Vispirms jāsaka – personāla atlasē melnie saraksti ir. Tieši tāpat kā aizliegtie bijušo numuri mūsu telefonos un nobloķētie troļļi tavā tviterī. Kāpēc neviena personāla atlases firma un neviens personāla daļas darbinieks tavā darba devēja kompānijā publiski neatzīsies, ka tādi saraksti ir? Tāpēc, ka personas datu aizsardzība. Šī bārenīte gadsimta nejēdzību ģimenē ar sadistisko vecāku piešķirto vārdiņu Gāde Pēera kā biroja gariņš dzīvo netīrītajā stūrī aiz šefa galda zem datora un elektrības vadu mudžekļiem, neviens viņu nav redzējis, bet visi no viņas baidās.
Birka: Darba intervija
PIEPRASĀM VĒSTULES! (Tikai no tevis…) 2.daļa
Ja esam vienojušies, ka rekrūtera klusēšanu varam pārlieku nepārdzīvot, tad ir pienācis īstais brīdis parunāt par to, kā tādā situācijā rīkoties.
Cik šim randiņam ir garantijas laiks?
Vispirms par to, cik ilgi ir jēga gaidīt, cik gara pauze skaitās pieklājīga? Iespējams, kādam ir atklājums, ka klusuma pauzes nemaz nav pašu rekrūteru interesēs. Tradicionāli tieši rekrūtera “priekšnieks” – darba devējs, viņš arī “gala lēmumu pieņēmējs” – ir tas, kurš pēc kandidāta CV saņemšanas paņem pauzi “apdomāt” un kā opusums, sajūtot stresu par lēmuma pieņemšanu, nogāžas augšpēdus bez redzamām dzīvības pazīmēm un tēlo beigtu. Viņš guļ un sapņo par visiem tiem brīnišķīgajiem kandidātiem, kurus vēl rekrūteris viņam atrādīs. Kamēr klients guļ, rekrūteris stāv sardzē. Troksni taisīt nedrīkst – pamodināsi klientu nelaikā, šis būs dusmīgs, pamest posteni nedrīkst, laist prom kandidātus nedrīkst – klients pamodīsies, prasīs: “Kur kandidāts?” Kamēr klients krāc, rekrūteris klusē, kandidāts nīkst neziņā. Esmu redzējis klientus, kuri noguļ no Mārtiņiem līdz Jāņiem, nepārspīlējot, mēnešiem. Pēdējā laikā klienti darbaspēka trūkuma apstākļos kļūst kustīgāki un guļ mazāk, tomēr paļauties uz tirgus neredzamo roku nevajadzētu – ja es būtu kandidāts, tad uzliktu sev ierobežojumus, piemēram, negaidīt uz klienta piedāvājumu vairāk kā trīs nedēļas, ja esmu pieteicies uz vakanci pats, un negaidīt vairāk kā divas nedēļas, ja darba devējs mani atradis un uzaicinājis piedalīties konkursā.
Lai sāktu šo laika atskaiti, ir jāsaprot, vai saruna ar rekrūteri bija “pa īstam”? Ne vienmēr ir skaidrs vai rekrūtera izrādītā interese par kandidātu ir tas, ko darba sludinājumā bija nodēvējuši par “nākamajām konkursa kārtām”, vai arī tā bija tikai tāda miroņa pulsa pārbaude? Rekrūteru darba stili atšķiras, bet kopumā, par darba pārrunām vai interviju nevar uzskatīt trīs minūšu sarunu pa telefonu, kurā rekrūteris uzdod pāris precizējošos jautājumus, parasti par cerēto atalgojumu, gatavību strādāt maiņās vai tamlīdzīgi. Ja īsas sarunas beigās jūs neuzaicina uz darba interviju, tad tas vēl nav “nopietni”. Arī e-pasts ar kādu anketu vai lūgumu precizēt savu vecumu nav “nopietni”, rekrūteris vēl nerēķinās ar jums kā ar kandidātu, tas vēl nav “randiņš”, nav jāskuj kājas, nav jāmēģina sarunāt brīvs draugu dzīvoklis. Tas neskaitās.
Kā uzvesties, ja Viņš vilcinās ar bildinājumu?
Bet kā rīkoties, ja bijusi darba intervija un saņemts solījums pēc kāda laika sazināties?
Nākamais padoms man personīgi krietni iezāģē, bet tā kā cilvēki neuzklausa padomus, varu tos netaupīt: nekad nevajag pārtraukt meklēt! Turpiniet lasīt sludinājumus, sūtīt CV un iet uz intervijām! Un nesakiet nevienam, kas jums to samācīja.
