CēVē un rezumē II

Par hobijiem, līderiem un dinamisku darbu

Kā pirms pāris mēnešiem, sākot rakstīt savu blogu, solīju, ik pa laikam atgriezīšos pie mūžīgās tēmas – ko vajag un ko nevajag rakstīt savā CV. Atgādinu, ka tas ir mans viedoklis, ļoti ceru, ka nepopulārs un subjektīvs, jo populāros un objektīvos viedokļus lasītājs vienmēr var atrast portāla ģelfielvē izklaides sadaļā, apakštēmā “Viņas pasaule”, starp padomiem bikini zonas epilēšanai un vegānu diētai atbilstošu Pavlovas kūku receptēm.

Tātad daži mani novērojumi un pārdomas par to, ko savām acīm esmu CV redzējis un padomājis: “Kāda velna pēc man tas būtu jāzina?”

Hobiji un intereses.

No pirmsfeisbuka laikmeta standarta CV paraugos kā noslēdzošā sadaļa aizķērusies, un vēl šodien teju katrā CV redzama sadaļa “Hobiji un intereses”. Iespējams, ka šo papildinājumu kaut kad XIX un XX gadsimta mijā izdomāja un ieviesa kāda liela koloniālpreču veikala kadru daļas klerks, kuram vienkārši bija garlaicīgi lasīt vienas un tās pašas frāzes par aplikantu darba pieredzi un kā ūdens piles līdzīgos amatu nosaukumus pēc viena parauga nosauktajos kantoros. Nu cik ilgi var: “No 1897. līdz 1912. gadam, mašīnrakstītāja, krājaizdevumu sabiedrībā “Grīničvilas ogļrūpnieku savienība”. Iespējams, šis klerks-glūniķis gribēja uzzināt ko vairāk, pa durvju šķirbu ielūrēt mašīnrakstītājas guļamistabā, pavilkt vaļā viņas naktsgaldiņa atvilktni, pašķirstīt viņas dienasgrāmatu un uzmest acis tiem noslēpumiem, kas tur glabājas. Un viņš ieviesa jaunu normu – īpašo personīgo sadaļu autobiogrāfijas beigās, viltīgi to nodēvējot nevainīgajā “Hobiji un intereses”.

caplins

Tā vēl līdz šai dienai es teju katras daiļā dzimuma kandidātes CV beigās varu lasīt “grāmatas, kultūras pasākumi, ceļošana, riteņbraukšana, sevis pilnveidošana un fotografēšana”, nedaudz retāk “psiholoģija, rokdarbi, ēst gatavošana un veselīgs dzīvesveids”. Savukārt kungi, visi kā viens, – “slēpošana, auto, jaunākās tehnoloģijas un , protams, fotografēšana”, daudz retāk “mājas būvniecība, medības, zveja un vēsture”. Starp citu, vēl arvien nevaru rast izskaidrojumu tam, ka kungi, par savām interesēm rakstot, nekad nepiemin “vakari draugu lokā pie TV ar alus pudeli rokās un skriešana pakaļ skaistām sievietēm”, tāpat kā dāmas allaž aizmirst pieminēt “iepirkšanās un draudzeņu ģimenes dzīves apspriešana citu draudzeņu kompānijā”. Savādi, vai ne?

Ko es ar to visu vēlējos teikt? Mans padoms – dzēsiet to sadaļu ārā sava CV! Ja kādu interesēs jūsu intereses, viņš lūrēs jūsu feisbuka profilā, ja to, kurš lasa jūsu CV, neinteresē, ko jūs darāt brīvajā laikā, tad kāpēc apgrūtināt viņu ar nekam nevajadzīgu un dažreiz pat kompromitējošu informāciju? Ja uzskatāt, ka jūsu hobiji dara jums tikai godu un vēlaties ar tiem lepoties, padomājiet, vai fakts, ka jūsu hobijs ir mājas dekorēšana, palīdz vai traucē, ja piesakāties darbam, par provi, grāmatvedībā.

