PIEPRASĀM VĒSTULES! (Tikai no tevis…) 2.daļa

Raksta 1. daļa.

Ja esam vienojušies, ka rekrūtera klusēšanu varam pārlieku nepārdzīvot, tad ir pienācis īstais brīdis parunāt par to, kā tādā situācijā rīkoties.

Cik šim randiņam ir garantijas laiks?

Vispirms par to, cik ilgi ir jēga gaidīt, cik gara pauze skaitās pieklājīga? Iespējams, kādam ir atklājums, ka klusuma pauzes nemaz nav pašu rekrūteru interesēs. Tradicionāli tieši rekrūtera “priekšnieks” – darba devējs, viņš arī “gala lēmumu pieņēmējs” – ir tas, kurš pēc kandidāta CV saņemšanas paņem pauzi “apdomāt” un kā opusums, sajūtot stresu par lēmuma pieņemšanu, nogāžas augšpēdus bez redzamām dzīvības pazīmēm un tēlo beigtu. Viņš guļ un sapņo par visiem tiem brīnišķīgajiem kandidātiem, kurus vēl rekrūteris viņam atrādīs. Kamēr klients guļ, rekrūteris stāv sardzē. Troksni taisīt nedrīkst – pamodināsi klientu nelaikā, šis būs dusmīgs, pamest posteni nedrīkst, laist prom kandidātus nedrīkst – klients pamodīsies, prasīs: “Kur kandidāts?” Kamēr klients krāc, rekrūteris klusē, kandidāts nīkst neziņā. Esmu redzējis klientus, kuri noguļ no Mārtiņiem līdz Jāņiem, nepārspīlējot, mēnešiem. Pēdējā laikā klienti darbaspēka trūkuma apstākļos kļūst kustīgāki un guļ mazāk, tomēr paļauties uz tirgus neredzamo roku nevajadzētu – ja es būtu kandidāts, tad uzliktu sev ierobežojumus, piemēram, negaidīt uz klienta piedāvājumu vairāk kā trīs nedēļas, ja esmu pieteicies uz vakanci pats, un negaidīt vairāk kā divas nedēļas, ja darba devējs mani atradis un uzaicinājis piedalīties konkursā.

Lai sāktu šo laika atskaiti, ir jāsaprot, vai saruna ar rekrūteri bija “pa īstam”? Ne vienmēr ir skaidrs vai rekrūtera izrādītā interese par kandidātu ir tas, ko darba sludinājumā bija nodēvējuši par “nākamajām konkursa kārtām”, vai arī tā bija tikai tāda miroņa pulsa pārbaude? Rekrūteru darba stili atšķiras, bet kopumā, par darba pārrunām vai interviju nevar uzskatīt trīs minūšu sarunu pa telefonu, kurā rekrūteris uzdod pāris precizējošos jautājumus, parasti par cerēto atalgojumu, gatavību strādāt maiņās vai tamlīdzīgi. Ja īsas sarunas beigās jūs neuzaicina uz darba interviju, tad tas vēl nav “nopietni”. Arī e-pasts ar kādu anketu vai lūgumu precizēt savu vecumu nav “nopietni”, rekrūteris vēl nerēķinās ar jums kā ar kandidātu, tas vēl nav “randiņš”, nav jāskuj kājas, nav jāmēģina sarunāt brīvs draugu dzīvoklis. Tas neskaitās.

Kā uzvesties, ja Viņš vilcinās ar bildinājumu?

Bet kā rīkoties, ja bijusi darba intervija un saņemts solījums pēc kāda laika sazināties?

Nākamais padoms man personīgi krietni iezāģē, bet tā kā cilvēki neuzklausa padomus, varu tos netaupīt: nekad nevajag pārtraukt meklēt! Turpiniet lasīt sludinājumus, sūtīt CV un iet uz intervijām! Un nesakiet nevienam, kas jums to samācīja.

