Tikai no tevis nav vēstules, tikai no tevis tās gaidu es… 1. daļa

 

– Kurās bērēs nevienam nav nekā ko pateikt par aizgājēju?

– Rekrūtera bērēs.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka par nelaiķiem labu vai neko.

Te nav nekādas bēres, te ir jautrs blogs, un tāpēc runāsim par rekrūteriem visu, kas ienāk prātā. Un, ļaujiet, minēšu: pirmais, ko jūs par mums pateiktu, būtu: “Tie augstprātīgie stulbeņi nekad neatzvana!” Nu labi, rekrūteri-vīrieti redzējis ir retais, un pārmetums drīzāk skanēs sieviešu dzimtē, bet tas nemazina jūsu aizvainojumu. Dažreiz šķiet, ka vienīgais, ko par manām amata māsām un brāļiem cilvēki zina un domā: “Kā var būt tik cūcīgi cilvēki, un pēc visa, kas starp mums ir bijis, viņi pat nepacenšas man atrakstīt pieklājīgu atvainošanos. ES nu gan tā nerīkotos…”

Sāp ne jau atraidījums, bet nepaziņošana!

Šis daudziem jo daudziem dziļi sirdī gruzdošais aizvainojums ir vienīgais iemesls idiotiskai iniciatīvai, kuras mērķis atgādina cīņu pret “bērnu piespiedu mācīšanu iet uz podiņa”. Par to raksta 2. daļā, vispirms iezīmēšu problēmas teritoriju.

Sākšu ar paskaidrošanu, ka šai rakstā kārtosim rēķinus ar rekrūteriem – personāla atlases speciālistiem, hedhanteriem – sauciet, kā gribat. Profesija, kurai daudz kopīga ar komandantes darbu studentu kopmītnē. Ja esat pietiekami vecs un kaut reizi dzīvē viesojies padomju studentu kopmītnē, tad zināt, par ko es runāju. Šī stikla būrī sēdošā lēdija pārbaudīs jūsu dokumentus, kritisku aci novērtēs jūsu paskatu, āķīgi iztaujās par slēptajiem nodomiem, pārbaudīs līdzpaņemtā rimi maisiņa saturu un paostīs jūsu izelpu, pirms laist jūs tālāk par vestibilu. Ja meklējat īstus piedzīvojumus un izlēmāt izvairīties no tikšanās ar šo bargo kundzi un  feiskontroles pie caurlaides būdiņas, un nolēmāt rāpties taisni pa logu trešā stāva istabiņā (mūsu gadījumā tas būtu – savu CV sūtīt darba devējam “pa tiešo”), tad nāksies samierināties ar domu, ka nesaņemsiet vispār nekādu atbildi, un jūsu sūtītais CV šķitīs kā akā iekritis. Tas tāpēc, ka uzņēmumi, kuri taupa naudu un nemaksā rekrūteriem, žmiedzas arī par visu citu. Viņi savai nabaga sekretārei vai grāmatvedei, kurai “uzticējuši atbildību par darbinieku meklēšanu” nemaksā par to, lai viņa būtu laipna un pēc darba laika sēdētu birojā, rakstot pieklājīgus atteikumus visām floristēm, kuras pieteikušās uz pārdošanas direktora vakanci.

Gandrīz kā dienesta romāns

Tagad atpakaļ kopmītnes vestibilā, pie mums –  rekrūteriem, augstprātīgajiem nejēgām un divkosīgajām raganām, liekēžiem, kuri salauž jūsu sirdis. Būsiet pamanījuši – ja savu CV sūtāt personāla atlases kompānijai caur kādu no interneta sludinājumu dēļiem, vienmēr saņemat automātisku apstiprinājumu, standarta pieklājības frāzi, ka ar jums sazināsies, ja tiksiet līdz “nākamajai kārtai”, lai ko arī tas nozīmētu. Ja uzmanīgi lasāt sludinājumus, tad būsiet pamanījuši, ka neviens jums neko vairāk arī nesola. Ar šo situāciju parasti pārpratumu nav – neaicināšanu uz intervijām cilvēki pārdzīvo mazāk emocionāli, nekā ja pēc sarunas ar rekrūteri iestājas klusums, neviens nezvana, neraksta, kandidāts jūtas “pavests un pamests”. Gluži kā romantiskās attiecībās.

