PIEPRASĀM VĒSTULES! (Tikai no tevis…) 2.daļa

Raksta 1. daļa.

Ja esam vienojušies, ka rekrūtera klusēšanu varam pārlieku nepārdzīvot, tad ir pienācis īstais brīdis parunāt par to, kā tādā situācijā rīkoties.

Cik šim randiņam ir garantijas laiks?

Vispirms par to, cik ilgi ir jēga gaidīt, cik gara pauze skaitās pieklājīga? Iespējams, kādam ir atklājums, ka klusuma pauzes nemaz nav pašu rekrūteru interesēs. Tradicionāli tieši rekrūtera “priekšnieks” – darba devējs, viņš arī “gala lēmumu pieņēmējs” – ir tas, kurš pēc kandidāta CV saņemšanas paņem pauzi “apdomāt” un kā opusums, sajūtot stresu par lēmuma pieņemšanu, nogāžas augšpēdus bez redzamām dzīvības pazīmēm un tēlo beigtu. Viņš guļ un sapņo par visiem tiem brīnišķīgajiem kandidātiem, kurus vēl rekrūteris viņam atrādīs. Kamēr klients guļ, rekrūteris stāv sardzē. Troksni taisīt nedrīkst – pamodināsi klientu nelaikā, šis būs dusmīgs, pamest posteni nedrīkst, laist prom kandidātus nedrīkst – klients pamodīsies, prasīs: “Kur kandidāts?” Kamēr klients krāc, rekrūteris klusē, kandidāts nīkst neziņā. Esmu redzējis klientus, kuri noguļ no Mārtiņiem līdz Jāņiem, nepārspīlējot, mēnešiem. Pēdējā laikā klienti darbaspēka trūkuma apstākļos kļūst kustīgāki un guļ mazāk, tomēr paļauties uz tirgus neredzamo roku nevajadzētu – ja es būtu kandidāts, tad uzliktu sev ierobežojumus, piemēram, negaidīt uz klienta piedāvājumu vairāk kā trīs nedēļas, ja esmu pieteicies uz vakanci pats, un negaidīt vairāk kā divas nedēļas, ja darba devējs mani atradis un uzaicinājis piedalīties konkursā.

Lai sāktu šo laika atskaiti, ir jāsaprot, vai saruna ar rekrūteri bija “pa īstam”? Ne vienmēr ir skaidrs vai rekrūtera izrādītā interese par kandidātu ir tas, ko darba sludinājumā bija nodēvējuši par “nākamajām konkursa kārtām”, vai arī tā bija tikai tāda miroņa pulsa pārbaude? Rekrūteru darba stili atšķiras, bet kopumā, par darba pārrunām vai interviju nevar uzskatīt trīs minūšu sarunu pa telefonu, kurā rekrūteris uzdod pāris precizējošos jautājumus, parasti par cerēto atalgojumu, gatavību strādāt maiņās vai tamlīdzīgi. Ja īsas sarunas beigās jūs neuzaicina uz darba interviju, tad tas vēl nav “nopietni”. Arī e-pasts ar kādu anketu vai lūgumu precizēt savu vecumu nav “nopietni”, rekrūteris vēl nerēķinās ar jums kā ar kandidātu, tas vēl nav “randiņš”, nav jāskuj kājas, nav jāmēģina sarunāt brīvs draugu dzīvoklis. Tas neskaitās.

Kā uzvesties, ja Viņš vilcinās ar bildinājumu?

Bet kā rīkoties, ja bijusi darba intervija un saņemts solījums pēc kāda laika sazināties?

Nākamais padoms man personīgi krietni iezāģē, bet tā kā cilvēki neuzklausa padomus, varu tos netaupīt: nekad nevajag pārtraukt meklēt! Turpiniet lasīt sludinājumus, sūtīt CV un iet uz intervijām! Un nesakiet nevienam, kas jums to samācīja.

Tāpat kā darba devējs grib izvēlēties, arī jums nav jāsargā savs vainadziņš. Sarežģītākā lieta šajā spēlē ir saprast, vai citās intervijās stāstīt par bijušajām vai ieplānotajām intervijām? Vai klusēšana tiešām ir zelts? Te viennozīmīgu padomu dot nevar – jāskatās pēc apstākļiem, visdrīzāk, katram tautudēlam jāstāsta cita leģenda, vienu mūjābeli vajag iekārdināt piepušķojot savus piedzīvojumus, citu paraugzēnu lieki nemulsināt ar savu pārlieku bagāto pieredzi. Uzreiz gribu brīdināt – pieredzējis rekrūteris redz jums cauri, nenoticēs, ja mēģināsiet laist muļķi. Uz blefu, ko varat atļauties, runājot ar tiešo darba devēju vai jaunajām atlases firmu dūdiņām, pieredzējis rekrūteris neuzķersies. Bet, ja tomēr samelojāt, tad nekad nevajag atzīties, nekad nedrīkst mainīt savu liecību.

Bet ja nu Viņš ir Īstais?

