Melnie saraksti

Vispirms jāsaka – personāla atlasē melnie saraksti ir. Tieši tāpat kā aizliegtie bijušo numuri mūsu telefonos un nobloķētie troļļi tavā tviterī. Kāpēc neviena personāla atlases firma un neviens personāla daļas darbinieks tavā darba devēja kompānijā publiski neatzīsies, ka tādi saraksti ir? Tāpēc, ka personas datu aizsardzība. Šī bārenīte gadsimta nejēdzību ģimenē ar sadistisko vecāku piešķirto vārdiņu Gāde Pēera kā biroja gariņš dzīvo netīrītajā stūrī aiz šefa galda zem datora un elektrības vadu mudžekļiem, neviens viņu nav redzējis, bet visi no viņas baidās.

Es esmu virtuāla persona, manis, iespējams, nemaz nav, tāpēc es varu droši apgalvot: “Melnie saraksti ir!” Nu ne jau man ir… visiem citiem ir!

Lāsts pār kandidātiem

Kas ir melnajā sarakstā? Tur ir to cilvēku vārdi, no kuriem vajag izvairīties vai jāuzmanās, ja ceļi krustojas. Pirmie melnajā sarakstā nokļūst zagļi. Kandidāts šo ierakstu nopelna, kad rekrūteris sazinās ar kandidāta bijušo darba devēju, un tas pastāsta par savu bijušo darbinieku TV “Degpunktam” piemērotu gadījumu. Parasti tāds šausmu stāsts tiek vismaz vienu reizi “autorizēts”, iztaujājot kādu citu darba devēju, un, ja netiek dzirdēts drošs alibi, tad zagļa zīmogs paliek kandidāta pierē un viņa izredzes tikt uzaicinātam uz sarunām ir tuvas nullei, pat ja vakance ir asenizācijas projektu asistenta līmenī.

Nākamie riska grupā ir dzērāji. Tādu ierakstu arī var iegūt no atsauksmēm, bet biežāk tas ir darba intervijas rezultāts. Iereibušam cilvēkam pašam šķiet, ka viņa runa vai uzvedība ir pavisam normāla, ka skaļā balss, žestikulēšana un “humoriņš” neraisa nekādas aizdomas. Tā vis nav – es varu apgalvot, ka nav tādas košļenes vai tiktaka, kas nomaskē alkohola fermentācijas rezultātā radušos izgarojumu unikālo aromātu, tāpat kā nav tādu cilvēku, kuriem skurbulītis palīdz tikt galā ar emocijām un stresu darba intervijā. Lai izķertu zaļā pūķa draugus, nav obligāti jātiekas deguns pret degunu, es, piemēram, mēdzu piezvanīt pa telefonu kandidātam piektdienās ap septiņiem vakarā. Ui, kā nostrādā…

Mūsdienās dzērājus putro ar ballētājiem. Tā notiek, kad mani kolēģi-lūriķi pārlūko kandidātu feisbuka profilu bildes un izdara ļoti tālejošus secinājumus, izmantojot pārāk ierobežotu informāciju.

Tikumības ministrija brīdina: atrašanās vienā feisīša attēlā ar pudeli ir bīstama jūsu karjerai. Man tāds piegājiens liekas liekulīgs, bet tāda nu ir jaunā pasaules kārtība – tu esi tas, ko es redzu tavās feisbuka bildēs.

Trešā melno sarakstu pelnījušo grupa ir “nolēcēji”. Tie ir cilvēki, kuri neierodas uz darba intervijām bez brīdinājuma vai pēc jau panāktas vienošanās par darba uzsākšanu pirmajā darba dienā piezvana un pasaka, ka “ir pārdomājuši” vai “pieņēmuši citu darba piedāvājumu”. Nolēcēju sugu mēs rekrūteri, mīlam un nīstam visvairāk. Mīlam, jo par nolēcējiem var kļūt tikai “potenciāli spēcīgi” kandidāti, personas, ar kurām mēs saistām klientu nākotnes un savas finansiālās cerības, nīstam, jo kuram gan patīk tikt pamestam pie altāra.

Atšķirībā no zagļiem un dzērājiem, nolēcējiem mēdz piedot un dot otrās trešās iespējas. Atceros, kā mani kolēģi cerību pilni aicināja uz intervijām nolēcējus, kuriem es biju veltījis skarbus vārdus melnajā sarakstā. Šo vēlēšanos “saprast un piedot” es saucu par Helsinku sindromu – vainas sajūtas un sirdsapziņas pārmetumu nomākto veselo saprātu. Manu kolēģu jutīgās dvēseles spiež viņu pašu “uzmesto, neaicināto un pamesto” kandidātu pievilto cerību smagums. Lai apšmauktu savu sirdsapziņu, rekrūteri piemiedz acis. Dabiski, ka šie reabilitētie nolēcēji par sev dotajām iespējām pateicas ar kārtējo apčakarēto klientu. Kā māca sena tautas gudrība: “Ja tu kādreiz cilvēkam nelaimē palīdzēsi, tad viņš to neaizmirsīs un nāks pie tevis, kad nākamreiz viņam būs vajadzīga palīdzība.”

