Kādā tumšā novembra vakarā, jau n-to stundu blenžot monitorā, kurā kā nebeidzama cisternu rinda pie slēgtas pārbrauktuves acu priekšā slīdēja nomācoši līdzīgu CV plūsma, pieķēru sevi pie ķecerīgas domas. Iespējams, pie vainas bija iepriekšējā nakts, kuras vērtīgāko daļu biju pavadījis, skatoties NBA mājaslapā tiešraidi no Madison Square Garden. Darba dienās pēc negulētām naktīm domas lido zelta spārniem, prom no ikdienišķā, augstākās sfērās, tā teikt.
Un pie manis atlidoja atklāsme. Nu labi, ja ne atklāsme, tad zvīņas no acīm nokrita gan. Es atskārtu, ka teju nevienā CV neesmu redzējis, ka cilvēks rakstītu to, kādā ģimenē viņš uzaudzis. Cilvēki savos CV bieži piemin, ka precējušies, ka ir bērni (nekad, ja ir mazi, tikai pusaudžus un pieaugušus), šad tad raksta, ka ir šķīries vai civillaulībā, retu reizi kāda jauna dāma paziņo, ka ir neprecējusies. Bet nevaru atsaukt atmiņā kaut vienu CV, kur būtu rakstīts, kas ir mani vecāki, ko viņi dara, vai esmu audzis kopā ar brāļiem un māsām. Piekrītu, ka par cilvēku pēc 30, kas būtu uzskatāms par brieduma vecumu, vairāk liecina tas, vai viņam pašam ir bērni un vai viņš ir šķitis kādai tik vērtīgs, ka šī izlēmusi šo apprecēt, bet – kā ar jaunākiem cilvēkiem?
Ja tev ir ap divdesmit un tavā CV jau tāpat nav nekā daudz ko rakstīt, tad tā vietā, lai pieminētu skolas ludziņā spēlēto lomu vai darbošanos studentu pašpārvaldē, tu varētu pateikt kaut ko labu par savu ģimeni. Kādā profesijā strādā vecāki, ko sasnieguši tavi vecākie brāļi, vai kuras sociālās iemaņas esi apguvis, sekojot piemēram ģimenē?
Zinu, ka mūsdienās tā “nav pieņemts”, tagad par to, vai no tevis iznācis inženieris vai kabataszaglis, ir atbildīga skola un skolotāji. Bet man pie aizmugures, ka tā nav pieņemts! Tā ir viena no lietām, kas kādreiz bija tā, kā bija, bet tagad ir pilnībā sačakarēta. Es esmu pārliecināts, ka ģimene ir un paliek tā, kas veido cilvēka personību – raksturu, ieradumus, vērtības. Un personība ir tā, kas, piepalīdzot veiksmes dzirkstelei, kalpo par cilvēka panākumu degvielu.
Spilgts piemērs ir Porziņģis vai Dāvis Bertāns, salīdzinot ar Ernestu Gulbi. Pirmie ir no lielām, stiprām ģimenēm, sekojuši vecāku un vecāko brāļu personīgajam piemēram, pastarīši, kas radināti pie domas, ka nekas šajā dzīvē netiks dāvināts un lepoties varēsi tikai ar to, ko pats būsi sasniedzis. Pretī – mūsu tenisa slavenība – privilēģijas un vairāk kā pārticību jau no bērnības baudījušais pleibojs, savu vecāku n-to nu jau izjukušo laulību liecinieks. Grūti salīdzināt sportistu karjeras, kuras vieniem uzņem apgriezienus, bet kādam nebeidz sākt beigties. Toties mēs varam un ir vērts salīdzināt divas atšķirīgas attieksmes pret savu profesiju, veidu, kā viņi tiek pāri traumām un neveiksmēm, uzvedību spēles laukumā un savas role model lomas izpildīšanu. Visiem mūsu stāsta varoņiem vēnās plūst savu izcilo sportisko senču asinis, bet dzīves sitienus ar lielāku pašcieņu uzņem tie, kuriem labs piemērs bijis arī acu priekšā.
Salīdzināsim, kurš no viņiem labāk iztur starmešu gaismu un bungu rīboņu, bet kurš savās neveiksmēs vaino trenerus un skaļos tribīnes, kurš krāj spēku un atrod atbalstu pie vecākiem, bet kurš pa šmigu iegrābjas nepareizajās ielenēs? Un kā jums šķiet, kurš beigu beigās nopelnīs sev un savam darba devējam vairāk naudas, kurš būs veiksminieks un zvaigzne, bet kurš “talants, kam pietrūka motivācijas realizēt savu potenciālu”? Manuprāt, šis jautājums ir retorisks, un arī uz tablo rezultāts liecina 3:0 par labu puišiem no stiprām ģimenēm.
Un sitiet mani ar slapju lupatu, ja tas nav ģimenes nopelns! Kur vēl cilvēks 20 gados var iemācīties tik nopietnu attieksmi pret savu profesiju, lai viņam piedāvātu darbu lielākajā pasaules firmā un sešu-septiņu ciparu algas čeku? Treneris (skola) var iemācīt driblēt bumbu un ieņemt pareizo vietu soda laukumā, bet atgūt pārliecību par saviem spēkiem pēc krustenisko saišu pārplēšanas var vien tad, ja esi iemācīts uzticēties, saņemt un sniegt atbalstu.
Tad nu tā, jaunais cilvēk, nekautrējies par savu mazpilsētā pavadīto bērnību un vecākā brāļa drēbēm, kuras bija jāvalkā. Izstāsti darba devējam savas ģimenes stāstu, redzēsi, tas atradīs dzirdīgas ausis. Cilvēkiem patīk strādāt kopā ar porziņģiem, lai arī ballēties, protams, ar gulbjiem ir stilīgāk.
Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru imac.macs@gmail.com.
Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek atbalstīti.
Galvu Mednieks – rekrūtera blogs 