Ne pārāk bieži, bet gadās, ka kandidātam kāds darba devējs vai vakance šķiet kā viņam radīta, un iestājas divu ābola pusīšu sindroms, kandidāts neko apkārt neredz, ēst dzert nedodiet, gribu viņu precēt, bērnu no viņa un gredzenu pirkstā. Varbūt kāds ābolu speciālists zina, es nē, kāpēc tā, bet parasti tāda lielā gribēšana nesaņem pretī tikpat kvēlu atsaucību. Dažreiz aktīvi gribošajai pusei piezogas vilinājums pa naktīm vazāties ap iecerētā māju, zīmēt sirsniņas uz sētas un darīt citas muļķības. Mans novērojums: pārlieka uzstājība nepalīdz. Katrā ziņā man nav zināms neviens gadījums, kad izbrāķēts kandidāts ir pieņemts darbā tikai tāpēc, ka darba devējs vai rekrūteris nevarēja izdomāt, kā neatlaidīgo personu atšūt. Savu interesi par iekāroto vakanci vajag un ir pareizi izrādīt, bet tas jādara ar lēdijas cienīgu pašcieņu un taktu. Un es šeit nedomāju Lēdiju Gagu.

Mans bērns ir īpašs, viņš negrib iet uz podiņa

Kā jau būsiet pamanījuši, es nekad nevienu nenosodu, es tikai gribētu dažiem smalkjūtīgi atgādināt, ka 30 gadu vecumā dzīvot pie mammas un nevarēt izlemt, vai ņemt vēl vienu akadēmisko, vai labāk tomēr kopā ar draudzeni adoptēt kaķi, nav nekāds sasniegums. Tādu, ar īpašām emocionālām vajadzībām apgrūtinātu cilvēku nav daudz, katrā ziņā starp reāliem darba meklētājiem tādu ir salīdzinoši maz, bet diemžēl šie ļaudis ir skaļi internetā un prot ar savas kaprīzes noformēt kā “sociālas problēmas”.  Tā pagājušajā ziemā hiperaktīvu infantīļu grupa pie virtuālā sludinājumu dēļa manabalss.lv piesprauda iniciatīvu ar gludi bruģēta lielceļa cienīgu nosaukumu “Par atgriezenisko saiti, piesakoties darbā”.

ManaBalss Atgriezeniska_719

Neiedziļinoties šī sacerējuma putrainajā saturā, ievērības cienīgas šķiet divas ziņas, ko šis gadījums mums sūta – viena slikta, otra laba.

Sāksim ar slikto. Arvien biežāk mums nākas vērot, kā sabiedrībai dienaskārtību diktē ļaužu grupas, kuras valsti redz kā labdarības organizāciju, kurai jāstaigā katram no pakaļas ar mīkstu spilvenu rokās un jāpagūst pašaut to apakšā nabadziņam, kad tas ieskrien ar pieri stenderē. Vēl valsts pienākums ir garantēt katram jaunu “sapņu darbu” ne retāk kā reizi 3 gados un sodīt neliešus, kuri nav spējīgi saskatīt manī neatkārtojamu individualitāti un neierobežotu profesionālo potenciālu. Vārdu sakot, valsts ir atbildīga par to, lai sabiedrība indivīdam neizvirzītu augstas prasības, un bizness piemērotos viduvējam piedāvājumam.

Labā ziņa ir, ka visu kontrolējošās, birokrātu komandētās valsts utopijai ticīgo nav pārlieku daudz, par ko liecina knapais petīcijas parakstītāju skaits. Mājas lapā par operetes teātra atjaunošanu Rīgā nobalsojis vairāk ļaužu. Priecē, ka plus-mīnus pustūkstotis līdzcilvēku ir stingri pārliecināti, ka efektīvākais veids, kā padarīt dzīvi skaistu, ir pieņemt likumu, kas aizliedz neglītu dzīvi.

Interesanti ir lasīt interneta komentārus par šo satriecošo ideju – cilvēki brēc pēc taisnības un godīgas attieksmes, vicina dakšas un kurina lāpas, gatavi saraut gabalos neliešus rekrūterus, kuri ar ļaunu nolūku nav pamanījuši viņos nākamos Džobsus un Stahanovus, bet kaut kā nemana kvēlus aicinājumus sodīt tos darbiņa meklētājus, kuri apsolījuši un neierodas uz darba intervijām, neatbild uz telefona zvaniem, bez paskaidrojumiem pazūd.

komentari

Ja būtu likums, kas pieprasa sniegt rakstiskus paskaidrojumus par rekrūtera vai darba devēja rīcību un lēmumiem, tad vajag arī likumu, kas soda kandidātu par neierašanos uz sarunātu interviju un par dotā solījuma neturēšanu. Vai tas nebūtu tikai godīgi? Bērnišķīgas iniciatīvas faniem noteikti nešķiet, ka tas būtu godīgi, un man, savukārt, nešķiet, ka dzīve vispār ir īpaši godīga. Iespējams, ka katrs saņem no dzīves atpakaļ visu, ko labu vai sliktu darījis, bet es esmu novērojis, ka tas nekad nenotiek pēc pasūtījuma. Tu nekad nezini, kad atmaksas stunda pienāks, un labāk veicas tiem, kuri nevis cer uz valsti, bet tiem, kuri paļaujas uz saviem spēkiem un uzklausa gudru cilvēku padomus.

