Solīts makā nekrīt

Emocionālas pārdomas par aktuālu tēmu

Tieši pirms nedēļas stājās spēkā izmaiņas Darba likumā , kas paģēr turpmāk darba sludinājumos ierakstīt naudas daudzumu, ko par šo darbu sola maksāt darba devējs. Tas ir kārtējais politkorektais labojums likumā, līdzīgs kā pirms kāda laika ieviestā ķēmošanās rakstīt sludinājumā amatu nosaukumus gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē. Bet, tā kā likums ir likums un personāla atlases nozare staigā īsā kontrolējošo iestāžu pavadā, nozares uzņēmumi svēti ievēro arī nejēdzīgas prasības. Par to, kā jaunā situācija mainīs darba devēju, darba meklētāju un rekrūteru ikdienu, uzrakstīju līdz šim garāko un emocionālāko postu.

Klimata pārmaiņas

Sāksim ar svarīgāko – kas būtisks ir mainījies kopš pagājušās nedēļas? Īsā atbilde: nav mainījies nekas būtisks. Darba tirgū nav radušās jaunas un nav brīnumainā kārtā aizpildījušās ilgstoši tukšās darba vietas, nav kā uz burvju mājienu uzradušies jauni darba meklētāji, jau esošie darba meklētāji nav kļuvuši vairāk pieprasīti. Rietumu frontē bez pārmaiņām, tomēr, esiet droši, jaunās kārtības ieviešanas sekas pēc kāda laika izjutīs ikviens darba devējs un liela daļa darba meklētāju. Visdrīzāk, ka turpmāk uz dažiem sludinājumiem pieteiksies vairāk kandidātu, uz dažiem – mazāk nekā līdz šim. Ļoti iespējams, ka atalgojumu rakstīšana sludinājumos veicinās darba algu pieaugumu. Pilnīgi droši, ka personāla atlases nozarei būs vairāk darba un nozares uzņēmumi piedzīvos klientu pieplūdumu. Man, galvu medniekam, par to visu, it sevišķi gaidāmo klientu pieplūdumu, būtu stāvus jāpriecājas, bet es esmu dusmīgs. Paskaidrošu, par ko un uz ko esmu dusmīgs. Visu pēc kārtas.

Turpināt Solīts makā nekrīt lasīšanu

Šaura Bezizeja jeb darbaspēka trūkums

Virsraksti un epitāfijas

Darbaspēka trūkums – šī tēma skan no radio un tēvē skaļruņiem, baumu-klaču portāliem un politiķu tribīnēm, tās ir ziņas, kam nav grūti uzrakstīt “šokējošu” virsrakstu un piebārstīt tekstu ar vieglas uzvedības statistiku. Šai jautrajā kapu atmosfērā skaļākās kraukļu balsis pieder banku biznesa eņģeļiem, kuri populārzinātniski skaidro ekonomikas vārīšanos, politbiznesu lobistiem, kas ķērc pēc lētajām baltkrievu darbarokām konservu cehu glābšanai un zilo ekrānu pavāriem, kuri pieprasa ievest eritrejiešu inženierus un sīriešu skolotājus, lai tie par minimālo algu mazgātu traukus viņu restorānos. Ir vai nav darbaspēka trūkums “īsts”, tas ir strīdīgs jautājums, kā ikviena abstrakcija, katram tā parādās caur savu personīgo pieredzi. Līdzīgi kā veselības aprūpes sistēma. Atkarībā no tā, cik ātri un profesionāli feldšeris traumu punktā tev sašuva blenderī sagriezto pirkstu, tev ir viedoklis par to, vai papildus no budžeta piešķirtie 100 miljoni veselības aprūpei ir pareizi un pacienta interesēs notērēti. Man ir personīgais viedoklis par darbaspēku. Es ticu tā trūkumam, jo redzu kā mainījusies mana darba ikdiena, kas pirms dažiem gadiem atgādināja žongliera centienu cirka arēnā neizlaist no rokām sešas vālītes, uz kājas virpinot degošus riņķus un uz deguna balansējot akvāriju ar zelta zivtiņām. Šodien mans darbs vairāk atgādina izmisuša ziloņu dresētāja centienus panākt, lai simtgadīgais Radža arēnā neaizmieg pirms ir izpildījis savu kroņa numuru – ar snuķi pakasījis sev aiz auss. Darbinieku meklēšanas izrāde ir mainījusies, mūziku tagad pasūta gan darba devēji, gan darbinieki, un man izskatās, ka jaunajai situācijai mazāk gatavi izrādījušies tieši darba devēji. Tāpēc šoreiz atļaušos dot padomus un pamācīt tieši jūs, mani dārgie esošie un potenciālie klienti – darba devēji.

