Kategorija: Galvām – darba meklētājiem

Atā (attālinātais) darbs

Tests: “Vai mans darbs ir kādam ir  vajadzīgs?”

Mums ir uzbrukusi sociāla epidēmija – pašiedvesmošanās un pašapmāna epidēmija. Slimība skar tos cilvēkus, kuru darba devēji ir aizvēruši savus birojus un nosūtījuši darbiniekus strādāt “no mājām”. Vieglā formā slimība izpaužas kā priecīgs satraukums par neparastajiem darba apstākļiem un sajūsma par iespēju ierasties apakšbiksēs uz virtuālajām sapulcēm, bet par slimības smagākajiem gadījumiem liecina cilvēku ieraksti sociālajos tīklos, kuros dzirksteļo sajūsma par “jaunajām iemaņām”, kas apgūtas pārtraukumos starp mājskološanu un kārtējo unikālo vārīto griķu receptes postošanu feisbukā. Par slimības komplikācijām var runāt tajos gadījumos, kad cilvēki, zaudējuši saikni ar realitāti, murgo par to, ka “nākotnē visi tā strādās, un britu zinātnieki ir pierādījuši – darbs no mājām vispār paaugstina darba ražīgumu”.

Sajūsminoties par jaunajām iespējām, nevajadzētu aizmirst, ka darbs, kuru var vienā dienā pārcelt no biroja uz mājām, neko daudz neatšķiras no darba, kuru var nedarīt vispār.

Šī epidēmija ir piešķīrusi jaunu jēgu man mīļajai bezjēdzīgo darbu tēmai. Ne visi, kuri šobrīd jau ir zaudējuši darbu, pieskaitāmi bezjēdzīgo darbu darītājiem, bet ļoti daudziem, kuri vēl pagaidām “strādā attālināti”, nevajadzētu sevi mānīt, pārvērtēt savu nozīmību. Pēc enerģijas uzplūdiem un sajūsmas par jaunajiem darba apstākļiem varat iedzīvoties pēctraumatiskā stresa sindromā un, līdz ar sava darba bezjēdzības apjaušanu, iekrist depresijā.

Domāju, domāju un izdomāju kā varu palīdzēt cilvēkiem. Šķiet, ka atrast darbu varēšu labi ja vienam no tūkstoša, bet palīdzēt saprast – tas, ko jūs šobrīd darāt, ir vai tomēr nav bezjēdzīgs darbs, un vai ir pamats uztraukties, to es varu mēģināt.

Izveidoju eksperimentālu testu – anketu bullshit jobs identificēšanai privātā biznesa uzņēmumos nodarbinātajiem. Noteikumi ir vienkārši: a) anketu aizpilda tikai pats par savu darbu; b) ja no septiņiem apgalvojumiem piecus esi apstiprinājis ar godīgu “jā”, tad, visticamāk, tavs darbs ir bezjēdzīgs un bez tā var iztikt, tas nerada nekādu citu labumu, kā vien nodarbina tevi.

Te būs apgalvojumi:

1. Tu esi algots darbinieks, nevis īpašnieks vai uzņēmuma vadītājs.

2. Tev vairāk kā 3 reizes dienā ir laiks pārbaudīt sociālo tīklu ziņu lenti tavā personīgajā profilā (jā, skaitās arī feisbuks, par tviteri un instagramu nemaz nerunājot).

3. Tev sagādā grūtības svešam cilvēkam vienā teikumā izstāstīt, kas mainīsies viņa dzīvē, ja tu trīs mēnešus nedarīsi savu darbu.

4. Tavai darba kļūdai (paviršībai) sekas nav apdraudējums cilvēku dzīvībai un veselībai.

5. Tava darba kvalitāte un ātrums neietekmē cenu, ko par gala preci vai pakalpojumu maksā lietotājs.

6. Tava pakalpojuma vai preces pirkšanu var atlikt par vairāk kā sešiem mēnešiem.

7. Cilvēki, kuriem tavs darbs šķiet pārāk dārgs, nevis kaulējas par cenu vai mēģina izdarīt paši, bet vienkārši neizmanto tavu pakalpojumu.

bs job 2

Ko lai dara cilvēks, kas apjautis, ka dara bezjēdzīgu darbu? Vispirms, nevajag to nevienam teikt, neradīt aizdomas. Darba devēji nelabprāt atzīst savas kļūdas un nesteigsies atzīt, ka nodarbinājuši jūs vien tradīcijas pēc. Atlaišana nav lielākais drauds, grūtākais būs piespiest sevi iet uz darbu. Bet nepatīkamā sajūta pāriet, kad redzat sev apkārt daudzus bēdubrāļus un saprotat – mūsdienās katra lampiņa ir pelnījusi vismaz četrus skrūvētājus.