Tas arī kārtējais bezmaksas padoms katram darba meklētājam – esiet apņēmīgs, mērķtiecīgs un godīgs, nečīkstiet un neplātieties, tad rekrūteri jums uzticēsies un biežāk dzirdēsiet, varbūt skarbu, bet tomēr patiesību par sevi. Ja uzvedīsieties kā pieaugušais, tad iespējams, ka rekrūteris pastāstīs par jūsu izredzēm, par nākamās darba vietas aizkulisēm un pat ieteiks, kā iepatikties jaunajam šefam pirmajā darba intervijā.

Rekrūtera atklātību nevar panākt ar likumu, draudot ar sankcijām, tā nekad nebūs vienādi sadalīta starp visiem kandidātiem. Rekrūteri ir darba devēja algotņi, spiegi-ziņotāji, tā ir mūsu sūtība – zināt vairāk nekā atklāt. Lai saprastu, cik smalka spēle ir izvilināt no mums derīgu informāciju, ir jāiztēlojas, ka ejat uz aklo randiņu, bet, pirms iepazīties ar svešinieci, jums stunda jāpavada patīkamā un atklātā sarunā ar sirdsāķīša mammu un jāpierāda, ka esat pelnījis skatīt vaigā sirmās dāmas acuraugu. Nav viegli.

Bet, kurš solīja, ka būs viegli?

GM

Tikai no tevis nav vēstules, tikai no tevis tās gaidu es… 1. daļa

 

– Kurās bērēs nevienam nav nekā ko pateikt par aizgājēju?

– Rekrūtera bērēs.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka par nelaiķiem labu vai neko.

Te nav nekādas bēres, te ir jautrs blogs, un tāpēc runāsim par rekrūteriem visu, kas ienāk prātā. Un, ļaujiet, minēšu: pirmais, ko jūs par mums pateiktu, būtu: “Tie augstprātīgie stulbeņi nekad neatzvana!” Nu labi, rekrūteri-vīrieti redzējis ir retais, un pārmetums drīzāk skanēs sieviešu dzimtē, bet tas nemazina jūsu aizvainojumu. Dažreiz šķiet, ka vienīgais, ko par manām amata māsām un brāļiem cilvēki zina un domā: “Kā var būt tik cūcīgi cilvēki, un pēc visa, kas starp mums ir bijis, viņi pat nepacenšas man atrakstīt pieklājīgu atvainošanos. ES nu gan tā nerīkotos…”

Sāp ne jau atraidījums, bet nepaziņošana!

Šis daudziem jo daudziem dziļi sirdī gruzdošais aizvainojums ir vienīgais iemesls idiotiskai iniciatīvai, kuras mērķis atgādina cīņu pret “bērnu piespiedu mācīšanu iet uz podiņa”. Par to raksta 2. daļā, vispirms iezīmēšu problēmas teritoriju.

Sākšu ar paskaidrošanu, ka šai rakstā kārtosim rēķinus ar rekrūteriem – personāla atlases speciālistiem, hedhanteriem – sauciet, kā gribat. Profesija, kurai daudz kopīga ar komandantes darbu studentu kopmītnē. Ja esat pietiekami vecs un kaut reizi dzīvē viesojies padomju studentu kopmītnē, tad zināt, par ko es runāju. Šī stikla būrī sēdošā lēdija pārbaudīs jūsu dokumentus, kritisku aci novērtēs jūsu paskatu, āķīgi iztaujās par slēptajiem nodomiem, pārbaudīs līdzpaņemtā rimi maisiņa saturu un paostīs jūsu izelpu, pirms laist jūs tālāk par vestibilu. Ja meklējat īstus piedzīvojumus un izlēmāt izvairīties no tikšanās ar šo bargo kundzi un  feiskontroles pie caurlaides būdiņas, un nolēmāt rāpties taisni pa logu trešā stāva istabiņā (mūsu gadījumā tas būtu – savu CV sūtīt darba devējam “pa tiešo”), tad nāksies samierināties ar domu, ka nesaņemsiet vispār nekādu atbildi, un jūsu sūtītais CV šķitīs kā akā iekritis. Tas tāpēc, ka uzņēmumi, kuri taupa naudu un nemaksā rekrūteriem, žmiedzas arī par visu citu. Viņi savai nabaga sekretārei vai grāmatvedei, kurai “uzticējuši atbildību par darbinieku meklēšanu” nemaksā par to, lai viņa būtu laipna un pēc darba laika sēdētu birojā, rakstot pieklājīgus atteikumus visām floristēm, kuras pieteikušās uz pārdošanas direktora vakanci.