Garšīgās pasakas

Darbaspēka trūkumu darba devējs izjūt līdzīgi kā visiem zināmais lācis Vinnijs Pūks, kurš pēc pamatīgas medus nogaršošanas iesprūda Brālīša Trusīša alā. Situāciju sauc: Šaura Bezizeja, bizness nekust ne uz priekšu, ne atpakaļ, jo darbinieku trūkst, uz darba sludinājumiem neviens nepiesakās, cilvēki negrib strādāt, visi prasa nenormālas algas, viss ir slikti. Kāpēc tā sanācis, viedokļi atšķiras, daži saka, ka kāds pārāk daudz ēd, citi pārmet, ka dažiem alas pārāk šauras. Mums, no malas vērotājiem, ir labi zināms – Vinnijs iesprūda, jo neprata uzvesties, izēda visu medu, nesaplānoja nākamos soļus, vārdu sakot – pats vainīgs. Diemžēl, vainīgo meklēšana ir neauglīga nodarbošanās, tāpēc labāk parunāsim par to, kā palīdzēt uzņēmējiem Šaurajā Bezizejā. Pūka labākais draugs un autoritāte Kristofers Robins risināja problēmu pa savam – skaļi lasīja priekšā alā iesprūdušajam lācim motivējošu un Garšīgu Grāmatu, tā īsinot laiku, ko lācim bija jāpavada pilnīgā badā. Arī mūsu uzņēmējus, kuri ir iestrēguši darbaspēka trūkuma caurumā, mierināt steidz labākie draugi – Eksperts, Ekonomists un Analītiķis. Dažreiz par atlīdzību, bet bieži vien bez maksas, šie draugi piedāvā pilnīgi jaunu “uzlabotu un zinātniski pārbaudītu” brīnumlīdzekli – garšīgas pasakas. images-4 Pirmā pasaka ir par “slēptajām” darbaspēka rezervēm. Tā ir muldēšana par peļņā uz Veco Eiropu aizbraukušo masveidīgas atgriešanas valsts programmām, tās ir tukšas pļāpas par pensionāru mūžizglītošanu un pārprofilēšanu darba tirgus prasībām, tā ir bezatbildīgā vāvuļošana par studentu un skolēnu nodarbināšanu un izglītības sistēmas “piemērošanu darba tirgus prasībām”. Ar gadiem tu kļūsti vecāks un vairs netici tam, ka zobu feja iemainīs tavu zobiņu pret 2 eiro, un netici visam, ko sola ierēdņi un politiķi. Otrā pasaka ir domāta “globāli domājošajiem” un maksātspējīgajiem uzņēmējiem. Tiem iesaka tērēt naudu iepakojumam – zīmolot savu kompāniju kā “sapņu” darba devēju, kārdināt ar iespēju strādāt mūsu brīnišķīgajā komandā, kļūt par mūsu ģimenes locekli, utt. Šai pasakai var būt laimīgas beigas, ja uzņēmuma mērķis ir pievilināt prāvāku baru vidēji kvalificētu “klientu apkalpošanas speciālistu” un no tiem izvēlēties komunikablākos vai gribošākos, ne obligāti apķērīgākos. Tās ir ļoti modernas pasakas, tās nevis raksta, bet filmē un kā īsas, humora filmiņas izplatītas feisbukā vai jūtūbē. Jautrajām darba devēju zīmološanas filmām nākotnē paredzami spoži panākumi. Īpaši populāras tās būs to strādāt gribētāju vidū, kuri ne pārāk labi prot lasīt, toties ļoti labi prot skatīties 30 sekunžu garas filmas. Trešā ir modernā pasaka par darbinieku “uzrunāšanu” sociālajos tīklos. Parasti tas tiek pasniegts kā pilnīgi jauns skatījums uz darba tirgu, neskarta zelta dzīsla, neatklāta ādere, kurā ierokot, darba devējam sejā kā spirgta avota ūdens strūkla iešļācas jauna un neierobežota strādāt alkstošu un protošu kandidātu straume. Realitātē viss ir krietni prozaiskāk – tā vienkārši ir cita metode, kā meklēt tos pašus cilvēkus. Piekritīsiet, ka meklēt sēnes mežā var dažādi: var pētīt dabas zīmes un staigāt no vienas cerīgās vietiņas uz otru, bet var arī, neko nepētot, teciņus mest vienmērīgus lokus, var čāpot zigzagā. Atrasto sēņu daudzums var mainīties, bet meklēšanas veids pilnīgi nemaz nemaina sēņu skaitu mežā. Un problēma ir tā, ka tagad nav sēņu laiks, sēņu ir maz, visiem nepietiks. Lai kā jūs gribētu ticēt pasakām ar laimīgām beigām, ir laiks kļūt pieaugušiem un saprast, ka darbaspēka ir tik, cik tā ir, un ir sākusies nežēlīgā konkurences cīņa, sacensība par pieeju ierobežotam resursam, pārdalīšana.

