Vecie buki

Mēdz teikt, ka cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš pats jūtas. Nepareizi. Cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš šķiet citiem. Īsu brīdi dzīves sākumā cilvēki cenšas citu acīs izskatīties vecāki par “saviem gadiem”, bet lielāko un sakarīgāko daļu sev atvēlētā laika cilvēki vairāk vai mazāk veiksmīgi cenšas izlikties jaunāki, nekā patiesībā ir. Sasniedzot 50, labi var redzēt, kuram tas izdodas, bet kurš tā arī neko nav iemācījies. Pārtipinot 65, ar izlikšanos turpina nodarboties vairs tikai Holivudas kinozvaigznes un Liepājas rokmūziķi.

Par šiem sešpadsmit starp briedumu un viedumu gribu parunāt. “Pēc 50” ir vecums, kad cilvēks vēl ļoti daudz laba var paveikt, bet, ja savāra sūdus, tad vairs nav ne laika, ne iespēju kļūdas izlabot. Pusmūžā kaut ko jaunu (bez iepriekš ieliktiem pamatiem) iemācīties praktiski nav iespējams, un cilvēka vērtībai darba tirgū vairs nav “izaugsmes” dimensijas. Latvijas darbaspēka tirgus nav nekāds augstdzimušo jaunavu institūts, tas reveransus vecajiem bukiem netaisa. Par ko tie dažubrīd šķiet patiesi izbrīnīti un ik pa laikam rezignēti apmainās ar bēdu stāstiem interneta pļāpātuvēs. Vienu tādu sarunu, visnotaļ raksturīgu un ar tautā pazīstamu tvitera personību piedalīšanos ieliku šeit izgaršošanai.

Nekas no tā, par ko kungi un dāmas sūdzas, nav bez pamata, un arī pārspīlēts tiek gaumes robežās, bet cauri visam uzvēdī tāds viegls “visu zemju proletārieši…” aromāts. Tāds rūgtumiņš par to, ka visu nosaka jaunie, darba devēji nesaprot, ieguldījums un pieredze netiek novērtēti… Kā īlens duras cauri “biznesmeņi pret darbarūķiem”, “jaunie pret vecajiem”, pavisam reti kāds paskatījies spogulī un padomājis: “Bet varbūt es pats kaut ko esmu palaidis garām, ko es daru nepareizi?”

Mans viedoklis ir – Latvijā un pašmāju biznesā nav nekādas jaunu cilvēku diktatūras, nav pat pārsvara vai dominances. Lauvas tiesa mūsu darba devēju ir cilvēki “vēljoprojām labākajos gados”, tādiem pārmest jelkādu diskrimināciju pēc vecuma ir, maigi izsakoties, aizspriedums. Bizness, tāpat kā huligāns vārtrūmē, sit pa seju, nevis pasi. Darba devējam vajag kādu, kurš veic darbu un dara to tādā veidā, kādā darba devējs uzskata par pareizu. Prasība par gada skaitli vienkārši skaitļa pēc ir eksotika. Tas ir fakts, kam būtu jāiedur sirdī daudzajiem “labiem aroda pratējiem”, kuri līdz šim domāja, ka viņiem atteikta vakance tikai un vienīgi gada skaitļa dēļ.

Tomēr, tas arī ir fakts, ka šobrīd aktīvajā darba vietu piedāvājumā ir neproporcionāli daudz darba vietu jaunos, augošos uzņēmumos pie jauniem, ambicioziem vadītājiem, kuriem viena no obligātajām kandidātu īpašībām ir “enerģijas līmenis”. Šī ir tā prasība, kas kandidātu vērtēšanas procesu padara grūtu cilvēkiem, kuri uz darba interviju atstiepj līdzi savu ilggadīgo pieredzi, bet aizmirst iesviest somā dzirkstošo pašpārliecinātību.