Gandrīz kā dienesta romāns

Tagad atpakaļ kopmītnes vestibilā, pie mums –  rekrūteriem, augstprātīgajiem nejēgām un divkosīgajām raganām, liekēžiem, kuri salauž jūsu sirdis. Būsiet pamanījuši – ja savu CV sūtāt personāla atlases kompānijai caur kādu no interneta sludinājumu dēļiem, vienmēr saņemat automātisku apstiprinājumu, standarta pieklājības frāzi, ka ar jums sazināsies, ja tiksiet līdz “nākamajai kārtai”, lai ko arī tas nozīmētu. Ja uzmanīgi lasāt sludinājumus, tad būsiet pamanījuši, ka neviens jums neko vairāk arī nesola. Ar šo situāciju parasti pārpratumu nav – neaicināšanu uz intervijām cilvēki pārdzīvo mazāk emocionāli, nekā ja pēc sarunas ar rekrūteri iestājas klusums, neviens nezvana, neraksta, kandidāts jūtas “pavests un pamests”. Gluži kā romantiskās attiecībās.

Sniegbaltite_komentari

Lai saprastu, kāpēc cilvēkiem sāp šīs neatbildētās mīlas drāmas, nāksies paskatīties uz notikumu no abu iesaistīto personu perspektīvas. Abiem balodīšiem ir šis tas kopīgs – abi pirmo tikšanos klātienē gaida ar cerībām, abu iztēlē uzburtie tēli sarunas laikā apaug ar miesu, iegūst balsi un personību. No malas izskatās tā: pirmais randiņš vienmēr ir par daudz pļāpīgs, drusku neveikls, samāksloti pozitīvs un vienmēr beidzas ar mulsinošu buču un solījumu “piezvanīt”. Bet, skatoties pašu notikumā iesaistīto acīm, notikumi attīstās pēc atšķirīgiem scenārijiem. Mēģināšu nodemonstrēt ar piemēru.

Preces un pircēji

Rekrūteri kandidātu atlases procesu redz kā iepirkšanos lielveikalā. Rekrūteris ir steidzīgs pircējs ar sarakstu rokās, kurš teciņus stumj iepirkumu ratiņus starp plauktu rindām, atrod sarakstam atbilstošo preci (kandidātu), paņem to no plaukta, paskatās uz cenu, noliek atpakaļ, paņem blakus esošo lētāko akcijas preci, uzmanīgi izlasa uzrakstus uz etiķetes un iemet grozā pie citām vajadzīgām precēm. Tad rekrūteris-pircējs dodas uz kasi, norēķinās un iziet no veikala ar diviem pilniem maisiņiem “puslīdz atbilstošu” kandidātu.

Kandidāti visu iztēlojas citādi. Viņu scenārijā rekrūteris ir pircējs zīmola apģērbu butikā. Viņš vazājas gar pakaramajiem, nepiegriež daudz vērības cenu birkām, toties čamda audumu, pēta izmērus, krāsas un fasonus. Tad pasit padusē divus pārus stilīgu bikšu (kandidātus) un norobežojas no pasaules aiz pielaikošanas kabīnes aizkara. Tur notiek teju intīms akts – piemērīšana un spoguļošanās, pašiņu knipsēšana un sūtīšana padomdevējiem. Pēc pusstundas pircējs-rekrūteris iziet no veikala ar vienu perfektu bikšu pāri, atvainojos, ideālo kandidātu.

Kandidātiem, kuriem pēc intervijas rekrūteris neatzvana, šķiet, ka tas bikšu pāris, kuru pameta pielaikošanas kabīnē, ir pelnījis paskaidrojumus un “citādu attieksmi”. Kampretī rekrūteris saprot, ka Čīles vīna pudele palika lielveikala plauktā tāpēc, ka šoreiz sarakstā bija piens. Kandidātiem šķiet, ka rekrūteru izvēle ir subjektīvas kaprīzes, bet rekrūteri savas subjektīvās izvēles attaisno ar objektīvām prasībām. Patiesība nav kaut kur pa vidu, patiesība ir abos galos. Mēs visi esam cilvēki, jūtamies nozīmīgi, izdarām subjektīvas izvēles un nevaram ciest justies vainīgi. Tā tas ir personiskās attiecībās un tāpat notiek rekrūterim, vērtējot kandidātus.

Izskatās pēc mammas, uzvedas kā mamma, bet nav mamma

Kāda ir pieauguša un nobrieduša cilvēka adekvāta reakcija uz situāciju “viņš solīja piezvanīt, bet nu jau divas nedēļas kā nezvana”? Vai ir vērts censties “noskaidrot patiesību”? Interesanti, kādus tieši “paskaidrojumus” aizvainotā puse gribētu dzirdēt? Rekrūteri zina, ka atraidītie kandidāti ir uzmetuši lūpu un atraidījumu uztvers personīgi, parasti kandidātu izbrāķēšanas iemesli ir puslīdz loģiski, dažkārt tās ir darba devēju-klientu eksotiskas kaprīzes vai ne pārāk “likumīgas” prasības. Nu kā vienai kandidātei lai pasaka, ka viņas vārds Līga vai tumšie plankumi ar balto sāls maliņu uz cita kandidāta polo krekla padušu rajonā izslēdza tos no reālo pretendentu saraksta?