Bet pievērst sev pārāk lielu darba devēja uzmanību ar feisbuka postiem par to, kā uzlabojies jūsu darba ražīgums, kopš vairs neesat redzams birojā, tomēr nevajag, šefs var sākt rēķināt un justies nedaudz piekrāpts, ka iepriekš maksājis jums pilnu algu par pusi darba. Un tur nav tālu arī līdz pārdomām, vai no jūsu darbošanās vispār ir kāds labums…

 

Ja radusies interese palasīt par bullshit jobs vairāk, te saite uz labu avotu:

bs jobs 4

https://www.newyorker.com/books/under-review/the-bullshit-job-boom

Melnie saraksti

Vispirms jāsaka – personāla atlasē melnie saraksti ir. Tieši tāpat kā aizliegtie bijušo numuri mūsu telefonos un nobloķētie troļļi tavā tviterī. Kāpēc neviena personāla atlases firma un neviens personāla daļas darbinieks tavā darba devēja kompānijā publiski neatzīsies, ka tādi saraksti ir? Tāpēc, ka personas datu aizsardzība. Šī bārenīte gadsimta nejēdzību ģimenē ar sadistisko vecāku piešķirto vārdiņu Gāde Pēera kā biroja gariņš dzīvo netīrītajā stūrī aiz šefa galda zem datora un elektrības vadu mudžekļiem, neviens viņu nav redzējis, bet visi no viņas baidās.

Turpināt Melnie saraksti lasīšanu

Ir arī labas ziņas…

Raksts papildināts un pārpublicēts 15.03.2020.

Kādu brīdi biju pazudis bloga draugiem. Ko lai saka, kādreiz ir arī jāpastrādā. Esmu atpakaļ, pabeigšu iesāktos rakstus, un padomā ir dažas jaunas tēmas.

Par to gribēju apvaicāties tev, manu dārgo lasītāj, kuru no sliktajām ziņām tu vēlies dzirdēt pirmo?

Atbildēt – nobalsot šeit

aptauja

Atbildēt – nobalsot šeit

 

Balvu Mednieka aptauja

 

Papildināts 15. martā.

Esmu patīkami izbrīnīts par lasītāju atsaucību. Nobalsojuši ir gandrīz 100 bloga lasītāju un saņemti gandrīz 200 balsojumu (varēja balsot par vairākiem variantiem).

aptauja par rakstiem 1 cipari

Man par pārsteigumu, viena no tēmām tika atzīta par interesantāko, un nevis vienkārši uzvarēja, bet “ar atrāvienu”. Pusi no balsīm saņēma topošais raksts par melnajiem sarakstiem.

Tā nu man aste bluķī, bija jātur dotais vārds un jātaisa raksts augšā. Tas ir paveikts un rīt pl. 11:00  blogā jauna publikācija. Lasiet un komentējiet!

 

PIEPRASĀM VĒSTULES! (Tikai no tevis…) 2.daļa

Raksta 1. daļa.

Ja esam vienojušies, ka rekrūtera klusēšanu varam pārlieku nepārdzīvot, tad ir pienācis īstais brīdis parunāt par to, kā tādā situācijā rīkoties.

Cik šim randiņam ir garantijas laiks?