Sniegbaltite_komentari

Lai saprastu, kāpēc cilvēkiem sāp šīs neatbildētās mīlas drāmas, nāksies paskatīties uz notikumu no abu iesaistīto personu perspektīvas. Abiem balodīšiem ir šis tas kopīgs – abi pirmo tikšanos klātienē gaida ar cerībām, abu iztēlē uzburtie tēli sarunas laikā apaug ar miesu, iegūst balsi un personību. No malas izskatās tā: pirmais randiņš vienmēr ir par daudz pļāpīgs, drusku neveikls, samāksloti pozitīvs un vienmēr beidzas ar mulsinošu buču un solījumu “piezvanīt”. Bet, skatoties pašu notikumā iesaistīto acīm, notikumi attīstās pēc atšķirīgiem scenārijiem. Mēģināšu nodemonstrēt ar piemēru.

Preces un pircēji

Rekrūteri kandidātu atlases procesu redz kā iepirkšanos lielveikalā. Rekrūteris ir steidzīgs pircējs ar sarakstu rokās, kurš teciņus stumj iepirkumu ratiņus starp plauktu rindām, atrod sarakstam atbilstošo preci (kandidātu), paņem to no plaukta, paskatās uz cenu, noliek atpakaļ, paņem blakus esošo lētāko akcijas preci, uzmanīgi izlasa uzrakstus uz etiķetes un iemet grozā pie citām vajadzīgām precēm. Tad rekrūteris-pircējs dodas uz kasi, norēķinās un iziet no veikala ar diviem pilniem maisiņiem “puslīdz atbilstošu” kandidātu.

Kandidāti visu iztēlojas citādi. Viņu scenārijā rekrūteris ir pircējs zīmola apģērbu butikā. Viņš vazājas gar pakaramajiem, nepiegriež daudz vērības cenu birkām, toties čamda audumu, pēta izmērus, krāsas un fasonus. Tad pasit padusē divus pārus stilīgu bikšu (kandidātus) un norobežojas no pasaules aiz pielaikošanas kabīnes aizkara. Tur notiek teju intīms akts – piemērīšana un spoguļošanās, pašiņu knipsēšana un sūtīšana padomdevējiem. Pēc pusstundas pircējs-rekrūteris iziet no veikala ar vienu perfektu bikšu pāri, atvainojos, ideālo kandidātu.

Kandidātiem, kuriem pēc intervijas rekrūteris neatzvana, šķiet, ka tas bikšu pāris, kuru pameta pielaikošanas kabīnē, ir pelnījis paskaidrojumus un “citādu attieksmi”. Kampretī rekrūteris saprot, ka Čīles vīna pudele palika lielveikala plauktā tāpēc, ka šoreiz sarakstā bija piens. Kandidātiem šķiet, ka rekrūteru izvēle ir subjektīvas kaprīzes, bet rekrūteri savas subjektīvās izvēles attaisno ar objektīvām prasībām. Patiesība nav kaut kur pa vidu, patiesība ir abos galos. Mēs visi esam cilvēki, jūtamies nozīmīgi, izdarām subjektīvas izvēles un nevaram ciest justies vainīgi. Tā tas ir personiskās attiecībās un tāpat notiek rekrūterim, vērtējot kandidātus.

Izskatās pēc mammas, uzvedas kā mamma, bet nav mamma

Kāda ir pieauguša un nobrieduša cilvēka adekvāta reakcija uz situāciju “viņš solīja piezvanīt, bet nu jau divas nedēļas kā nezvana”? Vai ir vērts censties “noskaidrot patiesību”? Interesanti, kādus tieši “paskaidrojumus” aizvainotā puse gribētu dzirdēt? Rekrūteri zina, ka atraidītie kandidāti ir uzmetuši lūpu un atraidījumu uztvers personīgi, parasti kandidātu izbrāķēšanas iemesli ir puslīdz loģiski, dažkārt tās ir darba devēju-klientu eksotiskas kaprīzes vai ne pārāk “likumīgas” prasības. Nu kā vienai kandidātei lai pasaka, ka viņas vārds Līga vai tumšie plankumi ar balto sāls maliņu uz cita kandidāta polo krekla padušu rajonā izslēdza tos no reālo pretendentu saraksta?