Tāpat kā darba devējs grib izvēlēties, arī jums nav jāsargā savs vainadziņš. Sarežģītākā lieta šajā spēlē ir saprast, vai citās intervijās stāstīt par bijušajām vai ieplānotajām intervijām? Vai klusēšana tiešām ir zelts? Te viennozīmīgu padomu dot nevar – jāskatās pēc apstākļiem, visdrīzāk, katram tautudēlam jāstāsta cita leģenda, vienu mūjābeli vajag iekārdināt piepušķojot savus piedzīvojumus, citu paraugzēnu lieki nemulsināt ar savu pārlieku bagāto pieredzi. Uzreiz gribu brīdināt – pieredzējis rekrūteris redz jums cauri, nenoticēs, ja mēģināsiet laist muļķi. Uz blefu, ko varat atļauties, runājot ar tiešo darba devēju vai jaunajām atlases firmu dūdiņām, pieredzējis rekrūteris neuzķersies. Bet, ja tomēr samelojāt, tad nekad nevajag atzīties, nekad nedrīkst mainīt savu liecību.
Bet ja nu Viņš ir Īstais?
Ne pārāk bieži, bet gadās, ka kandidātam kāds darba devējs vai vakance šķiet kā viņam radīta, un iestājas divu ābola pusīšu sindroms, kandidāts neko apkārt neredz, ēst dzert nedodiet, gribu viņu precēt, bērnu no viņa un gredzenu pirkstā. Varbūt kāds ābolu speciālists zina, es nē, kāpēc tā, bet parasti tāda lielā gribēšana nesaņem pretī tikpat kvēlu atsaucību. Dažreiz aktīvi gribošajai pusei piezogas vilinājums pa naktīm vazāties ap iecerētā māju, zīmēt sirsniņas uz sētas un darīt citas muļķības. Mans novērojums: pārlieka uzstājība nepalīdz. Katrā ziņā man nav zināms neviens gadījums, kad izbrāķēts kandidāts ir pieņemts darbā tikai tāpēc, ka darba devējs vai rekrūteris nevarēja izdomāt, kā neatlaidīgo personu atšūt. Savu interesi par iekāroto vakanci vajag un ir pareizi izrādīt, bet tas jādara ar lēdijas cienīgu pašcieņu un taktu. Un es šeit nedomāju Lēdiju Gagu.
Mans bērns ir īpašs, viņš negrib iet uz podiņa
Kā jau būsiet pamanījuši, es nekad nevienu nenosodu, es tikai gribētu dažiem smalkjūtīgi atgādināt, ka 30 gadu vecumā dzīvot pie mammas un nevarēt izlemt, vai ņemt vēl vienu akadēmisko, vai labāk tomēr kopā ar draudzeni adoptēt kaķi, nav nekāds sasniegums. Tādu, ar īpašām emocionālām vajadzībām apgrūtinātu cilvēku nav daudz, katrā ziņā starp reāliem darba meklētājiem tādu ir salīdzinoši maz, bet diemžēl šie ļaudis ir skaļi internetā un prot ar savas kaprīzes noformēt kā “sociālas problēmas”. Tā pagājušajā ziemā hiperaktīvu infantīļu grupa pie virtuālā sludinājumu dēļa manabalss.lv piesprauda iniciatīvu ar gludi bruģēta lielceļa cienīgu nosaukumu “Par atgriezenisko saiti, piesakoties darbā”.
Neiedziļinoties šī sacerējuma putrainajā saturā, ievērības cienīgas šķiet divas ziņas, ko šis gadījums mums sūta – viena slikta, otra laba.
Sāksim ar slikto. Arvien biežāk mums nākas vērot, kā sabiedrībai dienaskārtību diktē ļaužu grupas, kuras valsti redz kā labdarības organizāciju, kurai jāstaigā katram no pakaļas ar mīkstu spilvenu rokās un jāpagūst pašaut to apakšā nabadziņam, kad tas ieskrien ar pieri stenderē. Vēl valsts pienākums ir garantēt katram jaunu “sapņu darbu” ne retāk kā reizi 3 gados un sodīt neliešus, kuri nav spējīgi saskatīt manī neatkārtojamu individualitāti un neierobežotu profesionālo potenciālu. Vārdu sakot, valsts ir atbildīga par to, lai sabiedrība indivīdam neizvirzītu augstas prasības, un bizness piemērotos viduvējam piedāvājumam.
Labā ziņa ir, ka visu kontrolējošās, birokrātu komandētās valsts utopijai ticīgo nav pārlieku daudz, par ko liecina knapais petīcijas parakstītāju skaits. Mājas lapā par operetes teātra atjaunošanu Rīgā nobalsojis vairāk ļaužu. Priecē, ka plus-mīnus pustūkstotis līdzcilvēku ir stingri pārliecināti, ka efektīvākais veids, kā padarīt dzīvi skaistu, ir pieņemt likumu, kas aizliedz neglītu dzīvi.