Vispirms par to, cik ilgi ir jēga gaidīt, cik gara pauze skaitās pieklājīga? Iespējams, kādam ir atklājums, ka klusuma pauzes nemaz nav pašu rekrūteru interesēs. Tradicionāli tieši rekrūtera “priekšnieks” – darba devējs, viņš arī “gala lēmumu pieņēmējs” – ir tas, kurš pēc kandidāta CV saņemšanas paņem pauzi “apdomāt” un kā opusums, sajūtot stresu par lēmuma pieņemšanu, nogāžas augšpēdus bez redzamām dzīvības pazīmēm un tēlo beigtu. Viņš guļ un sapņo par visiem tiem brīnišķīgajiem kandidātiem, kurus vēl rekrūteris viņam atrādīs. Kamēr klients guļ, rekrūteris stāv sardzē. Troksni taisīt nedrīkst – pamodināsi klientu nelaikā, šis būs dusmīgs, pamest posteni nedrīkst, laist prom kandidātus nedrīkst – klients pamodīsies, prasīs: “Kur kandidāts?” Kamēr klients krāc, rekrūteris klusē, kandidāts nīkst neziņā. Esmu redzējis klientus, kuri noguļ no Mārtiņiem līdz Jāņiem, nepārspīlējot, mēnešiem. Pēdējā laikā klienti darbaspēka trūkuma apstākļos kļūst kustīgāki un guļ mazāk, tomēr paļauties uz tirgus neredzamo roku nevajadzētu – ja es būtu kandidāts, tad uzliktu sev ierobežojumus, piemēram, negaidīt uz klienta piedāvājumu vairāk kā trīs nedēļas, ja esmu pieteicies uz vakanci pats, un negaidīt vairāk kā divas nedēļas, ja darba devējs mani atradis un uzaicinājis piedalīties konkursā.

Lai sāktu šo laika atskaiti, ir jāsaprot, vai saruna ar rekrūteri bija “pa īstam”? Ne vienmēr ir skaidrs vai rekrūtera izrādītā interese par kandidātu ir tas, ko darba sludinājumā bija nodēvējuši par “nākamajām konkursa kārtām”, vai arī tā bija tikai tāda miroņa pulsa pārbaude? Rekrūteru darba stili atšķiras, bet kopumā, par darba pārrunām vai interviju nevar uzskatīt trīs minūšu sarunu pa telefonu, kurā rekrūteris uzdod pāris precizējošos jautājumus, parasti par cerēto atalgojumu, gatavību strādāt maiņās vai tamlīdzīgi. Ja īsas sarunas beigās jūs neuzaicina uz darba interviju, tad tas vēl nav “nopietni”. Arī e-pasts ar kādu anketu vai lūgumu precizēt savu vecumu nav “nopietni”, rekrūteris vēl nerēķinās ar jums kā ar kandidātu, tas vēl nav “randiņš”, nav jāskuj kājas, nav jāmēģina sarunāt brīvs draugu dzīvoklis. Tas neskaitās.

Kā uzvesties, ja Viņš vilcinās ar bildinājumu?

Bet kā rīkoties, ja bijusi darba intervija un saņemts solījums pēc kāda laika sazināties?

Nākamais padoms man personīgi krietni iezāģē, bet tā kā cilvēki neuzklausa padomus, varu tos netaupīt: nekad nevajag pārtraukt meklēt! Turpiniet lasīt sludinājumus, sūtīt CV un iet uz intervijām! Un nesakiet nevienam, kas jums to samācīja.

Tāpat kā darba devējs grib izvēlēties, arī jums nav jāsargā savs vainadziņš. Sarežģītākā lieta šajā spēlē ir saprast, vai citās intervijās stāstīt par bijušajām vai ieplānotajām intervijām? Vai klusēšana tiešām ir zelts? Te viennozīmīgu padomu dot nevar – jāskatās pēc apstākļiem, visdrīzāk, katram tautudēlam jāstāsta cita leģenda, vienu mūjābeli vajag iekārdināt piepušķojot savus piedzīvojumus, citu paraugzēnu lieki nemulsināt ar savu pārlieku bagāto pieredzi. Uzreiz gribu brīdināt – pieredzējis rekrūteris redz jums cauri, nenoticēs, ja mēģināsiet laist muļķi. Uz blefu, ko varat atļauties, runājot ar tiešo darba devēju vai jaunajām atlases firmu dūdiņām, pieredzējis rekrūteris neuzķersies. Bet, ja tomēr samelojāt, tad nekad nevajag atzīties, nekad nedrīkst mainīt savu liecību.

Bet ja nu Viņš ir Īstais?