Kas notiek cauruma otrā pusē?

Ja kādam šķiet, ka esmu sabiezinājis krāsas un pesimistiski skatos uz situāciju, tad pagaidiet – tālāk būs vēl trakāk! Darba tirgus Šaurā Bezizeja patiesībā ir vēl spriedīgāka, jo, ņemtiet vērā, tā ala ir aizsprūdusi abās pusēs. Ekonomisti, analītiķi un politiķi redz situāciju no Ziemeļu gala un, saprotams, runā par par to, ka trūkst cilvēku, kas varētu aizpildīt tukšās darba vietas. Pa tam lāgam alā iesprūdušajiem darba devējiem papildus problēmas sagādā lāča otrs gals – esošos darbiniekus viens otram aktīvi cenšas nospert ne tikai konkurenti, bet nu jau arī sadarbības partneri. Ja ilgi uzkavēsies ar savu Dienvidu galu pazemē, tu ne tikai neatradīsi sev jaunu darbinieku, bet veiklākie likteņa biedri no tevis aizvilinās arī labi nepieskatītus esošos darbiniekus. pooh-goes-visiting-b-1 Pirmais padoms darba devējiem ir sargāt savu aizmuguri. Brālītis Trusītis izmantoja sarežģīto situāciju, žāvēdams uz iesprūdušā lāča pakaļķepām dvieļus. Latviešu uzņēmējam jābūt gudrākam par garausi, jāsaprot, ka viņa labajiem darbiniekiem ikdienu tādi maitasputni kā es zvana un jautā: “Vai jums ir pāris minūšu laika telefona sarunai? Es gribētu piedāvāt apspriest vienu vakanci…” Visbiežāk skanošās atbildes ir: “Atkarībā no piedāvājuma”  un “Vienmēr ir interesanti parunāt”. Ja neskaita augsta līmeņa tehnisko profesiju publiku, tādiem zvaniem ktegoriski atsaka ne vairāk kā 1 no 10 sazvanītajiem. Mūsdienās lojalitāte ir dārga izprieca. Nākamie padomi darba devējiem drīzāk ir ieteikumi iesīkstējušu paradumu revidēšanai: jāsāk mazāk ēst un retāk ložņāt pa tumšām alām, jāmācās rūpēties par saviem esošajiem darbiniekiem, celt algas un darba ražīgumu, investēt tehnoloģijās un apmācībā, atteikties no nerentabliem produktiem un pakalpojumiem; jābūt psiholoģiski gataviem pieņemt darbā arvien mazāk pieredzējušus un arvien mazāk motivētus darbiniekus, darba tirgū “ieejošā” un pa darba tirgu cirkulējošā darbaspēka kvalitāte strauji pasliktinās un nav neviena iemesla tai uzlaboties; jārīkojas ātrāk, ja esat uzsācis jauna darbinieka meklēšanu un jūsu uzmanības lokā nonāk kandidāts, tad jātiekas ar to pāris dienu laikā, jāizsaka darba piedāvājums pirmajam, kurš par 80% atbilst prasībām; aizmirstiet tik ierasto: “Mēs gribētu apskatīt vēl dažus kandidātus un salīdzināt…” Kamēr gaidīsiet savus gulbjus, tie neglītie pīlēni apspalvosies un aizlidos; šodien labu fināla kandidātu “nolēkšanas” (“es  pārdomāju, pieņēmu citu darba piedāvājumu”) ātrums ir viens labs kandidāts nedēļā.