Tāpat kā darba devējs grib izvēlēties, arī jums nav jāsargā savs vainadziņš. Sarežģītākā lieta šajā spēlē ir saprast, vai citās intervijās stāstīt par bijušajām vai ieplānotajām intervijām? Vai klusēšana tiešām ir zelts? Te viennozīmīgu padomu dot nevar – jāskatās pēc apstākļiem, visdrīzāk, katram tautudēlam jāstāsta cita leģenda, vienu mūjābeli vajag iekārdināt piepušķojot savus piedzīvojumus, citu paraugzēnu lieki nemulsināt ar savu pārlieku bagāto pieredzi. Uzreiz gribu brīdināt – pieredzējis rekrūteris redz jums cauri, nenoticēs, ja mēģināsiet laist muļķi. Uz blefu, ko varat atļauties, runājot ar tiešo darba devēju vai jaunajām atlases firmu dūdiņām, pieredzējis rekrūteris neuzķersies. Bet, ja tomēr samelojāt, tad nekad nevajag atzīties, nekad nedrīkst mainīt savu liecību.

Bet ja nu Viņš ir Īstais?

Ne pārāk bieži, bet gadās, ka kandidātam kāds darba devējs vai vakance šķiet kā viņam radīta, un iestājas divu ābola pusīšu sindroms, kandidāts neko apkārt neredz, ēst dzert nedodiet, gribu viņu precēt, bērnu no viņa un gredzenu pirkstā. Varbūt kāds ābolu speciālists zina, es nē, kāpēc tā, bet parasti tāda lielā gribēšana nesaņem pretī tikpat kvēlu atsaucību. Dažreiz aktīvi gribošajai pusei piezogas vilinājums pa naktīm vazāties ap iecerētā māju, zīmēt sirsniņas uz sētas un darīt citas muļķības. Mans novērojums: pārlieka uzstājība nepalīdz. Katrā ziņā man nav zināms neviens gadījums, kad izbrāķēts kandidāts ir pieņemts darbā tikai tāpēc, ka darba devējs vai rekrūteris nevarēja izdomāt, kā neatlaidīgo personu atšūt. Savu interesi par iekāroto vakanci vajag un ir pareizi izrādīt, bet tas jādara ar lēdijas cienīgu pašcieņu un taktu. Un es šeit nedomāju Lēdiju Gagu.

Mans bērns ir īpašs, viņš negrib iet uz podiņa

Kā jau būsiet pamanījuši, es nekad nevienu nenosodu, es tikai gribētu dažiem smalkjūtīgi atgādināt, ka 30 gadu vecumā dzīvot pie mammas un nevarēt izlemt, vai ņemt vēl vienu akadēmisko, vai labāk tomēr kopā ar draudzeni adoptēt kaķi, nav nekāds sasniegums. Tādu, ar īpašām emocionālām vajadzībām apgrūtinātu cilvēku nav daudz, katrā ziņā starp reāliem darba meklētājiem tādu ir salīdzinoši maz, bet diemžēl šie ļaudis ir skaļi internetā un prot ar savas kaprīzes noformēt kā “sociālas problēmas”.  Tā pagājušajā ziemā hiperaktīvu infantīļu grupa pie virtuālā sludinājumu dēļa manabalss.lv piesprauda iniciatīvu ar gludi bruģēta lielceļa cienīgu nosaukumu “Par atgriezenisko saiti, piesakoties darbā”.

ManaBalss Atgriezeniska_719

Neiedziļinoties šī sacerējuma putrainajā saturā, ievērības cienīgas šķiet divas ziņas, ko šis gadījums mums sūta – viena slikta, otra laba.

Sāksim ar slikto. Arvien biežāk mums nākas vērot, kā sabiedrībai dienaskārtību diktē ļaužu grupas, kuras valsti redz kā labdarības organizāciju, kurai jāstaigā katram no pakaļas ar mīkstu spilvenu rokās un jāpagūst pašaut to apakšā nabadziņam, kad tas ieskrien ar pieri stenderē. Vēl valsts pienākums ir garantēt katram jaunu “sapņu darbu” ne retāk kā reizi 3 gados un sodīt neliešus, kuri nav spējīgi saskatīt manī neatkārtojamu individualitāti un neierobežotu profesionālo potenciālu. Vārdu sakot, valsts ir atbildīga par to, lai sabiedrība indivīdam neizvirzītu augstas prasības, un bizness piemērotos viduvējam piedāvājumam.