Man šķiet atzīmēšanas vērts paradokss, ka nevienam no augstāk redzamajā domu apmaiņā iesaistītajiem nebūtu nekādu iebildumu vai neskaidrību, ja tiktu apspriesta situācija, kad viena 25 gadīga studente būtu atteikusi randiņu 61 gadīgam, visnotaļ koptam un labi situētam atraitnim. Tādā gadījumā viss šķiet loģiski – nu nepatīk, negrib un neiet – iemesli objektīvi un saprotami. Ticiet vai ne – arī darba devējam ir savi iemesli, un tie nav tik bērnišķīgi kā augstāk tviterī redzētie “mazā muļķīte vienkārši nobijās iemīlēties pieredzējušajā jūras vilkā labākajos gados”.

50 vai 60 gadīgs darba meklētājs ir tāds pats darba meklētājs kā citi – ar savām priekšrocībām un saviem trūkumiem. Katram tā bagāža ir atšķirīga, ļoti atšķiras prasmes sevi pareizi parādīt, un trāpīt ar savu piedāvājumu pareizajā vietā un laikā nav viegli nevienam. Tomēr saviem vienaudžiem piecdesmitgadniekiem es gribētu ieteikt piecu soļu sistēmu – Palīgu Nobriedušam Darba Meklētājam. Ja izdodas soli pa solim tikt līdz piektajam līmenim, tad esat garantētā drošībā. Te solis pa solim – hronoloģiskā secībā:

Pirmais – iekrājiet nedaudz naudas, kas noderēs, lai pārlaistu grūto brīdi negaidītas darba zaudēšanas gadījumā. Rēķinieties, ka tas brīdis var ievilkties, un tas ievilksies, tāpēc drošības pēc sakrājiet vairāk par nedaudz. Uzlabojiet attiecības ar saviem bērniem, iemācieties klausīt viņus, jo, iespējams, ar uzkrāto naudu nepietiks.

Otrais – kā tagad pieņemts teikt – stipriniet sociālās saites. Esiet labs pret tāliem radiniekiem, paziņām, piedomājiet par to, vai jūsu tagadējie sadarbības partneri, klienti vai kolēģi redz jūsu stiprās profesionālās īpašības. Jūsu šodienas klienti būs jūsu rītdienas darba devēji. Atjaunojiet pazīšanos ar bijušajiem studiju biedriem. Padomājiet, vai jūsu senie paziņas jūs pieņemtu pie sevis darbā.

Trešais – ja vispār kaut ko esat spējīgs mācīties, tad mācieties angļu valodu.

Ceturtais – darbu sāciet meklēt jau tad, kad vēl neesat iepriekšējo zaudējis. Darbu ir jāmeklē atbilstoši savam vecumam, atbilstoši savām šī brīža spējām, mērķtiecīgi, pareizajā virzenā, sistemātiski un, ļoti vēlams, uzticama padomdevēja uzraudzībā. Plāniem jābūt reālistiskiem un neaizmirstiet, ka strādāšanas mērķis ir dzīves kvalitātes nodrošināšana. Par to, kā meklēt darbu šajā vecumā, ļoti detalizēti un profesionāli ir uzrakstījis visiem zināmais Dr. Pēteris Apinis. Raksts ir obligāta lasāmviela, un saiti uz to atradīsiet pēc pāris rindkopām, mana teksta beigās.

Un piektais – pats galvenais un svarīgākais solis – NEZAUDĒJIET DARBU! Pirms pieņemt lēmumu pacelt cepuri – atcerieties, ka frizūra vairs nav tāda kā jaunībā. Septiņreiz nomēriet, jo meklēt darbu ir grūtāk nekā varat iztēloties.

GM

Pētera Apiņa RAKSTS

PeterisApinis

 

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti, diskusijas un strīdi tiek sveikti. 