Aizmirsti par medu, meklē draugus

Nepārspējamajā stāstā par Pūku, lai dabūtu lāci ārā no Šaurās Bezizejas, viņam nācās nomest lieko svaru un arī pēc tā bija nepieciešama Kristofera Robina, Trusīša un visu Trusīša radu un draugu palīdzība, lai izvilktu Vinniju atpakaļ virszemē. Ar Garšīgas Grāmatas lasīšanu vien nebūtu līdzēts.  Vai tu, dārgo latviešu uzņēmēj, esi gatavs no pirmdienas mainīt savus ieradumus un atteikties no medus, vai tev ir labi draugi, kas gatavi tevi izvilkt no alas? images-3
Ja patika – dalies un pieseko! Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti, diskusijas un strīdi tiek sveikti.  Rakstu pārpublicēšana jāsaskaņo ar bloga autoru  e-pasts: imac.macs@gmail.com

Pie upes sēž makšķernieks un psihologs…

Pirms pāris nedēļām dienas gaismu ieraudzīja mediju un Ekonomikas ministrijas šībrīža vadības iemīļotā un bankas Luminor darbinieka Pētera Strautiņa preses relīze par tendencēm Latvijas darbaspēka tirgū.

Darba tirgus uz sasilšanas un pārkaršanas robežas

Tajā lasāms daudz iepriecinoša personāla atlases nozarei: gan iedvesmojošais stāsts par ekonomikas izaugsmi, gan spriganie cipari un piesardzīgi optimistiskās prognozes. Piemēram pareģojums, kas sola tuvākos pāris gadus nodrošināt ar darbu manus kolēģus rekrūterus un, cerams, arī mani pašu:

“Tas, ka uzņēmumiem ir grūti atrast darbiniekus, ir visumā apsveicami. Darbaspēka trūkums ir vienīgais normālais vai vismaz vēlamais stāvoklis ekonomikā. Ja lielam skaitam cilvēku nav darba, tiek izniekots viņu dzīves laiks un netiek radīta vērtība. Tā kā cilvēka darbs ir galvenais bagātības avots, būtu ļoti dīvaini, ja piemērotu cilvēku atrašana vienmēr būtu viegla un lēta.”

Gani un ganāmpulks

Sajutušas zapetes smaržu, salidoja lapsenes. Autoritatīvākais un ar resnāko dūcienu apveltītais irsis bija tviterī aktīvais, šaurās aprindās plaši pazīstamais psihologs Reinis Lazda. Viņš atzina Strautiņa viedokli par labu esam un, lielo karoti rokās satvēris, lūkoja pēc vietas pie gaidāmo dzīru galda, tā teikt, tuvāk bļodai. Lai visādi plebeji netraucētu, Lazdas kungs izsludināja jauno lietu kārtību – turpmāk ar personāla atlasi būtu jānodarbojas nevis tiem, kuri to dara tagad, bet gan zinātniekiem.

Iespējams, ka ar vārdiem “..personāla meklēšana un atlase ir jāveido..”, viņš gribēja pateikt, ka nekādas personāla atlases nemaz nav, tā ir jāveido?

Šī psihologu augstprātīgā attieksme pret savu pazudušo dēlu – personāla atlasi ir interesants fenomens. Protams, psihologu kasta ir interesanta parādība pati par sevi, ko apliecina fakts, ka tādā mikroskopiskā tirgū kā Latvija ir vismaz divi duči dažādu, cita citu apkarojošu organizāciju, kurās apvienojas raibu raibā “psihologu” publika. Ieskatas skrīnšoti no mammas gugles:

psihu biedribas 2

Ja lasītāju interesē, var paguglēt un palasīt par skandāliem, nepaklausīgo izslēgšanām, mēģinājumiem monopolizēt atļauju izsniegšanu strādāšanai konkrētās profesijās un vēl visādām jautrām nodarbēm, ar kurām ikdienā aizņemtas šīs zinātnieku-funkcionāru aprindas. Bet man ir aizdomas, ka šīs aktivitātes nespēj nodrošināt ar stabiliem ienākumiem ne raibās kompānijas līderus, ne viņu daudzcietušos kolēģus. Tāpēc jāmeklē, kur kaut kas nav labi piesiets. Ja pieķers, tad attaisnot un pamatot ābolu čiepšanu svešā dārzā ar sabiedriskā labuma, sociālā taisnīguma vai jaunā laikmeta pieaugošo prasību demagoģiju šie funkcionāri nav jāmāca. Viņu argumenti mudžēs no svešvārdiem un atsaucēm uz britu zinātnieku pētījumiem.