Ir taču saprotams, kāpēc atteikumi kandidātiem gandrīz vienmēr ir formāli, par to, ka “devām priekšroku citam kandidātam”, nevis “nedevām jums iespēju, jo jums ir ļengans rokasspiediens un jūs mūsu direktoram atgādinājāt viņa švāģeri-neveiksminieku”. Pat ja atteikuma iemesls ir “objektīvs” – acīmredzama prasmju vai zināšanu neatbilstība – arī tad, ticiet man, jūs par sevi negribat dzirdēt “godīgu” viedokli no cilvēka, ar kuru parunājāt nepilnu stundu. Tā tas ir pieņemts šajā rekrutēšanas spēlē, runāt caur puķēm, dot iespēju izpausties cilvēka dabiskajam instinktam – vainot visās nelaimēs kādu citu. Mīļā miera labad pieredzējis rekrūteris rīkojas kā dzīvesgudra mamma – gatava pasargāt savu atvasi no dzīves skarbās realitātes un rezultātā par to saņemt negantus uzbraucienus no paša luteklīša.

Ja uzskatāt sevi par personu, kura pati var savu deguntiņu noslaucīt, tad neprasiet, lai mamma jums stāsta, ka “tētis ir jūrnieks”, uzvedieties kā pieaugušais, ieslēdziet sevī: “Šis nezvana, nu tad nevajag ar’. Ejam tālāk!”

Turpinājums sekos.

 

Traips biogrāfijā jeb CV III

Vai jums nešķiet traģikomiski, ka dzīvīgākās diskusijas par darba tirgus jautājumiem notiek “interneta portālu” forumos-čatos? Un tieši tajos forumos, kas ievietoti “sieviešu” tematiskajā sadaļā, garā tēmu rindā starp pieredzes apmaiņu par bērnu atradināšanu no knupīša, priedes mizas tējas receptēm un laimīgo pamesto nesavtīgajiem padomiem nelaimīgajām precētajām. Tieši vienā tādā pļāpu kambarī nesen tika pieminēts mans vārds. Patīkami, ka ne knupīšu vai pamperu kontekstā, bet gan domu apmaiņā zem jautājuma “Vai ārzemēs nostrādāto laiku pieminēt savā CV?”. Es padomāju: “Paši vainīgi, uzprasījāties” un nolēmu rīkoties pēc ierastās metodes, kad visi stundām strīdas, izsaka savu viedokli, paceļ balsi, apvainojas, bet es to noklausos un beigās pasaku, kā ir patiesībā.

Domu apmaiņu uzsāka foruma dalībnieces TheGreenGrassFlower (skeptiķi smīkņās, ka patiesībā tas ir portāla moderatora pseidonīms) jautājums:

Dažādu iemeslu dēļ 1,5 gadus nodzīvoju Anglijā un tur arī strādāju. Tagad esmu atgriezusies uz palikšanu Latvijā un esmu darba meklējumos. Vai tā būtu laba doma CV rakstīt Anglijā strādāto darbu (darbs bija apģērbu veikalā)?Ir dzirdēts, ka darba devēji šķībi skatoties uz aizbraucējiem un atbraucējiem, bet ja nerakstīšu, tad vēl sliktāk – paliks 1,5 gadu ilgs tukšums

Jautājums saprotams un salīdzinoši konkrēts. Sākšu ar to, ka tiešām nezinu, kur var dzirdēt, ka darba devēji šķībi skatās uz aiz-at-braucējiem? Man nav nācies neko tādu dzirdēt. Pieļauju, ka to teicis atbraucējs, kuram atteikts darbs. Parasti atteikuma iemesls netiek paskaidrots vispār, vai darba neiedevējs izdveš kādu formālu frāzi par “neatbilst kvalifikācija”. Tad nu atteikumu saņēmušie liek lietā iztēli, lai izdomātu “patieso” atraidījuma iemeslu. Iespējams, ka “braukāšana” ir pieredze, par kuru paši braukātāji nav pārliecināti – uzskatīt to par savu sasniegumu vai kauna traipu – un tāpēc izvēlas vainot neveiksmē šo “trūkumu”.

Turpināt Traips biogrāfijā jeb CV III lasīšanu

CēVē un rezumē II

Par hobijiem, līderiem un dinamisku darbu

Kā pirms pāris mēnešiem, sākot rakstīt savu blogu, solīju, ik pa laikam atgriezīšos pie mūžīgās tēmas – ko vajag un ko nevajag rakstīt savā CV. Atgādinu, ka tas ir mans viedoklis, ļoti ceru, ka nepopulārs un subjektīvs, jo populāros un objektīvos viedokļus lasītājs vienmēr var atrast portāla ģelfielvē izklaides sadaļā, apakštēmā “Viņas pasaule”, starp padomiem bikini zonas epilēšanai un vegānu diētai atbilstošu Pavlovas kūku receptēm.

Tātad daži mani novērojumi un pārdomas par to, ko savām acīm esmu CV redzējis un padomājis: “Kāda velna pēc man tas būtu jāzina?”

Hobiji un intereses.