Rakstu pārpublicēšana jāsaskaņo ar bloga autoru  e-pasts: imac.macs@gmail.com

Traips biogrāfijā jeb CV III

Vai jums nešķiet traģikomiski, ka dzīvīgākās diskusijas par darba tirgus jautājumiem notiek “interneta portālu” forumos-čatos? Un tieši tajos forumos, kas ievietoti “sieviešu” tematiskajā sadaļā, garā tēmu rindā starp pieredzes apmaiņu par bērnu atradināšanu no knupīša, priedes mizas tējas receptēm un laimīgo pamesto nesavtīgajiem padomiem nelaimīgajām precētajām. Tieši vienā tādā pļāpu kambarī nesen tika pieminēts mans vārds. Patīkami, ka ne knupīšu vai pamperu kontekstā, bet gan domu apmaiņā zem jautājuma “Vai ārzemēs nostrādāto laiku pieminēt savā CV?”. Es padomāju: “Paši vainīgi, uzprasījāties” un nolēmu rīkoties pēc ierastās metodes, kad visi stundām strīdas, izsaka savu viedokli, paceļ balsi, apvainojas, bet es to noklausos un beigās pasaku, kā ir patiesībā.

Domu apmaiņu uzsāka foruma dalībnieces TheGreenGrassFlower (skeptiķi smīkņās, ka patiesībā tas ir portāla moderatora pseidonīms) jautājums:

Dažādu iemeslu dēļ 1,5 gadus nodzīvoju Anglijā un tur arī strādāju. Tagad esmu atgriezusies uz palikšanu Latvijā un esmu darba meklējumos. Vai tā būtu laba doma CV rakstīt Anglijā strādāto darbu (darbs bija apģērbu veikalā)?Ir dzirdēts, ka darba devēji šķībi skatoties uz aizbraucējiem un atbraucējiem, bet ja nerakstīšu, tad vēl sliktāk – paliks 1,5 gadu ilgs tukšums

Jautājums saprotams un salīdzinoši konkrēts. Sākšu ar to, ka tiešām nezinu, kur var dzirdēt, ka darba devēji šķībi skatās uz aiz-at-braucējiem? Man nav nācies neko tādu dzirdēt. Pieļauju, ka to teicis atbraucējs, kuram atteikts darbs. Parasti atteikuma iemesls netiek paskaidrots vispār, vai darba neiedevējs izdveš kādu formālu frāzi par “neatbilst kvalifikācija”. Tad nu atteikumu saņēmušie liek lietā iztēli, lai izdomātu “patieso” atraidījuma iemeslu. Iespējams, ka “braukāšana” ir pieredze, par kuru paši braukātāji nav pārliecināti – uzskatīt to par savu sasniegumu vai kauna traipu – un tāpēc izvēlas vainot neveiksmē šo “trūkumu”.

Turpināt Traips biogrāfijā jeb CV III lasīšanu

Čali (bakalaur), nu tu esi beksaidā

Kopsavilkums:

  • Universitāšu izglītības normālība kļuvusi par nastu
  • Augstskolu diplomu īpašnieki drūzmējas darba tirgus pudeles kaklā
  • Studējot iegūtās zināšanas sabiedrībā pieņemts vērtēt kā nelietderīgas

“Nu, kur studēsi pēc videnes?”

Publiski paust savu sašutumu par to, ka darba devējs kandidātam prasa neadekvātas svešvalodu zināšanas, vai sūkstīties par to, ka darba veikšanai vajag X gadu pieredzi (“kur lai tādu iegūst?!”), ir normāli. Sabiedrība saprotoši izturas pret tiem, kuri neprot angliski runāt un nenosoda tos, kuri nevienu darbu tā pa īstam nav darījuši. Bet pamēģiniet viesībās vai internetā pasūdzēties, ka jums atteica labu darbu tāpēc, ka nav augstākās izglītības. Varbūt acīs to nepateiks, bet viedoklis par jums būs: “Lūzeris”.

Man šis uzspiestās “normālības” standarts šķiet kaitīgs. Pati augstākās izglītības ideja, manuprāt, ir par īpaši spējīgu vai centīgu cilvēku sasniegumiem, par izcīnītu vietu sabiedrības elitē, par likumīgām tiesībām citus pamācīt. Laika gaitā sabiedrība uzskatīja, ka par sasniegumiem vērtīgākas ir iespējas, bakalaura grāds kļuva par “standartiņu”, mūžīgo studentu apmierināšanai ieviesa masveidīgas maģistru ražošanas kombinātus, ambiciozo izlēcēju vajadzībām no zila gaisa sacerēja MBA grādus, no pirksta izzīda tūkstoti “sociālo zinātņu” studiju programmu un augstāko izglītību sāka piegādāt pa vadiem no amērikas. Bakalaurs šobrīd nozīmē “nekas īpašs”, “viduvējība”. *