Pie melno sarakstu kurioziem pieder īpatņi, kuri gadu garumā mēdz sūtīt savu CV uz pilnīgi visiem darba sludinājumiem, mēnessērdzīgie, kuri pilnmēnesī zvana rekrūteriem skandalēties, un vajāšanas mānijas apsēsti cilvēki, kuri pieprasa nekavējoties izdzēst no datu bāzes “visu informāciju par mani”. Kad strādāju atlases firmā, personīgi man šie tēli bija kā jautrs pavasara karnevāls pēc pelēkās ikdienas rutīnas ziemas. Tomēr jābrīdina – reti kurš tajā biznesā ir tik biezādains kā es, citi kolēģi var atvainoties jums par sagādātajām neērtībām un nekavējoties ierakstīt jūs melnajā sarakstā.

Būtu jāsaprot, ka personāla atlases bizness pārtiek no uzkrātās informācijas par kandidātiem, un nav pamata cerēt, ka mūsu ēdienkartē ir tikai svaigi un diētiski produkti. Mēs esam raduši, ka ēdnīcā dienas piedāvājums ir steigā samačkāta soļanka, kurā ar piparu sauju ir nomaskēta saglumējusī pagājušās nedēļas desa.

Es negribu būt sarakstā!

Ja pēc visa šī izlasīšanas tev ir radušās aizdomas, ka tavs vārds ir iezīmēts, un gribi zināt, vai un kā var tikt ārā no saraksta, tad mana atbilde ir: “Nevar.” Tāpēc, ka tādu sarakstu nemaz nav, jo tādi nemaz nedrīkst būt! Neticiet, pajautājiet Gādei Pēerai.

Labā ziņa ir, ka ar kandidātu melnajiem sarakstiem rekrūteri neprot mainīties, un personāla atlases firmas jau nu noteikti tādu sarakstu eksistenci noliegs. Tātad, ja neesi ļoti pacenties un ieriebis visiem, tad dodies pie citas firmas, cita darba devēja un sāc no baltas lapas! Datu aizsardzība ir labākā blēžu, sliņķu un intrigantu draudzene.

Tieši tāpat, tikai pavisam citādi ir ar klientu melnajiem sarakstiem.

Klienti ar smaciņu

Personāla atlases firmas no klientu kaprīzēm vai nelietībām cieš nesalīdzināmi sāpīgāk, nekā no kandidātu dīvainībām. Pašsaprotami, ka katrs klients, kas nav samaksājis par izdarīto darbu, “nomarinējis” sakarīgus kandidātus vai nepilda kandidātam sarunu laikā dotos solījumus, būtu pelnījis redzēt savu vārdu iecirstu melnajā akmenī un izliktu visu apskatei pie baznīcas. Tomēr tā nenotiek. Tikai dažas personāla atlases firmas ir spējīgas sev izvēlēties klientus. Latvijas neefektīvajā personāla atlases biznesā katrs klients ir kā pagānu dievība, tam ziedo visu – savu pašcieņu, reputāciju, savu darbinieku laiku un lamatās ievilināto kandidātu galvas. Klients ir likteņa lēmējs, kam personāla atlases uzņēmuma vadība ziedo visu dārgāko un pazemīgi piedod jebkuru netaisnību.

Mūsu darbaspēka tirgū gadiem netraucēti dzīvo uzņēmumi, kuru sliktā slava ir visiem labi zināms noslēpums.

Slavenākie no šiem maitu lijām ar darbinieku ievilināšanu un apčakarēšanu nodarbojas paši, bet, esiet droši, ja vien tiem ienāktu prātā piedāvāt kādu kapeiciņu personāla atlases firmai par palīdzēšanu tumšajos darbiņos, gribētāji atrastos, un ne viens vien. Vārdu sakot, klientu melnie saraksti ir greznība, kuru atļauties var tikai retais uzņēmums un pa kādam pašnodarbinātam rekrūterim.