No pirmsfeisbuka laikmeta standarta CV paraugos kā noslēdzošā sadaļa aizķērusies, un vēl šodien teju katrā CV redzama sadaļa “Hobiji un intereses”. Iespējams, ka šo papildinājumu kaut kad XIX un XX gadsimta mijā izdomāja un ieviesa kāda liela koloniālpreču veikala kadru daļas klerks, kuram vienkārši bija garlaicīgi lasīt vienas un tās pašas frāzes par aplikantu darba pieredzi un kā ūdens piles līdzīgos amatu nosaukumus pēc viena parauga nosauktajos kantoros. Nu cik ilgi var: “No 1897. līdz 1912. gadam, mašīnrakstītāja, krājaizdevumu sabiedrībā “Grīničvilas ogļrūpnieku savienība”. Iespējams, šis klerks-glūniķis gribēja uzzināt ko vairāk, pa durvju šķirbu ielūrēt mašīnrakstītājas guļamistabā, pavilkt vaļā viņas naktsgaldiņa atvilktni, pašķirstīt viņas dienasgrāmatu un uzmest acis tiem noslēpumiem, kas tur glabājas. Un viņš ieviesa jaunu normu – īpašo personīgo sadaļu autobiogrāfijas beigās, viltīgi to nodēvējot nevainīgajā “Hobiji un intereses”.

caplins

Tā vēl līdz šai dienai es teju katras daiļā dzimuma kandidātes CV beigās varu lasīt “grāmatas, kultūras pasākumi, ceļošana, riteņbraukšana, sevis pilnveidošana un fotografēšana”, nedaudz retāk “psiholoģija, rokdarbi, ēst gatavošana un veselīgs dzīvesveids”. Savukārt kungi, visi kā viens, – “slēpošana, auto, jaunākās tehnoloģijas un , protams, fotografēšana”, daudz retāk “mājas būvniecība, medības, zveja un vēsture”. Starp citu, vēl arvien nevaru rast izskaidrojumu tam, ka kungi, par savām interesēm rakstot, nekad nepiemin “vakari draugu lokā pie TV ar alus pudeli rokās un skriešana pakaļ skaistām sievietēm”, tāpat kā dāmas allaž aizmirst pieminēt “iepirkšanās un draudzeņu ģimenes dzīves apspriešana citu draudzeņu kompānijā”. Savādi, vai ne?

Ko es ar to visu vēlējos teikt? Mans padoms – dzēsiet to sadaļu ārā sava CV! Ja kādu interesēs jūsu intereses, viņš lūrēs jūsu feisbuka profilā, ja to, kurš lasa jūsu CV, neinteresē, ko jūs darāt brīvajā laikā, tad kāpēc apgrūtināt viņu ar nekam nevajadzīgu un dažreiz pat kompromitējošu informāciju? Ja uzskatāt, ka jūsu hobiji dara jums tikai godu un vēlaties ar tiem lepoties, padomājiet, vai fakts, ka jūsu hobijs ir mājas dekorēšana, palīdz vai traucē, ja piesakāties darbam, par provi, grāmatvedībā.

Piebilde par kompromitējošo informāciju. Ir dažas tēmas, kas var izraisīt diametrāli pretējas reakcijas no jūsu CV vērtētāja puses. Piemēram, jau pieminētās medības. Zinot, ka lielai daļai sabiedrības mēs, mednieki, šķietam nekas vairāk kā psihiski slimi slepkavas, silti iesaku to savā CV nerakstīt. Ja vēlaties likt saprast, ka mīlat aktīvu atpūtu pie dabas, tad rakstiet “makšķerēšana”, jo bada pātagas vicinātājus sabiedrība uzskata par nevainīgiem pajoliņiem, kaut ko līdzīgu sēņotājiem. Arī ar tādiem hobijiem kā vēdiskā tantra vai tantriskā joga es ieteiktu neplātīties, jo nav daudz tādu darba devēju, kuriem patīk algot cilvēkus, kas nopietni uzskata, ka tam, ko tu dari materiālajā pasaulē, vispār nav nekādas jēgas un nozīmes. Vārdu sakot, jebkuram hobijam, jebkurai aktivitātei ir savi nīdēji, un, lai lieki neriskētu nedabūt darbu tāpēc vien, ka darba devējs, piemēram, neieredz riteņbraucējus, labāk paturiet mēli aiz zobiem.

Te prasās pēc paskaidrošanas, ka piederība politiskajai partijai vai nevalstiskai organizācijai, tāpat kā reliģiska kulta piekopšana vai sabiedriskas aktivitātes, nav ne hobiji, ne intereses. Ja jums no sirds ir svarīgi, ka esat zemessargs vai darbojaties ērgļu aizsargāšanas klubā, un, ja gribat, lai darba devējs rēķinās, ka ticība jums neļauj strādāt sestdienās vai, pusi no saņemtās algas ziedosiet cīņai ar vēzi, tad rakstiet to CV. Tikai nedēvējiet to par hobijiem un interesēm.

