Puisis no labas ģimenes

Kādā tumšā novembra vakarā, jau n-to stundu blenžot monitorā, kurā kā nebeidzama cisternu rinda pie slēgtas pārbrauktuves acu priekšā slīdēja nomācoši līdzīgu CV plūsma, pieķēru sevi pie ķecerīgas domas. Iespējams, pie vainas bija iepriekšējā nakts, kuras vērtīgāko daļu biju pavadījis, skatoties NBA mājaslapā tiešraidi no Madison Square Garden. Darba dienās pēc negulētām naktīm domas lido zelta spārniem, prom no ikdienišķā, augstākās sfērās, tā teikt.

Un pie manis atlidoja atklāsme. Nu labi, ja ne atklāsme, tad zvīņas no acīm nokrita gan. Es atskārtu, ka teju nevienā CV neesmu redzējis, ka cilvēks rakstītu to, kādā ģimenē viņš uzaudzis. Cilvēki savos CV bieži piemin, ka precējušies, ka ir bērni (nekad, ja ir mazi, tikai pusaudžus un pieaugušus), šad tad raksta, ka ir šķīries vai civillaulībā, retu reizi kāda jauna dāma paziņo, ka ir neprecējusies. Bet nevaru atsaukt atmiņā kaut vienu CV, kur būtu rakstīts, kas ir mani vecāki, ko viņi dara, vai esmu audzis kopā ar brāļiem un māsām. Piekrītu, ka par cilvēku pēc 30, kas būtu uzskatāms par brieduma vecumu, vairāk liecina tas, vai viņam pašam ir bērni un vai viņš ir šķitis kādai tik vērtīgs, ka šī izlēmusi šo apprecēt, bet – kā ar jaunākiem cilvēkiem?

Ja tev ir ap divdesmit un tavā CV jau tāpat nav nekā daudz ko rakstīt, tad tā vietā, lai pieminētu skolas ludziņā spēlēto lomu vai darbošanos studentu pašpārvaldē, tu varētu pateikt kaut ko labu par savu ģimeni. Kādā profesijā strādā vecāki, ko sasnieguši tavi vecākie brāļi, vai kuras sociālās iemaņas esi apguvis, sekojot piemēram ģimenē?

Zinu, ka mūsdienās tā “nav pieņemts”, tagad par to, vai no tevis iznācis inženieris vai kabataszaglis, ir atbildīga skola un skolotāji. Bet man pie aizmugures, ka tā nav pieņemts! Tā ir viena no lietām, kas kādreiz bija tā, kā bija, bet tagad ir pilnībā sačakarēta. Es esmu pārliecināts, ka ģimene ir un paliek tā, kas veido cilvēka personību – raksturu, ieradumus, vērtības. Un personība ir tā, kas, piepalīdzot veiksmes dzirkstelei, kalpo par cilvēka panākumu degvielu.

Spilgts piemērs ir Porziņģis vai Dāvis Bertāns, salīdzinot ar Ernestu Gulbi. Pirmie ir no lielām, stiprām ģimenēm, sekojuši vecāku un vecāko brāļu personīgajam piemēram, pastarīši, kas radināti pie domas, ka nekas šajā dzīvē netiks dāvināts un lepoties varēsi tikai ar to, ko pats būsi sasniedzis. Pretī – mūsu tenisa slavenība – privilēģijas un vairāk kā pārticību jau no bērnības baudījušais pleibojs, savu vecāku n-to nu jau izjukušo laulību liecinieks. Grūti salīdzināt sportistu karjeras, kuras vieniem uzņem apgriezienus, bet kādam nebeidz sākt beigties. Toties mēs varam un ir vērts salīdzināt divas atšķirīgas attieksmes pret savu profesiju, veidu, kā viņi tiek pāri traumām un neveiksmēm, uzvedību spēles laukumā un savas role model lomas izpildīšanu. Visiem mūsu stāsta varoņiem vēnās plūst savu izcilo sportisko senču asinis, bet dzīves sitienus ar lielāku pašcieņu uzņem tie, kuriem labs piemērs bijis arī acu priekšā.