Ne pārāk bieži, bet gadās, ka kandidātam kāds darba devējs vai vakance šķiet kā viņam radīta, un iestājas divu ābola pusīšu sindroms, kandidāts neko apkārt neredz, ēst dzert nedodiet, gribu viņu precēt, bērnu no viņa un gredzenu pirkstā. Varbūt kāds ābolu speciālists zina, es nē, kāpēc tā, bet parasti tāda lielā gribēšana nesaņem pretī tikpat kvēlu atsaucību. Dažreiz aktīvi gribošajai pusei piezogas vilinājums pa naktīm vazāties ap iecerētā māju, zīmēt sirsniņas uz sētas un darīt citas muļķības. Mans novērojums: pārlieka uzstājība nepalīdz. Katrā ziņā man nav zināms neviens gadījums, kad izbrāķēts kandidāts ir pieņemts darbā tikai tāpēc, ka darba devējs vai rekrūteris nevarēja izdomāt, kā neatlaidīgo personu atšūt. Savu interesi par iekāroto vakanci vajag un ir pareizi izrādīt, bet tas jādara ar lēdijas cienīgu pašcieņu un taktu. Un es šeit nedomāju Lēdiju Gagu.

Mans bērns ir īpašs, viņš negrib iet uz podiņa

Kā jau būsiet pamanījuši, es nekad nevienu nenosodu, es tikai gribētu dažiem smalkjūtīgi atgādināt, ka 30 gadu vecumā dzīvot pie mammas un nevarēt izlemt, vai ņemt vēl vienu akadēmisko, vai labāk tomēr kopā ar draudzeni adoptēt kaķi, nav nekāds sasniegums. Tādu, ar īpašām emocionālām vajadzībām apgrūtinātu cilvēku nav daudz, katrā ziņā starp reāliem darba meklētājiem tādu ir salīdzinoši maz, bet diemžēl šie ļaudis ir skaļi internetā un prot ar savas kaprīzes noformēt kā “sociālas problēmas”.  Tā pagājušajā ziemā hiperaktīvu infantīļu grupa pie virtuālā sludinājumu dēļa manabalss.lv piesprauda iniciatīvu ar gludi bruģēta lielceļa cienīgu nosaukumu “Par atgriezenisko saiti, piesakoties darbā”.

ManaBalss Atgriezeniska_719

Neiedziļinoties šī sacerējuma putrainajā saturā, ievērības cienīgas šķiet divas ziņas, ko šis gadījums mums sūta – viena slikta, otra laba.

Sāksim ar slikto. Arvien biežāk mums nākas vērot, kā sabiedrībai dienaskārtību diktē ļaužu grupas, kuras valsti redz kā labdarības organizāciju, kurai jāstaigā katram no pakaļas ar mīkstu spilvenu rokās un jāpagūst pašaut to apakšā nabadziņam, kad tas ieskrien ar pieri stenderē. Vēl valsts pienākums ir garantēt katram jaunu “sapņu darbu” ne retāk kā reizi 3 gados un sodīt neliešus, kuri nav spējīgi saskatīt manī neatkārtojamu individualitāti un neierobežotu profesionālo potenciālu. Vārdu sakot, valsts ir atbildīga par to, lai sabiedrība indivīdam neizvirzītu augstas prasības, un bizness piemērotos viduvējam piedāvājumam.

Labā ziņa ir, ka visu kontrolējošās, birokrātu komandētās valsts utopijai ticīgo nav pārlieku daudz, par ko liecina knapais petīcijas parakstītāju skaits. Mājas lapā par operetes teātra atjaunošanu Rīgā nobalsojis vairāk ļaužu. Priecē, ka plus-mīnus pustūkstotis līdzcilvēku ir stingri pārliecināti, ka efektīvākais veids, kā padarīt dzīvi skaistu, ir pieņemt likumu, kas aizliedz neglītu dzīvi.