Ir taču saprotams, kāpēc atteikumi kandidātiem gandrīz vienmēr ir formāli, par to, ka “devām priekšroku citam kandidātam”, nevis “nedevām jums iespēju, jo jums ir ļengans rokasspiediens un jūs mūsu direktoram atgādinājāt viņa švāģeri-neveiksminieku”. Pat ja atteikuma iemesls ir “objektīvs” – acīmredzama prasmju vai zināšanu neatbilstība – arī tad, ticiet man, jūs par sevi negribat dzirdēt “godīgu” viedokli no cilvēka, ar kuru parunājāt nepilnu stundu. Tā tas ir pieņemts šajā rekrutēšanas spēlē, runāt caur puķēm, dot iespēju izpausties cilvēka dabiskajam instinktam – vainot visās nelaimēs kādu citu. Mīļā miera labad pieredzējis rekrūteris rīkojas kā dzīvesgudra mamma – gatava pasargāt savu atvasi no dzīves skarbās realitātes un rezultātā par to saņemt negantus uzbraucienus no paša luteklīša.

Ja uzskatāt sevi par personu, kura pati var savu deguntiņu noslaucīt, tad neprasiet, lai mamma jums stāsta, ka “tētis ir jūrnieks”, uzvedieties kā pieaugušais, ieslēdziet sevī: “Šis nezvana, nu tad nevajag ar’. Ejam tālāk!”

Turpinājums sekos.

 

15 domas par “Tikai no tevis nav vēstules, tikai no tevis tās gaidu es… 1. daļa”

  1. Mazliet beztēmā no pieredzes: ir tāda lieta kā iekšējie darba piedāvājumi – darba vakance vispirms tiek uzlikta uz iekšējā dēļa, tā dodot iespēju kādam “savējam” pakāpties, vai arī kāds no jau strādājošajiem iesaka savu kandidātu (uzstājas kā galvotājs), tad CV tiek iedots pa taisno menedžerim. Kompānija ietaupa, un dažreiz pēc pārbaudes laika ieteicējam var izsniegt prēmiju (iekšējā referral scheme).
    Par šī raksta tēmu – tas tomēr ir atkarīgs no darba meklētāja statusa. Ja man jau ir +/- pieņemams darbs, tad attiecīgi varu atļauties neiespringt, un intervijas ar rekrūteri/potenciālo darba devēju uztvert kā bezmaksas apmācību. Neatzvanīja? Labi vien ir, strādājam tālāk, gaidām nākošo mailu/zvanu.
    Bet, ja gadījumā esmu bez darba, un iekrājumi ir tik, cik nu ir, bet rēķini negaida, tad man ir svarīgi zināt – gaidīt vai ne. Jo, būsim reāli – aktīvi meklējot, dienā izsūtās vismaz 5-10 CV, kas pāris nedēļās salasa 50-100, no kuriem ar piedāvājumu telefona intervijām var piezvanīt 25, bet tālāk uz klātienes intervijām uzaicināt 5, tad notiek pirmā/otrā atlases kārta, kas sastāda vēl 2-4as nedēļas klāt, kuru laikā meklēšana vēl notiek, un intervijas krājas. Protams, katrs rekruteris grib būt pirmais un vienīgais, un protams, ka nākas melot “jā, jā, tikai tu, dārgā”, bet nu jau ir pietiekama pieredze – ja uz katru gaidīt pa pāris nedēļām, tad gadu var pavadīt meklējumos. Attiecīgi notiek visādi kuriozi, ka nedēļu pirms/pēc darba uzsākšanas ielido labāks piedāvājums, vai, pēc pārbaudes laika beigām kompānijā (3-6 mēneši) ielido epasts no jau aizmirstas kompānijas – jūs diemžēl mums nederat.
    Un piebilde – MAN rekrūteris nav pretinieks/ienaidnieks, bet gan mans brokeris – ieinteresēts sadarbībā, lai kopīgi atrastu man un viņam izdevīgāko pārdošanas darījumu.
    Par tēmu nākotnē – priecāšos, ja pāris vārdos pieminēsiet atslēgas vārdu izvēles principus no jūsu puses, ja strādājat ar online servisiem vai LinkedIn.

