas istabā (nākamajiem gadiem 20it), samazinājis ikdienas izmaksas (saules paneļi uz jumta/lociņi uz palodzes), tad droši vari domāt par karjeras maiņu vai stundu samazināšanu, vai pat vnk hobiju kā darbu. Protams, ir būtiski un individuāli, gan kur atrodas jumts, gan kādas ir tavas paša vēlmes un prasmes, bet es te runāju no standarta darba ņēmēja viedokļa.

        Like

Atbildēt uz Galvu Mednieks Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s