Turpināt Čali (bakalaur), nu tu esi beksaidā lasīšanu

Solīts makā nekrīt

Emocionālas pārdomas par aktuālu tēmu

Tieši pirms nedēļas stājās spēkā izmaiņas Darba likumā , kas paģēr turpmāk darba sludinājumos ierakstīt naudas daudzumu, ko par šo darbu sola maksāt darba devējs. Tas ir kārtējais politkorektais labojums likumā, līdzīgs kā pirms kāda laika ieviestā ķēmošanās rakstīt sludinājumā amatu nosaukumus gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē. Bet, tā kā likums ir likums un personāla atlases nozare staigā īsā kontrolējošo iestāžu pavadā, nozares uzņēmumi svēti ievēro arī nejēdzīgas prasības. Par to, kā jaunā situācija mainīs darba devēju, darba meklētāju un rekrūteru ikdienu, uzrakstīju līdz šim garāko un emocionālāko postu.

Klimata pārmaiņas

Sāksim ar svarīgāko – kas būtisks ir mainījies kopš pagājušās nedēļas? Īsā atbilde: nav mainījies nekas būtisks. Darba tirgū nav radušās jaunas un nav brīnumainā kārtā aizpildījušās ilgstoši tukšās darba vietas, nav kā uz burvju mājienu uzradušies jauni darba meklētāji, jau esošie darba meklētāji nav kļuvuši vairāk pieprasīti. Rietumu frontē bez pārmaiņām, tomēr, esiet droši, jaunās kārtības ieviešanas sekas pēc kāda laika izjutīs ikviens darba devējs un liela daļa darba meklētāju. Visdrīzāk, ka turpmāk uz dažiem sludinājumiem pieteiksies vairāk kandidātu, uz dažiem – mazāk nekā līdz šim. Ļoti iespējams, ka atalgojumu rakstīšana sludinājumos veicinās darba algu pieaugumu. Pilnīgi droši, ka personāla atlases nozarei būs vairāk darba un nozares uzņēmumi piedzīvos klientu pieplūdumu. Man, galvu medniekam, par to visu, it sevišķi gaidāmo klientu pieplūdumu, būtu stāvus jāpriecājas, bet es esmu dusmīgs. Paskaidrošu, par ko un uz ko esmu dusmīgs. Visu pēc kārtas.

Turpināt Solīts makā nekrīt lasīšanu

Nedzer, puisīt, no kazas pēdiņas

Par to, kā rekrūterim nesapiņķerēties sociālajos tīklos

Reti kurš nebūs pamanījis, ka mūsdienās ir trīs veidi kā būt pazīstamam ar kādu cilvēku: būt pazīstamam ar to dzīvē, pazīt to dzīvē un pazīt arī feisbukā, nebūt pazīstamam dzīvē, bet pazīt feisbukā. Tā trešā pazīšana aizņem visvairāk uzmanības un laika. Tā apliecina mūsu statusu, intereses un rāda kas mēs gribētu būt, ja būtu slaveni, bagāti un skaisti.

Ja jau cipari rāda, ka 85% no mums ir savs profils feisbukā, tad katram ir plašas iespējas ne tikai izvēlēties savus iedomu draugus un influenserus. Varam apustuļos piesekoties, varam arī parādīt sevi visā krāšņumā, atklāt savas dvēseles dziļumus, piepucēt sasniegumus un palepoties ar neordinārām interesēm. Visam šim sociālajam ekshibicionismam ir pārdesmit gadu sena vēsture, tātad tas atrodas pusaudža attīstības stadijā, tāpēc dabiski, ka cilvēki savās tīmekļa izpausmēs reti valda pār emocijām, nekontrolē vārdu plūdus un ir brīnišķīgi naivi ik reizi no jauna atklājot sev vispārzināmas patiesības un neciešami apnicīgi uzbāžoties citiem ar “bārdainiem” jaunumiem. Kāpēc cilvēki tik ļoti alkst izrādīt sevi jebkuram lūriķim, man nav īsti skaidrs, bet vienu esmu sapratis droši: HR skudriņas un it īpaši rekrūteri šo situāciju izgaršo kā izraēļa bērni Tā Kunga bārstīto debessmannu. Pa vidu skaļajām Ozianna! un Alleluja! brēkām gribēju iespraukties ar savām pārdomām par to kāpēc es uzskatu sociālo tīklu profilus (it īpaši feisbuku, instagramu) par sliktu informācijas avotu, kura neprasmīga lietošana var nodarīt vairāk ļauna, bet soctīklos smeļamo ziņu lietošana ir kā nevārīta ūdens dzeršana no kazas pēdas nospieduma dubļos. Ja atceraties, to ūdeni padzēris, puisītis par kazlēnu pārvērtās.