Tomēr arī ar atlases firmu klientiem viss nav tik vienkārši. Izrādās, ka slikto darba devēju melnie saraksti tomēr ir. Tos “slepus” no saviem priekšniekiem veido paši rekrūteri. Ne katrs atlases kompānijas darbinieks var izvairīties no strādāšanas ar “toksisku” klientu, bet katrs godīgs cilvēks var pačukstēt labam kandidātam, ka uz šo vakanci nav vērts pretendēt, katrs rekrūteris var izlemt, kurus kandidātus virzīt konkursā, katrs rekrūteris var “apmācīt” kandidātu izvairīties no tukšo solījumu lamatām. Klientam jārēķinās, ka labs rekrūteris nesūtīs sliktam darba devējam patiešām labus kandidātus.

Tā veidojas šie apburtie loki – kompānija, kas reiz nostājusies uz slidenā darbinieku un partneru čakarēšanas ceļa, ar laiku zaudē piekļuvi labu kandidātu resursiem un tiek izstumta darbaspēka tirgus nomalēs, baroties ar atkritumiem.

Morāle: par savu reputāciju ir jārūpējas gan darba devējam, gan darba meklētājam, it īpaši tik mazā vietā, kāda ir mūsu mīļā Latvija.

 

Papildus lasāmviela, ja jūs ieinteresēja “slikto” kandidātu problemātika:

The Darkside of a Candidate-driven Market: Ghosting, Catfishing, and No-shows

10 domas par “Melnie saraksti”

  1. Strādāju uzņēmumā. Varu tikai piekrist, ka melnie saraksti ir. Citam uzskaitīti, citam galvā ( ja ir laba atmiņa). Melnajos sarakstos nonāk tie, kuri ir dzērāji, zagļi, interviju neapmeklētāji, mēnesredzīgie, jocīgie, bijušie darbinieki, bet nekrietni aizgājušie, u.c.
    Ja kādam liekas, ka viņš var visus čakarēt, bet neviens neko neredz, tad saku uzreiz- tas tā nav! Tas kaut kur tiek pieskicēts, un pēc tam seko pilnīga ignorance no darba devēja puses.
    Varu piekrist arī par Facebook un citu profilu saturu, kas tiek skatīts no darba devēju puses, pieņemot lēmumu par kandidātu. Nu domājiet taču līdzi, kas tur ir redzams. Tam mūsdienās ir milzīga nozīme. Lai arī datu aizsardzības likums nosaka, ka rekomendācijas var saņemt no bijušā darba devēja ar kandidāta piekrišanu, ticiet man, var saņemt arī bez. Tā kā katra kandidāta reputācija ir paša rokās.

    Patīk

      1. Prieks lasīt Jūsu rakstus, kur nebaidāties izteikt rekruiteru viedokli, brīžiem skarbu, bet atbilstošu realitātei. Var piekrist visiem rakstiem, ko esat publicējis. Un ne tikai es, bet arī mani kolēģi. Tā turpināt!

        Patīk

  2. Nolēcēja stāsts:
    Jā, ir sanācis nopietni nolēkt 1x (te es nerunāju par sīkumiem, kā neatbildēšanu uz zvaniem vai e-pastiem, bet īstu, nopietnu NOLĒKŠANU).
    Sākās viss kā pasakā, zvans no rekrūtera, darba piedāvājuma apraksts, klātienes intervija. Karalisks piedāvājums: par 30% labāks nekā esošais cipars, pielikums pēc pārbaudes laika beigām, līdz 45% pielikums 2 gadu laikā. Interesanti tehniski projekti, jaunas lietas, ko apgūt utt.
    Tiesa gan, 5 stundu brauciena attālumā no esošās mītnes vietas, kas būtībā ietvertu pārcelšanos kopā ar ģimeni uz citu apgabalu (valsti), bet perspektīvu gaismā likās diezgan maznozīmīgi, pie tam līdz pārbaudes laika beigām tiek izmantota opcija hotelis/īres dzīvoklis.
    Lūk, un sitām saujā, uzrakstīju atlūgumu no esošā kantora, atstrādāju mēnesi, atsēdēju mājās ieplānoto atpūtas nedēļu, pienāca liktenīgais datums – un es vnk neierados. No rīta uzrakstīju rekrūterim, ka nebūšu, un atslēdzu telefonu. Nolēcu, tātad. Nekādu racionālu argumentu, nekā, ko pateikt, nekā, ko paskaidrot, jo pats nesapratu.
    Vecajā kantorī prasīties atpakaļ, protams, bija kauns, kaut arī šķīrāmies draudzīgi, attiecīgi pēc pāris nedēļām atradu citu pozīciju, ar labāku , bet ne vairs karalisku ciparu.
    Tas man atspēlējās pēc pāris gadiem, kad cits tā paša rekrutēšanas kantora darbinieks man to pieminēja telefonintervijā, nu un atšuva no interesantas pozīcijas (bet deva iespēju saprast datu bāzes/sarakstu esamību).
    Ātrs skats Google pēc šīs sarunas man izmeta info, ka karalisko pozīciju piedāvājušais kantoris bija saskāries ar grūtībām 4 mēnešus pēc manas nolēkšanas, pēc 6 mēnešiem bankrotējis, paliekot parādā darbiniekiem un piegādātājiem, attiecīgi man, nolecot, tas viss gāja secen. Sīkums, bet patīkams.