Dabiski, arī personāla atlases darbinieku rindās netrūkst entuziastu, kuri, dzirdot vārdu “zinātnisks”, attiecina to uz sevi un steidz atbalstīt ikvienu publiski izskanējušu glupību, ja vien tur pieminēti vārdi “kompetences”, “ilgtspējība” vai “eneatips”.

kazaine lazdam piekrit

To, ka Lazda mēģina pateikt: bez atļaujas saņemšanas no manis kontrolētās organizācijas, visādas elitas nemaz nedrīkstētu ar personāla atlasi nodarboties, to pašas entuziastes acīmredzot nesaprot.

Bet kāds man ar to sakars? Ne tas Lazda ko mainīs, ne izdarīs, pamaisīs tik gaisu un metīsies atpakaļ apkarot konkurējošās psihologu biedrības, kāpēc man par to vajadzētu cepties un rakstīt? Tikai un vienīgi tāpēc, ka mīts par personāla atlasi kā psihologu profesiju un psihologiem kā personāla atlases eliti ir kaitīgs un vēl joprojām dzīvs vecākās paaudzes uzņēmēju nezināšanas un aizspriedumu mikslī, ko ikdienā dēvējam par uzskatiem.

Pasaka par psihologiem

Šis mīts Latvijā radās kā jau vairums mītu – pagājušā gadsimta 90-jos, kad mums pāris gados bija jāiemācās darīt viss tas, ko brīvā tirgus pasaule mācījās darīt pārsimt gadus. Toreiz, desmitgades vidū, otrajā pusē, puiši sapņoja studēt juristos, meitenes psihologos. Puišu motīvs bija stāvoklis sabiedrībā, meitenes gribēja būt kaut kas vairāk nekā viņu mammas – skolotājas. Pēc tam, vēl divtūkstošo gadu sākumā, meitenēm, ar kurām neviens īsti negribēja draudzēties, pie kurām neapstājās jaunizcepto un veiksmīgo juristu skatieni, likās, ka labākais risinājums šīm nedrošības problēmām būs studēšana psihologos, kur iemāca “kāpēc cilvēkiem kaut kas patīk vai nepatīk”. No tiem laikiem mantojumā mums vēl šobaltdien ir psiholoģijas studiju programmas krietnās divdesmit augstskolās. Atbildiet man, kāpēc? Vai jūs personīgi esat sajutis kādreiz trūkumu pēc “vēl trīs psihologiem mūsu uzņēmuma vadības komandā”?

1501638148953

Un toreiz, straujajos 90-ajos, mēs bijām mazā banku šveice, tilts uz austrumiem un kas tik vēl ne. Katrs cīnījās, kā prata, un svaigi izskolotie, pusbadā dzīvojošie psihologi bieži vien piepelnījās, palīdzot uzņēmējiem intervēt vai novērtēt uz vakancēm pieteikušos kandidātus. Tad arī vietējo uzņēmēju galvās izveidojās priekšstats par personāla atlasi kā papildnodarbi, ko psihologi piekopj, lai piepelnītos paralēli slikti apmaksātajam darbam slimnīcās vai augstskolu katedrās. Un tas nav pārgājis vēl šodbaltdien. Ne tikai uzņēmēji, arī daudzi eksakti izglītotie cilvēki un, bez šaubām, teju visi mazizglītotie uzskata, ka spriest par to, vai kāds ir piemērots konkrēta darba veikšanai, var tikai persona, kura savulaik skaistākos jaunības gadus pavadījusi, “studējot psiholoģiju”.

Uzskatam, ka tieši formālo psihologa izglītību ieguvušie ir labākie personāla atlases speciālisti, ir tik pat daudz pamata kā uzskatam, ka labākie gleznotāji ir tie, kuriem ir visbiezākās bārdas. Šīs pazīmes ļoti bieži sakrīt, bet tas nenozīmē, ka mākslinieku par meistaru padara viņa personīgās higiēnas ieradumi un profesionālajā vidē izplatītās tradīcijas. Personāla atlasē var noderēt psiholoģijas studijās iegūtās zināšanas, bet tik pat labi bez tām var arī iztikt, kā saka – gaumes jautājums. Lai padarītu laimīgu klientu, ir jāprot daudz vairāk par to, ko savā “zinātniskajā” regulējumā vēlētos iesprostot un citiem uztiept par vienīgo pareizo rīcības modeli visādi lazdveidīgie teorētiķi.

Makšķernieki

Esmu pārliecināts, ka personāla atlase nav par to, kura iestāde kādus papīrus tev ir štempelējusi – personāla atlase ir par tavu prasmi tikt pie rezultāta.