Salīdzināsim, kurš no viņiem labāk iztur starmešu gaismu un bungu rīboņu, bet kurš savās neveiksmēs vaino trenerus un skaļos tribīnes, kurš krāj spēku un atrod atbalstu pie vecākiem,  bet kurš pa šmigu iegrābjas nepareizajās ielenēs? Un kā jums šķiet, kurš beigu beigās nopelnīs sev un savam darba devējam vairāk naudas, kurš būs veiksminieks un zvaigzne, bet kurš “talants, kam pietrūka motivācijas realizēt savu potenciālu”? Manuprāt, šis jautājums ir retorisks, un arī uz tablo rezultāts liecina 3:0 par labu puišiem no stiprām ģimenēm.

maxresdefault

Un sitiet mani ar slapju lupatu, ja tas nav ģimenes nopelns! Kur vēl cilvēks 20 gados var iemācīties tik nopietnu attieksmi pret savu profesiju, lai viņam piedāvātu darbu lielākajā pasaules firmā un sešu-septiņu ciparu algas čeku?  Treneris (skola) var iemācīt driblēt bumbu un ieņemt pareizo vietu soda laukumā, bet atgūt pārliecību par saviem spēkiem pēc krustenisko saišu pārplēšanas var vien tad, ja esi  iemācīts uzticēties, saņemt un sniegt atbalstu.

Tad nu tā, jaunais cilvēk, nekautrējies par savu mazpilsētā pavadīto bērnību un vecākā brāļa drēbēm, kuras bija jāvalkā. Izstāsti darba devējam savas ģimenes stāstu, redzēsi, tas atradīs dzirdīgas ausis. Cilvēkiem patīk strādāt kopā ar porziņģiem, lai arī ballēties, protams, ar gulbjiem ir stilīgāk.

 

Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru  imac.macs@gmail.com.

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek atbalstīti.

Ak, jel spīdi, mana zvaigzne!

Tādā mazā tirgū kā Latvija personāla atlases nozares pastāvēšanai ir tikai viens iemesls – latvieši ir romantiķi.  Es kategoriski noraidu apgalvojumu, ka īstais iemesls ir līdzpilsoņu nevēlēšanās rēķināt.  Nē! Mēs vienkārši esam nelabojami romantiķi!

Darba devējs netic skaitļiem Latvijas iedzīvotāju sociāli-ekonomiskais sastāvs 2017. gada beigās par niecīgo strādāt spējīgo cilvēku skaitu Latvijā. Viņš vēro pirms dažiem mēnešiem paša pieņemto darbinieku, kurš savas neprašanas vai negribēšanas dēļ darba vietā nelietderīgi bakstās vai visu dara ļoti “pa savam”, un domā. Bet darba devējs nedomā par to, kā apmācīt to neprašu, vai motivēt pacensties vairāk, vai varbūt atrast nabadziņam kādu darba uzdevumu pa spēkam. Nē, darba devējs ir romantiķis, viņš savām gara acīm saredz krietnu pūli labi apmācītu, čaklu un prasībās pieticīgu strādātgribētāju, kuri, apvilkuši baltos kreklus, nepacietīgi mīņājas pie romantiskā uzņēmēja fabrikas vai biroja durvīm, gaidot, kad beidzot tiks dota iespēja pašaizliedzīgi ziedoties uz sava sapņu darba devēja biznesa interešu altāra.

Turpināt Ak, jel spīdi, mana zvaigzne! lasīšanu

Izdzīvos ātrākais

ABLV no “Cepļa” līdz “Pie bagātās kundzes”

Jo augstāka ir bijušās bankas bijušā darbinieka kvalifikācija, jo mazāk viņam iespējas pārkvalificēties, jo lielāks risks noripot pa karjeras kāpnēm pāris stāvus zemāk.