Līdera dotības

Daudzos CV paraugos ir paredzēta vieta pāris teikumiem par “ko kandidāts par sevi domā?”. Visbiežāk tā tiek aizpildīta ar kaut kur nošpikotām standartfrāzēm par spēju strādāt individuāli un komandā, precizitāti, prasmi ātri apgūt visu jauno un vēlmi mācīties. Tas viss manām rekrūtera ausīm kā pīlei ūdens, bet viena frāze, kas katru reizi mani saērcina, ir “piemīt līdera dotības”. Jūs neticēsiet, bet par apdāvinātiem līderiem sevi uzskata apmēram 50% Latvijas darbaspējīgo iedzīvotāju. Nav brīnums, ka pirms gadiem ārkārtīgu popularitāti bija ieguvusi finanšu piramīda “Līderības akadēmija”. Kaut kur jau visi tie līderības bakalauri ir jāmāca par līderības akadēmiķiem, vai ne? Pieļauju, ka līderības maģistrantūras un doktorantūras ir slepenas organizācijas un tāpēc par tādām nekas nav dzirdēts.

file-20170822-22283-omfhs6

Man līderības sakarā ir viena laba un viena slikta ziņa. Vispirms labā: gandrīz katrā darba vietā vajadzīgs cilvēks, kurš var ātri un labi izdarīt savu darbu, bet gandrīz nekur nav vajadzīgi līderi, jo darba devēji par īstajiem līderiem uzskata sevi. Jautāsiet, kā gan tā sanāk labā ziņa? Sanāk, jo sliktā ziņa ir, ka par līderiem sevi visbiežāk sauc personāži, kuri dod priekšroku nevis strādāšanai, bet runāšanai par to, kā citiem būtu jāstrādā. Un darba devēji ir šo faktu pamanījuši, tāpēc ar aizdomām izturas pret pašpasludinātajiem līderiem.

Padoms: ja vien vakances, uz kuru tēmējat, nosaukumā nav ietverts vārds “līderis”, labāk šo savu īpašību tālredzīgi paturiet pie sevis. Ja par katru cenu prasās kaut ko tajā teikumā par sevi ierakstīt, tad rakstiet, kā man viens kandidāts ziņoja: “plusi: plānošana, organizēšana, projektu virzība un kontrole; mīnusi: mīlu garšīgi paēst”. Jēgas maz, toties jautrība un labs garastāvoklis kādam brīdim nodrošināts.

Dinamisks darbs

Šī gan biežāk sastopama CV uzticīgajā pavadonī – motivācijas vēstulē, bet arī ir viena no standarta frāžu kolekcijas kalambūriem, kas kā freidiskā pārteikšanās, var palikt nepamanīta, bet var arī pārvilkt svītru jūsu cerībām tikt pozitīvi novērtētam. Es runāju par frāzi “Meklēju dinamisku darbu…”, ar kuru parasti sākas teikums, kura beigām nav pilnīgi nekādas nozīmes. Un jums ir paveicies, ja adresāts šo frāzi laiž gar ausīm un nepievērš nekādu uzmanību. Jā, paveicies, jo atceroties darba intervijas ar kandidātiem, kuru CV esmu lasījis šo vēlmi pēc “dinamiska darba”, palicis atmiņā, ka esmu runājis ar cilvēkiem, kuriem iepriekšējā darba vietā bija garlaicīgi, kuri nebija ieinteresēti kaut ko mainīt sevī, prasīt sev sakarīgākus darba uzdevumus, lielāku atbildību un lielāku algu. Tie visbiežāk ir cilvēki, kuri padodas un bieži meklē citu darbu, cerot uz brīnumu, ka tur mazāk kontrolēs, biežāk būs iespēja būt prom no priekšnieka acīm, vēlāk atnākt, ātrāk aiziet, mazāk darīt ko tādu, kas prasa precizitāti, pārbaudīšanu vai saskaitīšanu.

charlie-skating

Ja tu, dārgais lasītāj, sevi par tādu plānā galdiņa urbēju neuzskati, tad nelieto šo frāzi par dinamisko darbu.

Pavelkot svītru šai cēvē tēmas epizodei un krājot idejas nākamajam, gribu apkopot vienā teikumā šodien rakstīto: esiet uzmanīgi dzelzceļa sliežu tuvumā un rakstot CV “brīvās”tēmas, nesekojiet glupiem paraugiem, nemētājieties tukšām frāzēm, centieties padomāt par katru teikumu, ko rakstāt. Ja nevarat svešam cilvēkam sarunā paskaidrot, kā tieši jūsu līdera dotības izpaužas, vai ar ko dinamisks darbs atšķiras no statiska, – nerakstiet šīs frāzes savā CV! Ticiet man – mēs paši jums pajautāsim, ko gribam zināt, bet, ja nepajautāsim, tad tas mums nešķiet svarīgi.

 

Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru      imac.macs@gmail.com.

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek atbalstīti.

 

 

Puisis no labas ģimenes

Kādā tumšā novembra vakarā, jau n-to stundu blenžot monitorā, kurā kā nebeidzama cisternu rinda pie slēgtas pārbrauktuves acu priekšā slīdēja nomācoši līdzīgu CV plūsma, pieķēru sevi pie ķecerīgas domas. Iespējams, pie vainas bija iepriekšējā nakts, kuras vērtīgāko daļu biju pavadījis, skatoties NBA mājaslapā tiešraidi no Madison Square Garden. Darba dienās pēc negulētām naktīm domas lido zelta spārniem, prom no ikdienišķā, augstākās sfērās, tā teikt.