Interesanti ir lasīt interneta komentārus par šo satriecošo ideju – cilvēki brēc pēc taisnības un godīgas attieksmes, vicina dakšas un kurina lāpas, gatavi saraut gabalos neliešus rekrūterus, kuri ar ļaunu nolūku nav pamanījuši viņos nākamos Džobsus un Stahanovus, bet kaut kā nemana kvēlus aicinājumus sodīt tos darbiņa meklētājus, kuri apsolījuši un neierodas uz darba intervijām, neatbild uz telefona zvaniem, bez paskaidrojumiem pazūd.

komentari

Ja būtu likums, kas pieprasa sniegt rakstiskus paskaidrojumus par rekrūtera vai darba devēja rīcību un lēmumiem, tad vajag arī likumu, kas soda kandidātu par neierašanos uz sarunātu interviju un par dotā solījuma neturēšanu. Vai tas nebūtu tikai godīgi? Bērnišķīgas iniciatīvas faniem noteikti nešķiet, ka tas būtu godīgi, un man, savukārt, nešķiet, ka dzīve vispār ir īpaši godīga. Iespējams, ka katrs saņem no dzīves atpakaļ visu, ko labu vai sliktu darījis, bet es esmu novērojis, ka tas nekad nenotiek pēc pasūtījuma. Tu nekad nezini, kad atmaksas stunda pienāks, un labāk veicas tiem, kuri nevis cer uz valsti, bet tiem, kuri paļaujas uz saviem spēkiem un uzklausa gudru cilvēku padomus.

Tas arī kārtējais bezmaksas padoms katram darba meklētājam – esiet apņēmīgs, mērķtiecīgs un godīgs, nečīkstiet un neplātieties, tad rekrūteri jums uzticēsies un biežāk dzirdēsiet, varbūt skarbu, bet tomēr patiesību par sevi. Ja uzvedīsieties kā pieaugušais, tad iespējams, ka rekrūteris pastāstīs par jūsu izredzēm, par nākamās darba vietas aizkulisēm un pat ieteiks, kā iepatikties jaunajam šefam pirmajā darba intervijā.

Rekrūtera atklātību nevar panākt ar likumu, draudot ar sankcijām, tā nekad nebūs vienādi sadalīta starp visiem kandidātiem. Rekrūteri ir darba devēja algotņi, spiegi-ziņotāji, tā ir mūsu sūtība – zināt vairāk nekā atklāt. Lai saprastu, cik smalka spēle ir izvilināt no mums derīgu informāciju, ir jāiztēlojas, ka ejat uz aklo randiņu, bet, pirms iepazīties ar svešinieci, jums stunda jāpavada patīkamā un atklātā sarunā ar sirdsāķīša mammu un jāpierāda, ka esat pelnījis skatīt vaigā sirmās dāmas acuraugu. Nav viegli.

Bet, kurš solīja, ka būs viegli?

GM

Tikai no tevis nav vēstules, tikai no tevis tās gaidu es… 1. daļa

 

– Kurās bērēs nevienam nav nekā ko pateikt par aizgājēju?

– Rekrūtera bērēs.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka par nelaiķiem labu vai neko.

Te nav nekādas bēres, te ir jautrs blogs, un tāpēc runāsim par rekrūteriem visu, kas ienāk prātā. Un, ļaujiet, minēšu: pirmais, ko jūs par mums pateiktu, būtu: “Tie augstprātīgie stulbeņi nekad neatzvana!” Nu labi, rekrūteri-vīrieti redzējis ir retais, un pārmetums drīzāk skanēs sieviešu dzimtē, bet tas nemazina jūsu aizvainojumu. Dažreiz šķiet, ka vienīgais, ko par manām amata māsām un brāļiem cilvēki zina un domā: “Kā var būt tik cūcīgi cilvēki, un pēc visa, kas starp mums ir bijis, viņi pat nepacenšas man atrakstīt pieklājīgu atvainošanos. ES nu gan tā nerīkotos…”

Sāp ne jau atraidījums, bet nepaziņošana!

Šis daudziem jo daudziem dziļi sirdī gruzdošais aizvainojums ir vienīgais iemesls idiotiskai iniciatīvai, kuras mērķis atgādina cīņu pret “bērnu piespiedu mācīšanu iet uz podiņa”. Par to raksta 2. daļā, vispirms iezīmēšu problēmas teritoriju.