Ir 2018. gada pavasaris, personāla atlases firmu e-pastos sāk ienākt ABLV bankas bijušo un pagaidām vēl esošo darbinieku iesūtītie CV. Pirmie ir no vidējā līmeņa backoffice klerkiem un sūtīti nevis kā pieteikumi kādai konkrētai vakancei, bet “zināšanai”, “ievietošanai jūsu datu bāzē”. Droši, ka pēc pāris mēnešiem straumē plūdīs pēc standarta paraugiem veidotie īsie un kautrīgie klientu apkalpošanas speciālistu un grāmatvedības nodaļu darbinieku CV, un pa vidu šai straumei kā lepni burinieki sliesies uz piecām lapām izvērstie un profesionāli dizainētie nodaļu un departamentu vadītāju, riska analītiķu, juristu un privātbaņķieru pašcieņas pilnie VIP-CV.

christmas bank

Par “jauniem izaicinājumiem” tuvākā nākotnē var nākties domāt ap tūkstoš ABLV darbinieku un vēl nezināmam skaitam uzturēšanās atļauju, pļavās vēl neuzbūvētu biroju tirgotājiem un ne vienam vien publisko attiecību un mārketinga pakalpojumu tirgotājam. Pusotrs tūkstotis puslīdz kvalificētu un pie labas algas pieradušu darba meklētāju. Ko tas nozīmē mums – darba tirgus izejmateriālam?

Turpināt Izdzīvos ātrākais lasīšanu

Dziļās sērās paziņojam…

Darba sludinājumu autori cenšas kā rēbusā starp pilnīgi bezjēdzīgām vārdu virtenēm noslēpt tos pāris teikumus, kuriem patiešām ir kāda nozīme.

Žanra likumi

Katram literatūras žanram ir savi likumi. Dažiem žanriem likumi ir tik stipri, ka labāk tos nemaz nemēģināt pārkāpt. Iedomājieties, jūs sava pagasta pašvaldības avīzītē, rubrikā “Devušies aizsaulē” izlasāt šādu tekstu: “Noticis tas, ko jau kādu laiku gaidījām. Veselība jau sen viņam nekāda stiprā nebija, staigāja tāds pelēks un izkrities. Pēdējos gados Janka kašķējās ar radiem par dārza mājiņu un garāžu Pļavniekos, un nekā cita vērtīga viņam nemaz nebija. Diez, kurai no meitām paliks dzīvoklis? Ceram, ka radi saorganizēs kaut kādu transportu, lai mēs sestdien tiekam uz bērēm Ulbrokas kapos un pēc tam atpakaļ uz Juglu. Apbēdinātie Jāņonkuļa kaimiņi.” Doma šķiet skaidra, viss būtiskais pateikts, bet vai nu tā tiešām vajadzēja, vai tiešām nevarēja kaut kā delikātāk, kā pie cilvēkiem pieņemts…

Turpināt Dziļās sērās paziņojam… lasīšanu

CēVē un rezumē I

Kā bezgalīgi ilgi var vērot uguns liesmu kamīnā un to, kā citi strādā, tā pat nebeidzami daudz var rakstīt par “pareizu un nepareizu” CV.

Pirmais iespaids

Nav iespējams veiksmīgs ķemertiņa apmeklējums, nenovelkot ūzas. Līdzīgi ir darba meklēšanas-atrašanas procesā, arī te neizdosies iztikt bez sava CV radīšanas un nodošanas kritiskai vērtēšanai. Pasaule mainās, tradīcijas izzūd, ļoti daudz ko “vairs tā nedara”, bet CV vēl aizvien ir tā līkumotā taciņa mūžsenajā pasaku mežā, pie kuras Sarkangalvīti vaktē Vilks. Uz šīs šaurās takas pirmo reizi krustojas darba meklētāja un darba devēja ceļi. Nevienam nav jāskaidro, cik svarīgi atstāt labu pirmo iespaidu par sevi, un visi saprot, ka līdzpaņemtajā groziņā jābūt kārdinošiem pīrādziņiem. Tāpēc ikdienā, redzot simtus CV, kuru autori, viņiem vien saprotamu iemeslu dēļ, cenšas sabojāt pirmo iespaidu par sevi, tā vien gribas iesaukties: “Dāmas un kungi, kāpēc jūs sev to nodarāt? Paskatieties taču uz saviem CV (pīrādziņiem) ar Vilka acīm!” Jūs neko negaršīgu savā CV nesaskatāt? Ļaujiet, es parādīšu.

220px-Walter_Crane23

Turpināt CēVē un rezumē I lasīšanu