Piebilde par kompromitējošo informāciju. Ir dažas tēmas, kas var izraisīt diametrāli pretējas reakcijas no jūsu CV vērtētāja puses. Piemēram, jau pieminētās medības. Zinot, ka lielai daļai sabiedrības mēs, mednieki, šķietam nekas vairāk kā psihiski slimi slepkavas, silti iesaku to savā CV nerakstīt. Ja vēlaties likt saprast, ka mīlat aktīvu atpūtu pie dabas, tad rakstiet “makšķerēšana”, jo bada pātagas vicinātājus sabiedrība uzskata par nevainīgiem pajoliņiem, kaut ko līdzīgu sēņotājiem. Arī ar tādiem hobijiem kā vēdiskā tantra vai tantriskā joga es ieteiktu neplātīties, jo nav daudz tādu darba devēju, kuriem patīk algot cilvēkus, kas nopietni uzskata, ka tam, ko tu dari materiālajā pasaulē, vispār nav nekādas jēgas un nozīmes. Vārdu sakot, jebkuram hobijam, jebkurai aktivitātei ir savi nīdēji, un, lai lieki neriskētu nedabūt darbu tāpēc vien, ka darba devējs, piemēram, neieredz riteņbraucējus, labāk paturiet mēli aiz zobiem.

Te prasās pēc paskaidrošanas, ka piederība politiskajai partijai vai nevalstiskai organizācijai, tāpat kā reliģiska kulta piekopšana vai sabiedriskas aktivitātes, nav ne hobiji, ne intereses. Ja jums no sirds ir svarīgi, ka esat zemessargs vai darbojaties ērgļu aizsargāšanas klubā, un, ja gribat, lai darba devējs rēķinās, ka ticība jums neļauj strādāt sestdienās vai, pusi no saņemtās algas ziedosiet cīņai ar vēzi, tad rakstiet to CV. Tikai nedēvējiet to par hobijiem un interesēm.

Līdera dotības

Daudzos CV paraugos ir paredzēta vieta pāris teikumiem par “ko kandidāts par sevi domā?”. Visbiežāk tā tiek aizpildīta ar kaut kur nošpikotām standartfrāzēm par spēju strādāt individuāli un komandā, precizitāti, prasmi ātri apgūt visu jauno un vēlmi mācīties. Tas viss manām rekrūtera ausīm kā pīlei ūdens, bet viena frāze, kas katru reizi mani saērcina, ir “piemīt līdera dotības”. Jūs neticēsiet, bet par apdāvinātiem līderiem sevi uzskata apmēram 50% Latvijas darbaspējīgo iedzīvotāju. Nav brīnums, ka pirms gadiem ārkārtīgu popularitāti bija ieguvusi finanšu piramīda “Līderības akadēmija”. Kaut kur jau visi tie līderības bakalauri ir jāmāca par līderības akadēmiķiem, vai ne? Pieļauju, ka līderības maģistrantūras un doktorantūras ir slepenas organizācijas un tāpēc par tādām nekas nav dzirdēts.

file-20170822-22283-omfhs6

Man līderības sakarā ir viena laba un viena slikta ziņa. Vispirms labā: gandrīz katrā darba vietā vajadzīgs cilvēks, kurš var ātri un labi izdarīt savu darbu, bet gandrīz nekur nav vajadzīgi līderi, jo darba devēji par īstajiem līderiem uzskata sevi. Jautāsiet, kā gan tā sanāk labā ziņa? Sanāk, jo sliktā ziņa ir, ka par līderiem sevi visbiežāk sauc personāži, kuri dod priekšroku nevis strādāšanai, bet runāšanai par to, kā citiem būtu jāstrādā. Un darba devēji ir šo faktu pamanījuši, tāpēc ar aizdomām izturas pret pašpasludinātajiem līderiem.

Padoms: ja vien vakances, uz kuru tēmējat, nosaukumā nav ietverts vārds “līderis”, labāk šo savu īpašību tālredzīgi paturiet pie sevis. Ja par katru cenu prasās kaut ko tajā teikumā par sevi ierakstīt, tad rakstiet, kā man viens kandidāts ziņoja: “plusi: plānošana, organizēšana, projektu virzība un kontrole; mīnusi: mīlu garšīgi paēst”. Jēgas maz, toties jautrība un labs garastāvoklis kādam brīdim nodrošināts.