Labā ziņa ir, ka visu kontrolējošās, birokrātu komandētās valsts utopijai ticīgo nav pārlieku daudz, par ko liecina knapais petīcijas parakstītāju skaits. Mājas lapā par operetes teātra atjaunošanu Rīgā nobalsojis vairāk ļaužu. Priecē, ka plus-mīnus pustūkstotis līdzcilvēku ir stingri pārliecināti, ka efektīvākais veids, kā padarīt dzīvi skaistu, ir pieņemt likumu, kas aizliedz neglītu dzīvi.

Interesanti ir lasīt interneta komentārus par šo satriecošo ideju – cilvēki brēc pēc taisnības un godīgas attieksmes, vicina dakšas un kurina lāpas, gatavi saraut gabalos neliešus rekrūterus, kuri ar ļaunu nolūku nav pamanījuši viņos nākamos Džobsus un Stahanovus, bet kaut kā nemana kvēlus aicinājumus sodīt tos darbiņa meklētājus, kuri apsolījuši un neierodas uz darba intervijām, neatbild uz telefona zvaniem, bez paskaidrojumiem pazūd.

komentari

Ja būtu likums, kas pieprasa sniegt rakstiskus paskaidrojumus par rekrūtera vai darba devēja rīcību un lēmumiem, tad vajag arī likumu, kas soda kandidātu par neierašanos uz sarunātu interviju un par dotā solījuma neturēšanu. Vai tas nebūtu tikai godīgi? Bērnišķīgas iniciatīvas faniem noteikti nešķiet, ka tas būtu godīgi, un man, savukārt, nešķiet, ka dzīve vispār ir īpaši godīga. Iespējams, ka katrs saņem no dzīves atpakaļ visu, ko labu vai sliktu darījis, bet es esmu novērojis, ka tas nekad nenotiek pēc pasūtījuma. Tu nekad nezini, kad atmaksas stunda pienāks, un labāk veicas tiem, kuri nevis cer uz valsti, bet tiem, kuri paļaujas uz saviem spēkiem un uzklausa gudru cilvēku padomus.

Tas arī kārtējais bezmaksas padoms katram darba meklētājam – esiet apņēmīgs, mērķtiecīgs un godīgs, nečīkstiet un neplātieties, tad rekrūteri jums uzticēsies un biežāk dzirdēsiet, varbūt skarbu, bet tomēr patiesību par sevi. Ja uzvedīsieties kā pieaugušais, tad iespējams, ka rekrūteris pastāstīs par jūsu izredzēm, par nākamās darba vietas aizkulisēm un pat ieteiks, kā iepatikties jaunajam šefam pirmajā darba intervijā.

Rekrūtera atklātību nevar panākt ar likumu, draudot ar sankcijām, tā nekad nebūs vienādi sadalīta starp visiem kandidātiem. Rekrūteri ir darba devēja algotņi, spiegi-ziņotāji, tā ir mūsu sūtība – zināt vairāk nekā atklāt. Lai saprastu, cik smalka spēle ir izvilināt no mums derīgu informāciju, ir jāiztēlojas, ka ejat uz aklo randiņu, bet, pirms iepazīties ar svešinieci, jums stunda jāpavada patīkamā un atklātā sarunā ar sirdsāķīša mammu un jāpierāda, ka esat pelnījis skatīt vaigā sirmās dāmas acuraugu. Nav viegli.

Bet, kurš solīja, ka būs viegli?