Un pie manis atlidoja atklāsme. Nu labi, ja ne atklāsme, tad zvīņas no acīm nokrita gan. Es atskārtu, ka teju nevienā CV neesmu redzējis, ka cilvēks rakstītu to, kādā ģimenē viņš uzaudzis. Cilvēki savos CV bieži piemin, ka precējušies, ka ir bērni (nekad, ja ir mazi, tikai pusaudžus un pieaugušus), šad tad raksta, ka ir šķīries vai civillaulībā, retu reizi kāda jauna dāma paziņo, ka ir neprecējusies. Bet nevaru atsaukt atmiņā kaut vienu CV, kur būtu rakstīts, kas ir mani vecāki, ko viņi dara, vai esmu audzis kopā ar brāļiem un māsām. Piekrītu, ka par cilvēku pēc 30, kas būtu uzskatāms par brieduma vecumu, vairāk liecina tas, vai viņam pašam ir bērni un vai viņš ir šķitis kādai tik vērtīgs, ka šī izlēmusi šo apprecēt, bet – kā ar jaunākiem cilvēkiem?

Ja tev ir ap divdesmit un tavā CV jau tāpat nav nekā daudz ko rakstīt, tad tā vietā, lai pieminētu skolas ludziņā spēlēto lomu vai darbošanos studentu pašpārvaldē, tu varētu pateikt kaut ko labu par savu ģimeni. Kādā profesijā strādā vecāki, ko sasnieguši tavi vecākie brāļi, vai kuras sociālās iemaņas esi apguvis, sekojot piemēram ģimenē?

Zinu, ka mūsdienās tā “nav pieņemts”, tagad par to, vai no tevis iznācis inženieris vai kabataszaglis, ir atbildīga skola un skolotāji. Bet man pie aizmugures, ka tā nav pieņemts! Tā ir viena no lietām, kas kādreiz bija tā, kā bija, bet tagad ir pilnībā sačakarēta. Es esmu pārliecināts, ka ģimene ir un paliek tā, kas veido cilvēka personību – raksturu, ieradumus, vērtības. Un personība ir tā, kas, piepalīdzot veiksmes dzirkstelei, kalpo par cilvēka panākumu degvielu.

Spilgts piemērs ir Porziņģis vai Dāvis Bertāns, salīdzinot ar Ernestu Gulbi. Pirmie ir no lielām, stiprām ģimenēm, sekojuši vecāku un vecāko brāļu personīgajam piemēram, pastarīši, kas radināti pie domas, ka nekas šajā dzīvē netiks dāvināts un lepoties varēsi tikai ar to, ko pats būsi sasniedzis. Pretī – mūsu tenisa slavenība – privilēģijas un vairāk kā pārticību jau no bērnības baudījušais pleibojs, savu vecāku n-to nu jau izjukušo laulību liecinieks. Grūti salīdzināt sportistu karjeras, kuras vieniem uzņem apgriezienus, bet kādam nebeidz sākt beigties. Toties mēs varam un ir vērts salīdzināt divas atšķirīgas attieksmes pret savu profesiju, veidu, kā viņi tiek pāri traumām un neveiksmēm, uzvedību spēles laukumā un savas role model lomas izpildīšanu. Visiem mūsu stāsta varoņiem vēnās plūst savu izcilo sportisko senču asinis, bet dzīves sitienus ar lielāku pašcieņu uzņem tie, kuriem labs piemērs bijis arī acu priekšā.

Salīdzināsim, kurš no viņiem labāk iztur starmešu gaismu un bungu rīboņu, bet kurš savās neveiksmēs vaino trenerus un skaļos tribīnes, kurš krāj spēku un atrod atbalstu pie vecākiem,  bet kurš pa šmigu iegrābjas nepareizajās ielenēs? Un kā jums šķiet, kurš beigu beigās nopelnīs sev un savam darba devējam vairāk naudas, kurš būs veiksminieks un zvaigzne, bet kurš “talants, kam pietrūka motivācijas realizēt savu potenciālu”? Manuprāt, šis jautājums ir retorisks, un arī uz tablo rezultāts liecina 3:0 par labu puišiem no stiprām ģimenēm.

maxresdefault

Un sitiet mani ar slapju lupatu, ja tas nav ģimenes nopelns! Kur vēl cilvēks 20 gados var iemācīties tik nopietnu attieksmi pret savu profesiju, lai viņam piedāvātu darbu lielākajā pasaules firmā un sešu-septiņu ciparu algas čeku?  Treneris (skola) var iemācīt driblēt bumbu un ieņemt pareizo vietu soda laukumā, bet atgūt pārliecību par saviem spēkiem pēc krustenisko saišu pārplēšanas var vien tad, ja esi  iemācīts uzticēties, saņemt un sniegt atbalstu.

Tad nu tā, jaunais cilvēk, nekautrējies par savu mazpilsētā pavadīto bērnību un vecākā brāļa drēbēm, kuras bija jāvalkā. Izstāsti darba devējam savas ģimenes stāstu, redzēsi, tas atradīs dzirdīgas ausis. Cilvēkiem patīk strādāt kopā ar porziņģiem, lai arī ballēties, protams, ar gulbjiem ir stilīgāk.

 

Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru  imac.macs@gmail.com.

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek atbalstīti.