scale_600

 

Nelielai atkāpei gribēju mierināt savus lasītājus – mūsu mīļajā Dievzemītē vēl nav tik traki kā štatos, kur “nepareizi” ieraksti sociālajos tīklos var beigties ar darba zaudēšanu. Ironija vai jokošanai angliski, it īpaši tviterī, var būt pavisam bēdīgas sekas. Netikt uzaicinātam uz darba interviju ir vieglākais sods par mutes brūķēšanu, pat ja izrunāšanās gadījums ir 15 gadus sens, pat ja šobrīd esi gādīgs ģimenes tēvs un kārtīgs nodokļu maksātājs.

Te viens skaļš piemērs, ļoti pamācoša lasāmviela un izcili kvalitatīvs teksts.

Toby Yound The Public Humiliation Diet

Latvijai līdz tādam ārprātam vēl tālu, kaut arī drošiem soļiem, kreiso liberāļu vadīti, dodamies tajā (pareizajā?) virzienā. Pie mums Latvijā, vienīgais par muldēšanu no darba padzītais nabadziņš, japareizi atceros, ir Latvijas Pasta drošības dienesta vadītājs, kurš pirms n-gadiem kaut ko “privāti” glupu ietvītoja un viņu atlaida. Laikam jāpriecājas, ka nevienu citu gadījumu nevaru atsaukt atmiņā. Skatīsim, kas izrādīsies īsāks, prieki vai atmiņa.

Bet nu, atpakaļ pie kazām!

90

Sociālo tīklu profilu pētīšana šobrīd ir kļuvusi par plaši atzītu un vēl plašāk izmantotu kandidātu atlases un pat novērtēšanas metodi. Tā vairs nav uzskatāma par modes lietu, un atļauties ignorēt sociālajos tīklos atrodamo nevar pat tāds dinozaurs kā es. Jāpiebilst, ka LinkedIn es pie sociālajiem tīkliem nepieskaitu, lai kā maikrosofta “stratēģi” censtos šo CV bāzi sačakarēt un padarīt par “feisbuku nūģiem”.

Man ir trīs punktu skaidrojums, kāpēc maniem kolēģiem rekrūteriem izveidojies nelāgs ieradums lūrēt sociālajos tīklos teju uz katru kandidātu, kurš nonāk uzmanības lokā, un pārlieku nopietni uztvert tur atrodamo “informāciju”.

Kāpēc rekrūteri mīl piņķerēties pa tīkliem

1. Tas ir par velti.

Rekrūteri cenšas būt gudrāki, informētāki un savākt vairāk informācijas. Kur gan vieglāk kaut ko savākt kā tur, kur kaudzes fotogrāfiju,  kalni ierakstu un čupas vārdu mētājas apkārt kā tādi veci krāmi aiz kūts?  Atļauja nav jāprasa, informācijas īpašnieks pats vēl priecājas, ka ir kādu ieinteresējis, kā saka – haļava.