Sākšu ar paskaidrošanu, ka šai rakstā kārtosim rēķinus ar rekrūteriem – personāla atlases speciālistiem, hedhanteriem – sauciet, kā gribat. Profesija, kurai daudz kopīga ar komandantes darbu studentu kopmītnē. Ja esat pietiekami vecs un kaut reizi dzīvē viesojies padomju studentu kopmītnē, tad zināt, par ko es runāju. Šī stikla būrī sēdošā lēdija pārbaudīs jūsu dokumentus, kritisku aci novērtēs jūsu paskatu, āķīgi iztaujās par slēptajiem nodomiem, pārbaudīs līdzpaņemtā rimi maisiņa saturu un paostīs jūsu izelpu, pirms laist jūs tālāk par vestibilu. Ja meklējat īstus piedzīvojumus un izlēmāt izvairīties no tikšanās ar šo bargo kundzi un  feiskontroles pie caurlaides būdiņas, un nolēmāt rāpties taisni pa logu trešā stāva istabiņā (mūsu gadījumā tas būtu – savu CV sūtīt darba devējam “pa tiešo”), tad nāksies samierināties ar domu, ka nesaņemsiet vispār nekādu atbildi, un jūsu sūtītais CV šķitīs kā akā iekritis. Tas tāpēc, ka uzņēmumi, kuri taupa naudu un nemaksā rekrūteriem, žmiedzas arī par visu citu. Viņi savai nabaga sekretārei vai grāmatvedei, kurai “uzticējuši atbildību par darbinieku meklēšanu” nemaksā par to, lai viņa būtu laipna un pēc darba laika sēdētu birojā, rakstot pieklājīgus atteikumus visām floristēm, kuras pieteikušās uz pārdošanas direktora vakanci.

Gandrīz kā dienesta romāns

Tagad atpakaļ kopmītnes vestibilā, pie mums –  rekrūteriem, augstprātīgajiem nejēgām un divkosīgajām raganām, liekēžiem, kuri salauž jūsu sirdis. Būsiet pamanījuši – ja savu CV sūtāt personāla atlases kompānijai caur kādu no interneta sludinājumu dēļiem, vienmēr saņemat automātisku apstiprinājumu, standarta pieklājības frāzi, ka ar jums sazināsies, ja tiksiet līdz “nākamajai kārtai”, lai ko arī tas nozīmētu. Ja uzmanīgi lasāt sludinājumus, tad būsiet pamanījuši, ka neviens jums neko vairāk arī nesola. Ar šo situāciju parasti pārpratumu nav – neaicināšanu uz intervijām cilvēki pārdzīvo mazāk emocionāli, nekā ja pēc sarunas ar rekrūteri iestājas klusums, neviens nezvana, neraksta, kandidāts jūtas “pavests un pamests”. Gluži kā romantiskās attiecībās.

Sniegbaltite_komentari

Lai saprastu, kāpēc cilvēkiem sāp šīs neatbildētās mīlas drāmas, nāksies paskatīties uz notikumu no abu iesaistīto personu perspektīvas. Abiem balodīšiem ir šis tas kopīgs – abi pirmo tikšanos klātienē gaida ar cerībām, abu iztēlē uzburtie tēli sarunas laikā apaug ar miesu, iegūst balsi un personību. No malas izskatās tā: pirmais randiņš vienmēr ir par daudz pļāpīgs, drusku neveikls, samāksloti pozitīvs un vienmēr beidzas ar mulsinošu buču un solījumu “piezvanīt”. Bet, skatoties pašu notikumā iesaistīto acīm, notikumi attīstās pēc atšķirīgiem scenārijiem. Mēģināšu nodemonstrēt ar piemēru.

Preces un pircēji

Rekrūteri kandidātu atlases procesu redz kā iepirkšanos lielveikalā. Rekrūteris ir steidzīgs pircējs ar sarakstu rokās, kurš teciņus stumj iepirkumu ratiņus starp plauktu rindām, atrod sarakstam atbilstošo preci (kandidātu), paņem to no plaukta, paskatās uz cenu, noliek atpakaļ, paņem blakus esošo lētāko akcijas preci, uzmanīgi izlasa uzrakstus uz etiķetes un iemet grozā pie citām vajadzīgām precēm. Tad rekrūteris-pircējs dodas uz kasi, norēķinās un iziet no veikala ar diviem pilniem maisiņiem “puslīdz atbilstošu” kandidātu.