Mans uzskats ir, ka personāla atlases meistari savās profesionālajās izpausmēs vairāk atgādina makšķerniekus. Vispirms tas ir ļoti laikietilpīgs process, paiet gadi un daudzkārt jāatkārto viens un tas pats, pirms tu kļūsti no svētdienas pīckotāja par zivju pavēlnieku. Makšķerniekam ir nepieciešamas daudzpusīgas zināšanas, erudīcija, kaut kas no bioloģijas, kaut kas no metereoloģijas, šis tas no optikas, mehānikas, ķīmijas un gastronomijas, mūsdienās daudz elektronikas un IT tehnoloģiju. Makšķerniekam jābūt komunikablam, jāprot klausīties, atšķirt muldēšanu no tīras mantas, jāprot pārdzīvot tukšos periodus un samierināties ar neveiksmēm – lielo zivju noraušanos. Makšķerniekam jābūt gatavam sasmērēt rokas, ķidājot zivi, un dažreiz riskēt ar dzīvību, airējot viļņos, bieži vien sava aizraušanās jāliek augstāk par ģimenes interesēm. Katram iesācējam var dažreiz dzīvē paveikties un pieķerties Lielā zivs, bet īsts makšķernieks nepaļaujas uz veiksmi, ja ļoti vajadzēs, viņš vismaz kaķa tiesai izvilks arī no dārza laistāmā dīķa.

fly-angler-caught-trout

Makšķernieks, tāpat kā galvu mednieks, ir aicinājums, nevis profesija. Kad esi pie upes, zivis tev augstskolas diplomu vai tava makšķerkāta sertifikātu neprasa.

 

Ja patika – retvīto, reblogo, reposto un, galvenais, seko!

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek atbalstīti. Uz visiem konstruktīvajiem lasītāju komentāriem bloga autors atbild. 

Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru      imac.macs@gmail.com.

Meitene topiņā

Meitenes Leldes/Viktorijas/Lienes stāsts interneta publikas acupriekšā atgriežas ar apskaužamu regularitāti – vismaz reizi gadā. Lai arī visiem ir skaidrs, ka dziesma nav par krekliem, tomēr, papildus politiskajam saturam, šis stāsts ir arī par darba meklēšanu.

Tiem, kuri palaiduši garām, īsi atgādināšu notikumu – pirms pāris mēnešiem “sociālos medijus uzspridzina” Leldes stāsts  –  meitene stāsta, ka latviešu jauniešiem pēc vidusskolas ļoti grūti atrast darbu, jo nekur neņem tos, kuri nezina krievu valodu.

Es neapšaubu meitenes vislabākos nodomus un jūtu līdzi, bet gribu teikt: viņai ir paveicies!  Nevis vienreiz, bet dubultā paveicies. Paskaidrošu, kāpēc tā saku.

Turpināt Meitene topiņā lasīšanu

Ak, jel spīdi, mana zvaigzne!

Tādā mazā tirgū kā Latvija personāla atlases nozares pastāvēšanai ir tikai viens iemesls – latvieši ir romantiķi.  Es kategoriski noraidu apgalvojumu, ka īstais iemesls ir līdzpilsoņu nevēlēšanās rēķināt.  Nē! Mēs vienkārši esam nelabojami romantiķi!

Darba devējs netic skaitļiem Latvijas iedzīvotāju sociāli-ekonomiskais sastāvs 2017. gada beigās par niecīgo strādāt spējīgo cilvēku skaitu Latvijā. Viņš vēro pirms dažiem mēnešiem paša pieņemto darbinieku, kurš savas neprašanas vai negribēšanas dēļ darba vietā nelietderīgi bakstās vai visu dara ļoti “pa savam”, un domā. Bet darba devējs nedomā par to, kā apmācīt to neprašu, vai motivēt pacensties vairāk, vai varbūt atrast nabadziņam kādu darba uzdevumu pa spēkam. Nē, darba devējs ir romantiķis, viņš savām gara acīm saredz krietnu pūli labi apmācītu, čaklu un prasībās pieticīgu strādātgribētāju, kuri, apvilkuši baltos kreklus, nepacietīgi mīņājas pie romantiskā uzņēmēja fabrikas vai biroja durvīm, gaidot, kad beidzot tiks dota iespēja pašaizliedzīgi ziedoties uz sava sapņu darba devēja biznesa interešu altāra.

Turpināt Ak, jel spīdi, mana zvaigzne! lasīšanu