    Patīk

  3. Man skiet, ka galvu mednieki pasi uzprasas uz sim situacijam. Jums vajag aizpildit poziciju, jus meklejat kandidatus pie konkurentiem, uz lidzigiem nosacijumiem. Aiziet aprunaties, iziet interviju, ir sikums, jo ipasi saja laika, kad to var izdarit uz datora. Pirmais jautajums, kas butu jauzdod, ir, vai esi gatavs doties prom, vai par tevi cinisies si briza darba devejs.

    Es esmu nolecejs, lai gan tikai 1 reizi parakstiju ligumu, un 4 darba dienas pirms darba uzsaksanas, nacas atteikt. Kapec? Ja tev ir labs darba devejs, darba tiks likti visi panemieni – apelesana pie sirdsapzinas, jauni apvarsni, un vienkarsi nauda. Diemzel, pirmie 2 ir specigaki, neka nauda. Ja, es esmu atteicies no 30% lielaka atalgojuma.

    Bedas ir tadas, ka mana nozare LV ir 4 uznemumi, tagad, del galvu mednieku parunasanas velmes, un mana miksta rakstura, kad robezas bus vala, dosos prom. Kadel? Velos savadaku darbu, apnika, bet klauvet pie durvim, kuras pats esmu aizveris, ir kauns, vieglak sameklet 2021 gadam darbu TUR.

    Patīk

    1. Paldies par viedokli!
      Nozare, kurā ir tikai 4 uzņēmumi, tiešām vairāk ir ierobežojums nekā iespēja. Bet ar tām robežām un it īpaši došanos projām nebūs tik vienkārši…
      Veiksmi un turpiniet lasīt manu blogu. Priecāšos, ja ieteiksiet citiem.
      GM

      Patīk

  4. Ir skaidrs, ka, ja kandidāti pa nopietno uzmet darba devējus, tad ir iespējams iekļūt neoficiālā melnajā sarakstā un pabojāt savu karjeras ceļu. Bet, kas manu prātu vienmēr ir urdījis – vai uzņēmumi Latvijā mēdz būt tik cimperlīgi un mēdz tādus sarakstus uzturēt par tiem, kas ir atklāti atteikuši darba piedāvājumiem, kad tas tiek izteikts? Pāris reizes gan pašam, gan paziņām ir bijis tā, ka uzņēmumā atveras vakance, kas pašam patīk labāk, nekā tā kurai tika atteikts (un diskleimeris – atteikts tika pieklājīgi un norunātajos termiņos, sakot, ka tas nav īsti tas, ko vēlies darīt, bet, ka vienmēr esi atvērts runāt par citām vakancēm, utt). Parasti pēc šāda soļa ir sajūta, ka uzņēmums ir par kaut ko baigi apvainojies beigās pat nepiezvana uz telefoninterviju painteresēties, kāpēc tagad interesē kaut kas utt.

    Patīk

    1. Sveikcināts! Paldies par komentāru. Varu runāt par personisko pieredzi: 1. rekrūteris var atteikt visādu subjektīvu iemeslu dēļ, arī, ja kandidāts ir nepieklājīgi atteicis vai atsakot nodemonstrējis situācijas neizpratni vai pārvērtējis savas personas svarīgumu, gadīties var, bet tādu cilvēku var būt uz vienas rokas pirkstiem skaitāmā skaitā, tas drīzāk var notikt paša uzņēmuma iekšējā atlases sistēmā, mazāk starpniekfimās; 2. tas, ka kādam atsakāt tā, ka pašam šķiet pieklājīgi var tā šķist tikai pašam, vajag atcerēties, ka otrā pusē parasti ir jaunas un ļoti emocionālas dāmas, vai pat netikjaunas un vēl emocionālākas dāmas, kurām jūsu kurvītis nešķiet tik jauki noformēts:)
      BET : katrai neizdabāsi, atteikuma patiesos iemeslus tāpāt neizzināsi, tāpēc nevajag sevi apgrūtināt ar liekiem jautājumiem.
      Ceru, ka bija interesanti!
      GM

      Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s