Kandidāti visu iztēlojas citādi. Viņu scenārijā rekrūteris ir pircējs zīmola apģērbu butikā. Viņš vazājas gar pakaramajiem, nepiegriež daudz vērības cenu birkām, toties čamda audumu, pēta izmērus, krāsas un fasonus. Tad pasit padusē divus pārus stilīgu bikšu (kandidātus) un norobežojas no pasaules aiz pielaikošanas kabīnes aizkara. Tur notiek teju intīms akts – piemērīšana un spoguļošanās, pašiņu knipsēšana un sūtīšana padomdevējiem. Pēc pusstundas pircējs-rekrūteris iziet no veikala ar vienu perfektu bikšu pāri, atvainojos, ideālo kandidātu.

Kandidātiem, kuriem pēc intervijas rekrūteris neatzvana, šķiet, ka tas bikšu pāris, kuru pameta pielaikošanas kabīnē, ir pelnījis paskaidrojumus un “citādu attieksmi”. Kampretī rekrūteris saprot, ka Čīles vīna pudele palika lielveikala plauktā tāpēc, ka šoreiz sarakstā bija piens. Kandidātiem šķiet, ka rekrūteru izvēle ir subjektīvas kaprīzes, bet rekrūteri savas subjektīvās izvēles attaisno ar objektīvām prasībām. Patiesība nav kaut kur pa vidu, patiesība ir abos galos. Mēs visi esam cilvēki, jūtamies nozīmīgi, izdarām subjektīvas izvēles un nevaram ciest justies vainīgi. Tā tas ir personiskās attiecībās un tāpat notiek rekrūterim, vērtējot kandidātus.

Izskatās pēc mammas, uzvedas kā mamma, bet nav mamma

Kāda ir pieauguša un nobrieduša cilvēka adekvāta reakcija uz situāciju “viņš solīja piezvanīt, bet nu jau divas nedēļas kā nezvana”? Vai ir vērts censties “noskaidrot patiesību”? Interesanti, kādus tieši “paskaidrojumus” aizvainotā puse gribētu dzirdēt? Rekrūteri zina, ka atraidītie kandidāti ir uzmetuši lūpu un atraidījumu uztvers personīgi, parasti kandidātu izbrāķēšanas iemesli ir puslīdz loģiski, dažkārt tās ir darba devēju-klientu eksotiskas kaprīzes vai ne pārāk “likumīgas” prasības. Nu kā vienai kandidātei lai pasaka, ka viņas vārds Līga vai tumšie plankumi ar balto sāls maliņu uz cita kandidāta polo krekla padušu rajonā izslēdza tos no reālo pretendentu saraksta?

Ir taču saprotams, kāpēc atteikumi kandidātiem gandrīz vienmēr ir formāli, par to, ka “devām priekšroku citam kandidātam”, nevis “nedevām jums iespēju, jo jums ir ļengans rokasspiediens un jūs mūsu direktoram atgādinājāt viņa švāģeri-neveiksminieku”. Pat ja atteikuma iemesls ir “objektīvs” – acīmredzama prasmju vai zināšanu neatbilstība – arī tad, ticiet man, jūs par sevi negribat dzirdēt “godīgu” viedokli no cilvēka, ar kuru parunājāt nepilnu stundu. Tā tas ir pieņemts šajā rekrutēšanas spēlē, runāt caur puķēm, dot iespēju izpausties cilvēka dabiskajam instinktam – vainot visās nelaimēs kādu citu. Mīļā miera labad pieredzējis rekrūteris rīkojas kā dzīvesgudra mamma – gatava pasargāt savu atvasi no dzīves skarbās realitātes un rezultātā par to saņemt negantus uzbraucienus no paša luteklīša.

Ja uzskatāt sevi par personu, kura pati var savu deguntiņu noslaucīt, tad neprasiet, lai mamma jums stāsta, ka “tētis ir jūrnieks”, uzvedieties kā pieaugušais, ieslēdziet sevī: “Šis nezvana, nu tad nevajag ar’. Ejam tālāk!”

Turpinājums sekos.