    Publicējis 1 person

    1. Paldies par domu apmaiņu, to novērtēju, un ceru, pa kādam bloga lasītītajam arī iemet aci komentāros.
      Jūsu aprakstītās situācijas ticamas un plaši izplatītas, varu to apstiprināt.
      Ieteikums rakstīt pr atslēgas vārdiem ir uzklausīts, bet gribētos saprast vai domājat, lai rakstu, kā es to daru, vai ietikumus darbu meklētājiem? Starp citu, tas saasaucas ar Jūsu aprakstīto situāciju ar 5-10 izsūtītiem CV dienā. Ja godīgi, nešķiet adekvāts cipars, ja nu vienīgi cilvēks ir pavisam bez kvalifikācija vai nodomājis pieteikties kādā ļoooti pieprasītā profesijā. Cilvēkam ar sakarīgu pieredzi un konkrētiem plāniem, pat 5 CV dienā šķiet tā kā padaudz.
      GM

      Like

      1. Par atslēgas vārdiem runājot – gribētos zināt, kā Jūs to darat. Šogad man ir bijušas pāris interesantas un noderīgas sarunas par/ap CV un atslēgas vārdiem (t.sk. maksas), un ieteikumi noder vienmēr, pat ja netiek ņemti vērā.
        Cipars par CV daudzumu ir ņemts no savas pieredzes UK, atrodoties starp 2ām Rīgai ekvivalentām (pēc iedzīvotāju skaita) pilsētām. Man ir 3x tehniskā CV varianti – tehniķa, inženiera un speciālais (īpaši interesantām vakancēm), kuros mazliet variē pieredzes /prasmju /atbildības līmenis, un attiecīgi 2 motivācijas vēstuļu varianti (interesantajām vakancēm rakstās individuāli). Šeit vairākas aģentūras mēdz tirgot vienu un to pašu vakanci, apraksti/pienākumi mēdz atšķirties – attiecīgi brīžiem sanāk teikt – ā, vakance kompānijā X? Es jau esmu pieteikts uz interviju no aģentūras Y. Aptuvenā attiecība: 100 CV, 75 reālās vakances, 25 zvani, 5 intervijas, 2 piedāvājumi.

        Like

        1. Tas izskaidro! Mans viedoklis bija par mūsu vietējo darbaspēka tirgus situāciju, par UK Jūs noteikti zināt vairāk, es neņemšos pat izlikties, ka man ir viedoklis.
          Ļoti pareizi, ka cilvēkam ir vairāki CV varianti.
          Bet par atslēgas vārdiem padomāšu. Kaut arī tas attieksies uz Latvijas tirgu, latviešu valodu un mūsu tradīcijām, šaubos, ka var noderēt UK. Man ir tāds priekšstats, ka mūsu lokālajā tirgū vakanču kopskaits nav tik liels, ka darba meklētājiem būtu nepieciešamas īpašas digitālās prasmes.
          GM

          Like

  2. Nezināju, ka tā ir tik plaši izplatīta problēma. Es savos 30+ esmu pabijis kādās 6-7 darba pärrunās un pēc visām saņēmu solīto zvanu par to vai mani aicina uz nākamo kārtu vai tomēr šoreiz nē.
    Izņēmums bija tikai viena reize, kad uzņēmuma HR vadītājs solīja, ka esmu galvenais pretendents un vakance principā ir mana – pēc divām dienām atzvanīs un visu precizēsim. Zvans atskanēja pēc pusotra gada, kad ļoti pazemīgā tonī man tika piedāvāta tā pati vakance.
    Neuztvēru to personīgi un ļaunā neņēmu, tomēr kaut kur dziļi iekšā tas veidoja priekšstatu par konkrētā uzņēmuma darba kultūru.
    Tā kā iesaku apdomāt, vai konkrētais pretendents nevarētu būt vajadzīgs kaut kad tālāk nākotnē, varbūt citai vakancei – GHOSTotais pretendents iepriekšējo pieredzi atcerēsies ļoti labi. Tāpat, kā Jūs ļoti labi atceraties tos lieliskos pretendentus, kas visu ir apsolījuši, bet pēdējā brīdī vairs neatbild uz telefona zvaniem vai pašās beigās neierodas parakstīt darba līgumu.

