Lauku gurķis Rīgas tirgū

Ir cilvēki, kuriem nepārvarama vēlme dziedāt uznāk tieši dušā. Mani melodiskais sentiments pārņem pēc garām telefona interviju sesijām. Dziesmu izvēle parasti aprobežojas ar sentimentāliem šlāgeriem un viņdien mūzikas automāts izvēlējās atskaņot Paula/Petera “Lauku gurķis Rīgas tirgū”.

Šis likās piemērots gabals fonam, pārdomājot darbaspēka mobilitātes problēmas.

Pašas pārdomas radās pēc pārdesmit sarunām ar 22-24-gadīgiem jauniešiem, kuriem visiem bija šis tas kopīgs – visi bija tikko, nesen vai kuru katru brīdi būs pabeiguši Lauķeni, šobrīd dzīvo Jelgavā un visi bija pamatīgā XIX gadsimta zemnieka pamatīgumā pielipuši kūtspakaļai. Neradās nekādu šaubu, ka šie jaunieši sapņoja par karjeru, par cienījamu un labi apmaksātu amatu pārtikas ražošanas vai pārstrādes uzņēmumā. Tas varētu būt jebkurš stabils uzņēmums jebkurā Latvijas vietā, ja vien tā vieta ir Jelgava. Nu labi – Jelgavā vai Rīgā, bet, vēlams, ne pāri tiltam.

Vakance, par kuru es ar šo nozares nākotnes speciālistu un vadītāju ziedu gribēju runāt, ir ražošanas tehnologa vieta mana sena klienta uzņēmumā, labi pazīstamā pārtikas ražotājā 100 km attālumā no galvaspilsētas. Tas nav katru rītu un vakaru no Jelgavas izbraukājams attālums, un jaunajiem cilvēkiem telefona sarunā tika uzdots jautājums: “Vai jūs esat gatavs kaut apdomāt iespēju pārcelties dzīvot tuvāk darba vietai?” Varat minēt, cik no jaunajiem censoņiem uzreiz un kategoriski atteica pat domāt par šādu iespēju? Uzminējāt – visi atteicās, visi plāno strādāt Jelgavā vai Rīgā. Vairākums no smago pēcpušu īpašniekiem pat nepajautāja par darba pienākumiem un algu. Viņi būtu uzzinājuši, ka amats ir atbildīgāks un alga lielāka par jebkuru viņu iepriekšējā pieredzē atrodamo, ka uzņēmums piedāvā kompensāciju transportam un palīdzību jaunas dzīvesvietas atrašanā.

Nekāds tur lēciens divus pakāpienus augšup pa profesionālās karjeras kāpnēm nevarēja sacensties ar iespēju arī turpmāk pastaigāties pa gājēju tiltiņu pāri Lielupei un ar studiju biedriem piektdienas vakarā iekost hotdogu Garozas ielas staķikā.

Mūsulaiku jaunais speciālists labāk stāvēs naktsmaiņā pie pudeļojamā konveijera Pierīgā vai būs trīsdesmit piektais palīgs piena kombināta laboratorijā, nevis saliks visu savu iedzīvi sporta somā un uz trīs gadiem dosies krāt pieredzi un naudu, vadot kaut nelielu, bet tomēr ražošanu. Cilvēki reizē ar augstāko izglītību neiegūst prasmes veikt elementārus matemātikas aprēķinus, lai varētu saskaitīt, cik Jelgavā ir brīvu ražošanas tehnologa darba vietu, rēķinot uz desmit izglītotiem skaitītnepratējiem.

Jaunie cilvēki ir naski sekot pārtikušās Eiropas modernajām tendencēm algotu darbu uzskatīt par laika pavadīšanas veidu, kas nedrīkst pārāk traucēt čupoties ar draugiem. Un vienlaikus viņi ir konservatīvi mietpilsoņi, kuri par visu vairāk nemīl mainīt savus ieradumus, kā no uguns baidās no avantūrām, cenšas rīkoties “kā visi”.  Aug kārtējā paaudze, kurai pietrūkst ambīciju un sacensības gara. Darbaspēka tirgu papildina cilvēki, kuriem nav saprotams “pierādi, uz ko tu esi spējīgs” koncepts.

Darba devējiem ar to ir jārēķinās, jāpiemērojas jaunajiem apstākļiem, jo jaunie cilvēki nebūs tie, kas piemērosies.

Darba devējiem jābūt gataviem norīt krupi un rīkoties negodīgi pret saviem esošajiem darbiniekiem – piedāvāt neko nesasniegušajiem “perspektīvajiem” gurķiem labāku algu un vieglāku darbu.

Tā ir, tāpēc ka funkcionēt, pat ne strādāt, tiešām funkcionēt spējīgu un gatavu cilvēku ir maz, darbaroku, it īpaši “speciālistu ar izglītību” pietrūkst, neviens lauku gurķis nepaliks Rīgā bez darbiņa, ja vien ir spējīgs gandrīz katru dienu ierasties darba vietā. Jaunie speciālisti zina, ka Rīgas preilenes viņus pačubinās un lauku anniņām, kuras savulaik neapdomīgi bija gurķu vezumā savus miķelīšus Rīgas tirgū pārdevušas, neatliks nekas cits, kā kopā ar sentimentāliem rekrūteriem uzdziedāt dziesmu par darbaspēka mobilitātes problēmām.

 

Lai pēc raksta izlasīšanas, nebūtu sērīgs prāts, aicinu veltīt vienu minūti aptaujai, par jūsu dziedāšanas ieradumiem dušā.

Komentārs par “Lauku gurķis Rīgas tirgū”

  1. Liela daļu studentu LLU ir no novadiem – uz laukiem (100km no Rīgas) viņus atpakaļ vairs neaizvilksiet, vismaz ne šādā vecumā (22-24g). Izņēmums varētu būt, ja kādam piedāvā darbu tieši viņa dzimtajā mazpilsētā. Kad pēc pāris gadu pamētāšanās aplauzīsies – viens otrs droši vien nožēlos. Lielākā daļa paliks Jelgavas-Rīgas apkaimē un strādās mazāk kvalificētu darbu par zemāku algu (jo ne savā profesijā, jo “Jelgavā jau nevajag pārtikas tehnologus”).
    Pats esmu Jelgavnieks, bet studēju Rīgā. Atceros, kā visīstākie “rīdzinieki” bija tie, kas ieradušies studēt no laukiem – īrēja dārgas istabiņas jūgendstila komunālajos dzīvokļos (jo centrs), staigāja uz hipsterīgām teātru izrādēm un sociālajos tīklos lika ēdienu foto no modīgākajām Rīgas ēstuvēm – visdrausmīgākais murgs viņiem likās doma, ka Rīga būtu jāpamet. Uz kursabiedreni, kas pēc studijām sāka strādāt mazpilsētā ap 100km no Rīgas, viņi skatījās kā uz pavisam nojūgušos. Tas nekas, ka lielā starptautiskā uzņēmumā un labā amatā – bet 100km no Rīgas – laikam viņai pilnīgi jumts aizbraucis.

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s