Dinamisks darbs

Šī gan biežāk sastopama CV uzticīgajā pavadonī – motivācijas vēstulē, bet arī ir viena no standarta frāžu kolekcijas kalambūriem, kas kā freidiskā pārteikšanās, var palikt nepamanīta, bet var arī pārvilkt svītru jūsu cerībām tikt pozitīvi novērtētam. Es runāju par frāzi “Meklēju dinamisku darbu…”, ar kuru parasti sākas teikums, kura beigām nav pilnīgi nekādas nozīmes. Un jums ir paveicies, ja adresāts šo frāzi laiž gar ausīm un nepievērš nekādu uzmanību. Jā, paveicies, jo atceroties darba intervijas ar kandidātiem, kuru CV esmu lasījis šo vēlmi pēc “dinamiska darba”, palicis atmiņā, ka esmu runājis ar cilvēkiem, kuriem iepriekšējā darba vietā bija garlaicīgi, kuri nebija ieinteresēti kaut ko mainīt sevī, prasīt sev sakarīgākus darba uzdevumus, lielāku atbildību un lielāku algu. Tie visbiežāk ir cilvēki, kuri padodas un bieži meklē citu darbu, cerot uz brīnumu, ka tur mazāk kontrolēs, biežāk būs iespēja būt prom no priekšnieka acīm, vēlāk atnākt, ātrāk aiziet, mazāk darīt ko tādu, kas prasa precizitāti, pārbaudīšanu vai saskaitīšanu.

charlie-skating

Ja tu, dārgais lasītāj, sevi par tādu plānā galdiņa urbēju neuzskati, tad nelieto šo frāzi par dinamisko darbu.

Pavelkot svītru šai cēvē tēmas epizodei un krājot idejas nākamajam, gribu apkopot vienā teikumā šodien rakstīto: esiet uzmanīgi dzelzceļa sliežu tuvumā un rakstot CV “brīvās”tēmas, nesekojiet glupiem paraugiem, nemētājieties tukšām frāzēm, centieties padomāt par katru teikumu, ko rakstāt. Ja nevarat svešam cilvēkam sarunā paskaidrot, kā tieši jūsu līdera dotības izpaužas, vai ar ko dinamisks darbs atšķiras no statiska, – nerakstiet šīs frāzes savā CV! Ticiet man – mēs paši jums pajautāsim, ko gribam zināt, bet, ja nepajautāsim, tad tas mums nešķiet svarīgi.

 

Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru      imac.macs@gmail.com.

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek atbalstīti.

 

 

Puisis no labas ģimenes

Kādā tumšā novembra vakarā, jau n-to stundu blenžot monitorā, kurā kā nebeidzama cisternu rinda pie slēgtas pārbrauktuves acu priekšā slīdēja nomācoši līdzīgu CV plūsma, pieķēru sevi pie ķecerīgas domas. Iespējams, pie vainas bija iepriekšējā nakts, kuras vērtīgāko daļu biju pavadījis, skatoties NBA mājaslapā tiešraidi no Madison Square Garden. Darba dienās pēc negulētām naktīm domas lido zelta spārniem, prom no ikdienišķā, augstākās sfērās, tā teikt.

Un pie manis atlidoja atklāsme. Nu labi, ja ne atklāsme, tad zvīņas no acīm nokrita gan. Es atskārtu, ka teju nevienā CV neesmu redzējis, ka cilvēks rakstītu to, kādā ģimenē viņš uzaudzis. Cilvēki savos CV bieži piemin, ka precējušies, ka ir bērni (nekad, ja ir mazi, tikai pusaudžus un pieaugušus), šad tad raksta, ka ir šķīries vai civillaulībā, retu reizi kāda jauna dāma paziņo, ka ir neprecējusies. Bet nevaru atsaukt atmiņā kaut vienu CV, kur būtu rakstīts, kas ir mani vecāki, ko viņi dara, vai esmu audzis kopā ar brāļiem un māsām. Piekrītu, ka par cilvēku pēc 30, kas būtu uzskatāms par brieduma vecumu, vairāk liecina tas, vai viņam pašam ir bērni un vai viņš ir šķitis kādai tik vērtīgs, ka šī izlēmusi šo apprecēt, bet – kā ar jaunākiem cilvēkiem?

Ja tev ir ap divdesmit un tavā CV jau tāpat nav nekā daudz ko rakstīt, tad tā vietā, lai pieminētu skolas ludziņā spēlēto lomu vai darbošanos studentu pašpārvaldē, tu varētu pateikt kaut ko labu par savu ģimeni. Kādā profesijā strādā vecāki, ko sasnieguši tavi vecākie brāļi, vai kuras sociālās iemaņas esi apguvis, sekojot piemēram ģimenē?