    Like

    1. Paldies par stāstu!
      Tā kā blogu rakstu no iedvesmas un emocijām, tad nepretendēju, ka apskatu tikai”plaši izplatītas problēmas”. Par atbilžu nesaņemšanu es domāju, ka tā problēma nav visizplatītākā, bet daudziem ķeras pie sirds un cilvēki pārlieku emocionāli reaģējot, samazina savas manevra iespējas darbaspēka tirgū.
      Jūsu gadījums – 6-7 intervijas 10+ gados ir cienījams rādītājs, droši vien esat sava amata meistars. Tā turpināt novēlu!
      GM

      Like

      1. Ja neatzvana rekrūteris, citreiz viņa starpniecību neizmantošu :) Ja darba devējs, tad ignorēšu arī viņa cilvēku piedāvājumu vēlāk citam amatam :)

        Bet mani tomēr visvairāk uzjautrināja gadījums, kur iestādes personāla darbinieks aizmirsa piezvanīt par to, ka cilvēks pieņemts darbā :D

        Tāda mūsdienu pasaule. Atliek vien to pieņemt un pielāgoties.

        Like

        1. Rekrūteris neatzvana un Jūs par to sodāt sevi, aizliedzot sev izmantot citas iespējas, kuras varbūt pat nejauši nokļuvušas šī rekrūtera aprūpē? Kam no tā kļūst labāk, un kam sliktāk?
          GM

          Like

  3. Diemžēl nezinu, kā un pēc kādiem likumiem, darbojas headhuntings citās nozarēs, bet manis pārstāvētājā IT sfērā, rekurūtermeitenes, kas uzmeklē manu linkedin profilu pēc atslēgas vārdiem (kuri viņām pašām turklāt 70-80% gadījumu praktiski neko neizsaka), tad uzprasās kontaktos, lai piedāvātu neticami interesantu “nākošo karjeras soli”, nodrošina lielisku izklaidi darba pārtaukmos un bez jebkādas īpašas piepūles palīdz iegūt algas pielikumu ikgadējās karjeras pārrunās, jo pietiek tik vadītājam, tā starp citu, ieminēties, ka man atrakstīja rekrūteri no konkurentiem X vai Y, tā algas pielikums – lielāks vai mazāks, atkarībā no budžeta iespējām konkrētāja gadā, tomēr ir droši garantēts. Labi apzinos, ka mans darba devējs jau šobrīd, lai mani noturētu, man maksā krietni virs vidējā tirgus līmeņa atbilstošajai specializācijai, kvalifikācijai un pieredzei (liels paldies, likuma izmaiņām, ka tagad darba sludinājumos, ir obligāti jāpublicē atalgojuma līmenis, tādēļ vairs pat nav jātērē laiks un jāiet uz darba intervijām pie konkurējošajiem uzņēmumiem, lai noskaidrotu viņu algu līmeņus), tāpēc katra komunikācija ar rekrūtermeitenēm kļūst par jautru izklaidi, vērojot, kā pēc pāris ziņojumu apmaiņas, noplok viņu sākotnējais entuziasms, dedzība sazvanīties skype un pazūd interese par mani (bet aktīvi tiek uzrunāti mani zemāk kvalificētie kolēģi no mana kontaktu loka), apjēdzot, ka viņu piedāvātās “milzu iespējas” vakances augšējā robeža pašos labākajos gadījumos ir par vismaz 20% zemāka, kā mans pašreizējais atalgojums, un lai man būtu patiešām reāla interese aiziet uz piedāvāto darba interviju, bet vēlāk akceptēt to, ka pieņemot konkurentu piedāvājumu, man nāktos pielāgoties citai korporatīvai kultūrai, dibināt jaunas attiecības ar kolēģiem un klientiem, viņu sākotnējam piedāvājuma augšējais slieksnis būtu jāceļ par vismaz 30%. Tad visbiežāk rekrūtermeitene vienkārši pazūd, vai retākos gadījumos pirms pazūd, tomēr atraksta, cik “vērtīgu informāciju esmu viņai sniedzis un, ja parādīsies, kāda man piemērota vakance, viņa noteikti ar mani sazināsies, neaizmirstot apjautāties, varbūt es tomēr zinot kādu savu kolēģi, kuru šī konkrētā vakance varētu interesēt.”
    Savukārt, ja headhuntots tieku jau konkrēti es, nevis mans linkedin profils tiek atrasts pēc generic criteria search, tad parasti mani vairs neuzrunā rekrūtermeitenes, bet gan uzņēmuma vidējā līmeņa vai augstākā līmeņa vadītāji (atkarībā no uzņēmuma lieluma) un aicina nevis aprunāties skype, bet gan tikties klātienē kādā kafejnīcā / restorānā un aprunāties.
    Sumarizējot, liels paldies, ka Jūs, rekrūteri, esiet un izdaiļojiet ikdienas darba rutīnu un vienlaikus sniedziet palīdzīgu roku bez īpašām pūlēm panākt augstāku atalgojumu no darba devēja, kas citādāk mēdz būt diezgan gauss un kūtrs to pārskatīt, ja vien neizsaka tiešu un atklātu ultimātu – “iešu prom, vai arī pielikums par x%”, tomēr šāda ultimāta stratēģija strādā tikai vienu vai, augstākais, divas reizes, turklāt vienlaikus Tu automātiski iegūsti neuzticama darbinieka reputāciju un pabojā attiecības ar augstāko vadību.