GM

10 domas par “PIEPRASĀM VĒSTULES! (Tikai no tevis…) 2.daļa”

  1. No savas puses (rekruiteris) varu teikt, ka atteikuma nesniegšanai ir sekojoši iemesli:
    vadītāja nespēja pieņemt ātri lēmumu;
    vadītāja nespēja noformulēt, ko vajag (profils sastādīts viens, bet visi kandidāti, kas atbilst šim profilam, tiek izbrāķēti, jo tas neesot tas, ko vajagot!), tamdēļ nākas sākt procesu no jauna;
    vairāku kārtu intervijas, kas ieilgst vairākas nedēļas;
    fināla kandidāta ilgā domāšana, nākt vai nenākt (tādi arī bieži gadās).
    Šo visu sasummējot, mēnesis vai vairāk jau ir pagājis, un pēc mēneša, man jau vairs neceļas roka ņemt telefonu rokā un atzvanīt par atteikumu. Pēc noklusējuma jau ir skaidrs, ka ja nedod ziņu, tad jau laikam neder.

    Like

  2. Kaut kādus gadus atpakaļ, pārmaiņu laikā, pie viena jauna/ veiksmīga komersanta piestrādāju. Preci izvadāju, sadarbības partnerus apciemoju, izejvielas savācu/preci paletēm izkrāvu/iekrāvu, īsāk- viens reiss ar busu ap800km, ja šķīli gana agresīvi, pa 16h var tikt galā. Vienreiz nācās pašam komersantam izbraukt(princis ar nakšņošanu tajā galā). Princis:”Davai vairs ‘neizkrīti’, es atbraucu, es vēmu!”. Nabadziņš, vai ne. Šodien viens 25g.v. kadrs nolika tiesības. Takš nolika, bet točā vēma no stresa…. bļ.ģ zaj.ba.i šitie milentāļi un jaunāki, kam iedomu darbs-komforta zona!!! Iesaku sacerēt Tev kādu standarta ‘pūkainu’ atteikuma/uzmundrinājuma tekstu! Man domāt, Tu pat nenojaut, cik tevis dēļ ir podi noslogoti….jaunuļi pat elementāru sadzīves stresiņu netur.

    Like

  3. Kas mani vienā sarunā pārsteidza, kad personāla vadības cilvēks stāstīja – ja konkursā izvēlēts pretendents un pārbaudes laikā viņi izšķiras, tad taisa jaunu konkursu, kurā “tie, kas iepriekš tika noraidīti, var taču pieteikties vēlreiz!” T.i. paši pat nemēģinās ko piedāvāt kādam no iepriekšējā konkursa. Diez cik liels ir to cilvēku procents, kas pēc viena atraidījuma vēlreiz mēģina pretendēt uz to pašu vakanci?

    Like

    1. Šis ir interesanti. Paldies par ideju rakstam!
      Īsumā – mēdz būt tādi projekti, kuros gan klients savdabīgs, prasības un piedāvājums šķērsām un kandidāti tik švaki, ka atsaka visiem, un tad sanāk, ka nākamreiz gribi piesakies, negribi nesakies. Bet visbiežāk ir tā, ka 2-3-4 kandidāti ir līdzvērtīgi, paņem vienu, un ja kļūdās, tad paši piedāvā nākamajiem, tiem cilvēkiem nav jāpieskās. Nedabūt darbu vēl nav atteikums un nemaz nenozīmē, ka kandidāts nav derīgs vai cerīgs, vienkārši tādu ir vairāk kā viens.
      GM

      Like

  4. Reiz saņēmu šādu automātiski ģenerētu “atteikumu”.

    Jūsu ziņojums

    Kam: Vakance LVM
    Tēma: Zemes dzīļu apsaimniekošanas daļas vadītāja konkursam
    Nosūtīti: trešdiena, 2012. gada 9. maijs 14:01:28 (UTC+02:00) Helsinki, Kijeva, Rīga, Sofija, Tallina, Viļņa

    tika dzēsts, to neizlasot otrdiena, 2013. gada 29. oktobris 8:18:33 (UTC+02:00) Helsinki, Kijeva, Rīga, Sofija, Tallina, Viļņa.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s