Zinu, ka mūsdienās tā “nav pieņemts”, tagad par to, vai no tevis iznācis inženieris vai kabataszaglis, ir atbildīga skola un skolotāji. Bet man pie aizmugures, ka tā nav pieņemts! Tā ir viena no lietām, kas kādreiz bija tā, kā bija, bet tagad ir pilnībā sačakarēta. Es esmu pārliecināts, ka ģimene ir un paliek tā, kas veido cilvēka personību – raksturu, ieradumus, vērtības. Un personība ir tā, kas, piepalīdzot veiksmes dzirkstelei, kalpo par cilvēka panākumu degvielu.

Spilgts piemērs ir Porziņģis vai Dāvis Bertāns, salīdzinot ar Ernestu Gulbi. Pirmie ir no lielām, stiprām ģimenēm, sekojuši vecāku un vecāko brāļu personīgajam piemēram, pastarīši, kas radināti pie domas, ka nekas šajā dzīvē netiks dāvināts un lepoties varēsi tikai ar to, ko pats būsi sasniedzis. Pretī – mūsu tenisa slavenība – privilēģijas un vairāk kā pārticību jau no bērnības baudījušais pleibojs, savu vecāku n-to nu jau izjukušo laulību liecinieks. Grūti salīdzināt sportistu karjeras, kuras vieniem uzņem apgriezienus, bet kādam nebeidz sākt beigties. Toties mēs varam un ir vērts salīdzināt divas atšķirīgas attieksmes pret savu profesiju, veidu, kā viņi tiek pāri traumām un neveiksmēm, uzvedību spēles laukumā un savas role model lomas izpildīšanu. Visiem mūsu stāsta varoņiem vēnās plūst savu izcilo sportisko senču asinis, bet dzīves sitienus ar lielāku pašcieņu uzņem tie, kuriem labs piemērs bijis arī acu priekšā.

Salīdzināsim, kurš no viņiem labāk iztur starmešu gaismu un bungu rīboņu, bet kurš savās neveiksmēs vaino trenerus un skaļos tribīnes, kurš krāj spēku un atrod atbalstu pie vecākiem,  bet kurš pa šmigu iegrābjas nepareizajās ielenēs? Un kā jums šķiet, kurš beigu beigās nopelnīs sev un savam darba devējam vairāk naudas, kurš būs veiksminieks un zvaigzne, bet kurš “talants, kam pietrūka motivācijas realizēt savu potenciālu”? Manuprāt, šis jautājums ir retorisks, un arī uz tablo rezultāts liecina 3:0 par labu puišiem no stiprām ģimenēm.

maxresdefault

Un sitiet mani ar slapju lupatu, ja tas nav ģimenes nopelns! Kur vēl cilvēks 20 gados var iemācīties tik nopietnu attieksmi pret savu profesiju, lai viņam piedāvātu darbu lielākajā pasaules firmā un sešu-septiņu ciparu algas čeku?  Treneris (skola) var iemācīt driblēt bumbu un ieņemt pareizo vietu soda laukumā, bet atgūt pārliecību par saviem spēkiem pēc krustenisko saišu pārplēšanas var vien tad, ja esi  iemācīts uzticēties, saņemt un sniegt atbalstu.

Tad nu tā, jaunais cilvēk, nekautrējies par savu mazpilsētā pavadīto bērnību un vecākā brāļa drēbēm, kuras bija jāvalkā. Izstāsti darba devējam savas ģimenes stāstu, redzēsi, tas atradīs dzirdīgas ausis. Cilvēkiem patīk strādāt kopā ar porziņģiem, lai arī ballēties, protams, ar gulbjiem ir stilīgāk.

 

Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru  imac.macs@gmail.com.

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek atbalstīti.

Ak, jel spīdi, mana zvaigzne!

Tādā mazā tirgū kā Latvija personāla atlases nozares pastāvēšanai ir tikai viens iemesls – latvieši ir romantiķi.  Es kategoriski noraidu apgalvojumu, ka īstais iemesls ir līdzpilsoņu nevēlēšanās rēķināt.  Nē! Mēs vienkārši esam nelabojami romantiķi!