    Like

    1. Paldies par viedokli. Šis, šķiet, bija garākais komentārs, kādu esmu saņēmis līd šim.
      101% ticu visam, ko rakstījāt, un, Jūs droši vien smiesieties, bet tieši šādas situācijas dēļ es jau 5 gadus nestrādāju ar IT vakancēm. Tas ir kā zobārsts bez šprices. Apbrīnoju kolēģes, kuras gadiem specializējas šajā virzienā, unnovēlu viņām turpināt plnīt tās uzpūstās komisijas, ko veiksmīgās saņem par pabeigtiem IT projektiem.
      Vienu detaļu Jūsu rakstā gribētu izcelt. Jūs pareizi noraksturojāt to “pozitīvo” efektu, ko likuma prasība par algas norādīšanu sludinājumos tiešām ir devusi – cilvēki vairs nesūta savus CV uz vakancēm, uz kurām iepriekš būtu sūtījuši. Tas tiešām ir liels sasniegums, “Latvijas nokija”.
      Visādi citādi vēlreiz paldies par godīgo viedokli un veiksmi darbadevēja šantažēšanā, Jūsu darba devēji to ir pelnījuši. Pavisam nopietni un bez ironijas.

      GM

      Like

      1. No manas puses, savukārt, paldies par blogu – ar interesi to reizēm palasu, tai skaitā lasu arī komentārus, jo urda tādā cilvēcīgā ziņkāre, kā īsti šīs lietas notiek ārpus ierastā IT burbuļa.

        Termins “darba devēja šantāža” (pat bez ironijas lietots), uz manu gadījumu, gan nav īsti attiecināms – tā kā viens no maniem darba pienākumiem ir piedalīties tenderu atbilžu ne vien tehniskā risinājuma, bet arī finanšu piedāvājuma izstrādē, tad vienlaikus esmu ļoti labi informēts gan par savu personīgo cost rate/bill rate attiecību, gan kolēģu, gan par kopējo pēļņas maržu, savas robežas zinu un veselīgo proporciju bezkaunīgā kārtā nepārkāpju, taču vienlaikus prasu taisnīgu samaksu, par paveikto darbu.

        Like

      2. IT nozare algas koridors nozime tik vien, ka indikativu cenu. Es pieteicos interesantai vakancei sogad, griesti man dereja jaunas pieredzes iegusanai un vakanci isti nevelejos. Liels bija izbrins, kad gala piedavajums bija +30% no noradita koridora maksimuma.

        Bet slegta lika esam smejusies, reizem tirgu paradas individi, kurus parpirks tikai tadel, ka var, nevis tadel, ka vajag. Parejo piedomas pec tam.

        Like

Atbildēt uz piedziivots Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s