2. Tas ir patīkami.

Rekrūteri arī ir tikai cilvēki, visiem ir savi profili feisītī, visi sēž tīklos un vacapos, paši posto. Tā vien niez nagi apvienot patīkamo ar lietderīgo, un kaķīšu laikošanu – Slinkuma netikuma barošanu – pieskaitīt lietderīgajam darbam. Un kam gan vairāk kā rekrūterim, patīk ielūrēt pa atslēgas caurumu svešā istabā, apmierināt savu mīļāko netikumu – Ziņkāri?  Un kurš gan vairāk kā rekrūteris mīl izlikties, ka pamana kaut ko tādu, kas netrenētai acij paslīdēs nemanīts, uzpūst savu Lepnības netikuma oglīti?

3. Tā visi dara.

Patiesībā mazākajai daļai darba meklētāju ir ar ko palepoties savā CV. Lauvas tiesa mūsu līdzpilsoņu strādā starpniecības biznesā, kādu preču vai pakalpojumu tālākpārdošanas ķēdītē. Ne lielveikala kasiere, ne loģistikas speciālists, ne aģentūras klientu servisa vadītāja neko nerada, sava darba rezultātu savām acīm neredz, nekādu neaizvietojamu lomu nepilda. To sauc par bullshit jobs.

Bullshit jobs no Economist

Ko gan lai nabaga cilvēki tādu interesantu ieraksta savā CV, ne jau katram pietiek literāro dotību savu sasniegumu izskaistināšanai vai rocības, lai noalgotu padomdevēju aizraujoša CV sarakstīšanai. Mūsu laikabiedru CV ir līdzīgi kā olas kartona kastītē, daudz interesantāk šķiet skatīties personas feisbukā, tur vienmēr ir kaut kas netipisks vai vismaz smieklīgs atrodams.

Kā pamanījāt, starp trim iemesliem sociālo tīklu izmantošanai kandidātu vērtēšanā, es nepieminēju noderīgas un vērtīgas informācijas iegūšanu. Nepieminēju, jo tādas tur vai nu pavisam nav, vai ir niecīgi maz. Viena minūte personīgas sarunas ar kandidātu man var sniegt vairāk kā stunda pavadīta, pētot viņa profilus. Atvainojiet, man tik daudz nemaksā, lai es izniekotu stundu darbam, ko var paveikt minūtē.

Un trīs personīgi iemesli, kāpēc man nepatīk pētīt kandidātu izpausmes sociālajos tīklos

1. Man internetā cilvēki caurmērā šķiet mazāk atbildīgi, nekā vajadzētu būt reālajā dzīvē. Profilos izskatās, ka ļaudīm trūkst mēra sajūtas, tie bieži ir pārlieku emocionāli, neprot atrast kaut kādu veselīgu līdzsvaru starp personīgo dzīvi un darbu. Vai nu personīgajos profilos visiem uzmācas ar saviem “ražojumiem”, vai nevienā vārdā nepiemin savu profesiju, vieni vienīgi hobiji un izklaides. Tā nav salīdzināma, lietišķa informācija, tā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu.

2. Pa atslēgas caurumu nolūrētās personīgās informācijas drumslas ir grūti tulkojamas. Gan vienkāršota redzamo pazīmju vispārināšana, gan pārlieku sarežģītas interpretācijas visbiežāk noved pie tā, ka atrodu personā kaut ko nepatīkamu un  kandidātu izslēdzu no pretendentiem uz amatu vienkārši tāpēc, ka man cilvēks nepatīk. Bet pretendentu uz labu vakanci ir maz, sašaurināt to loku nav tālredzīgi.

3. Man pašam nepatīk “sēdēt” profilos. Lai arī pats aprūpēju krietnu desmitu visādu “kontu, profilu, un lapu”, kas eksistē kā vairākas virtuālas personas, es šo tīklošanu uztveru kā darbu, un būšana aiz interneta ēnu teātra skatuves ir nostiprinājusi manī pārliecību, ka nav teatrālākas vides par sociālo tīklu pasauli. Un tām lomām, ko spēlē šī virtuālā teātra aktieri, ir ļoti maz kā kopēja ar to, uz ko cilvēki ir spējīgi reālajā dzīvē.

 

Ja patika – retvīto, reblogo, reposto un, galvenais, – seko!

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek apsveikti. Uz visiem lasītāju komentāriem bloga autors atbild. 

Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru      imac.macs@gmail.com.