Darba devējs netic skaitļiem Latvijas iedzīvotāju sociāli-ekonomiskais sastāvs 2017. gada beigās par niecīgo strādāt spējīgo cilvēku skaitu Latvijā. Viņš vēro pirms dažiem mēnešiem paša pieņemto darbinieku, kurš savas neprašanas vai negribēšanas dēļ darba vietā nelietderīgi bakstās vai visu dara ļoti “pa savam”, un domā. Bet darba devējs nedomā par to, kā apmācīt to neprašu, vai motivēt pacensties vairāk, vai varbūt atrast nabadziņam kādu darba uzdevumu pa spēkam. Nē, darba devējs ir romantiķis, viņš savām gara acīm saredz krietnu pūli labi apmācītu, čaklu un prasībās pieticīgu strādātgribētāju, kuri, apvilkuši baltos kreklus, nepacietīgi mīņājas pie romantiskā uzņēmēja fabrikas vai biroja durvīm, gaidot, kad beidzot tiks dota iespēja pašaizliedzīgi ziedoties uz sava sapņu darba devēja biznesa interešu altāra.

Turpināt Ak, jel spīdi, mana zvaigzne! lasīšanu

Izdzīvos ātrākais

ABLV no “Cepļa” līdz “Pie bagātās kundzes”

Jo augstāka ir bijušās bankas bijušā darbinieka kvalifikācija, jo mazāk viņam iespējas pārkvalificēties, jo lielāks risks noripot pa karjeras kāpnēm pāris stāvus zemāk.

Ir 2018. gada pavasaris, personāla atlases firmu e-pastos sāk ienākt ABLV bankas bijušo un pagaidām vēl esošo darbinieku iesūtītie CV. Pirmie ir no vidējā līmeņa backoffice klerkiem un sūtīti nevis kā pieteikumi kādai konkrētai vakancei, bet “zināšanai”, “ievietošanai jūsu datu bāzē”. Droši, ka pēc pāris mēnešiem straumē plūdīs pēc standarta paraugiem veidotie īsie un kautrīgie klientu apkalpošanas speciālistu un grāmatvedības nodaļu darbinieku CV, un pa vidu šai straumei kā lepni burinieki sliesies uz piecām lapām izvērstie un profesionāli dizainētie nodaļu un departamentu vadītāju, riska analītiķu, juristu un privātbaņķieru pašcieņas pilnie VIP-CV.

christmas bank

Par “jauniem izaicinājumiem” tuvākā nākotnē var nākties domāt ap tūkstoš ABLV darbinieku un vēl nezināmam skaitam uzturēšanās atļauju, pļavās vēl neuzbūvētu biroju tirgotājiem un ne vienam vien publisko attiecību un mārketinga pakalpojumu tirgotājam. Pusotrs tūkstotis puslīdz kvalificētu un pie labas algas pieradušu darba meklētāju. Ko tas nozīmē mums – darba tirgus izejmateriālam?

Turpināt Izdzīvos ātrākais lasīšanu

Dziļās sērās paziņojam…

Darba sludinājumu autori cenšas kā rēbusā starp pilnīgi bezjēdzīgām vārdu virtenēm noslēpt tos pāris teikumus, kuriem patiešām ir kāda nozīme.

Žanra likumi

Katram literatūras žanram ir savi likumi. Dažiem žanriem likumi ir tik stipri, ka labāk tos nemaz nemēģināt pārkāpt. Iedomājieties, jūs sava pagasta pašvaldības avīzītē, rubrikā “Devušies aizsaulē” izlasāt šādu tekstu: “Noticis tas, ko jau kādu laiku gaidījām. Veselība jau sen viņam nekāda stiprā nebija, staigāja tāds pelēks un izkrities. Pēdējos gados Janka kašķējās ar radiem par dārza mājiņu un garāžu Pļavniekos, un nekā cita vērtīga viņam nemaz nebija. Diez, kurai no meitām paliks dzīvoklis? Ceram, ka radi saorganizēs kaut kādu transportu, lai mēs sestdien tiekam uz bērēm Ulbrokas kapos un pēc tam atpakaļ uz Juglu. Apbēdinātie Jāņonkuļa kaimiņi.” Doma šķiet skaidra, viss būtiskais pateikts, bet vai nu tā tiešām vajadzēja, vai tiešām nevarēja kaut kā delikātāk, kā pie cilvēkiem pieņemts…

Turpināt Dziļās sērās paziņojam… lasīšanu