Interesanti ir lasīt interneta komentārus par šo satriecošo ideju – cilvēki brēc pēc taisnības un godīgas attieksmes, vicina dakšas un kurina lāpas, gatavi saraut gabalos neliešus rekrūterus, kuri ar ļaunu nolūku nav pamanījuši viņos nākamos Džobsus un Stahanovus, bet kaut kā nemana kvēlus aicinājumus sodīt tos darbiņa meklētājus, kuri apsolījuši un neierodas uz darba intervijām, neatbild uz telefona zvaniem, bez paskaidrojumiem pazūd.
Ja būtu likums, kas pieprasa sniegt rakstiskus paskaidrojumus par rekrūtera vai darba devēja rīcību un lēmumiem, tad vajag arī likumu, kas soda kandidātu par neierašanos uz sarunātu interviju un par dotā solījuma neturēšanu. Vai tas nebūtu tikai godīgi? Bērnišķīgas iniciatīvas faniem noteikti nešķiet, ka tas būtu godīgi, un man, savukārt, nešķiet, ka dzīve vispār ir īpaši godīga. Iespējams, ka katrs saņem no dzīves atpakaļ visu, ko labu vai sliktu darījis, bet es esmu novērojis, ka tas nekad nenotiek pēc pasūtījuma. Tu nekad nezini, kad atmaksas stunda pienāks, un labāk veicas tiem, kuri nevis cer uz valsti, bet tiem, kuri paļaujas uz saviem spēkiem un uzklausa gudru cilvēku padomus.
Tas arī kārtējais bezmaksas padoms katram darba meklētājam – esiet apņēmīgs, mērķtiecīgs un godīgs, nečīkstiet un neplātieties, tad rekrūteri jums uzticēsies un biežāk dzirdēsiet, varbūt skarbu, bet tomēr patiesību par sevi. Ja uzvedīsieties kā pieaugušais, tad iespējams, ka rekrūteris pastāstīs par jūsu izredzēm, par nākamās darba vietas aizkulisēm un pat ieteiks, kā iepatikties jaunajam šefam pirmajā darba intervijā.
Rekrūtera atklātību nevar panākt ar likumu, draudot ar sankcijām, tā nekad nebūs vienādi sadalīta starp visiem kandidātiem. Rekrūteri ir darba devēja algotņi, spiegi-ziņotāji, tā ir mūsu sūtība – zināt vairāk nekā atklāt. Lai saprastu, cik smalka spēle ir izvilināt no mums derīgu informāciju, ir jāiztēlojas, ka ejat uz aklo randiņu, bet, pirms iepazīties ar svešinieci, jums stunda jāpavada patīkamā un atklātā sarunā ar sirdsāķīša mammu un jāpierāda, ka esat pelnījis skatīt vaigā sirmās dāmas acuraugu. Nav viegli.
Bet, kurš solīja, ka būs viegli?
GM
Tikai no tevis nav vēstules, tikai no tevis tās gaidu es… 1. daļa
– Kurās bērēs nevienam nav nekā ko pateikt par aizgājēju?
– Rekrūtera bērēs.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka par nelaiķiem labu vai neko.
Te nav nekādas bēres, te ir jautrs blogs, un tāpēc runāsim par rekrūteriem visu, kas ienāk prātā. Un, ļaujiet, minēšu: pirmais, ko jūs par mums pateiktu, būtu: “Tie augstprātīgie stulbeņi nekad neatzvana!” Nu labi, rekrūteri-vīrieti redzējis ir retais, un pārmetums drīzāk skanēs sieviešu dzimtē, bet tas nemazina jūsu aizvainojumu. Dažreiz šķiet, ka vienīgais, ko par manām amata māsām un brāļiem cilvēki zina un domā: “Kā var būt tik cūcīgi cilvēki, un pēc visa, kas starp mums ir bijis, viņi pat nepacenšas man atrakstīt pieklājīgu atvainošanos. ES nu gan tā nerīkotos…”
Sāp ne jau atraidījums, bet nepaziņošana!
Šis daudziem jo daudziem dziļi sirdī gruzdošais aizvainojums ir vienīgais iemesls idiotiskai iniciatīvai, kuras mērķis atgādina cīņu pret “bērnu piespiedu mācīšanu iet uz podiņa”. Par to raksta 2. daļā, vispirms iezīmēšu problēmas teritoriju.
Sākšu ar paskaidrošanu, ka šai rakstā kārtosim rēķinus ar rekrūteriem – personāla atlases speciālistiem, hedhanteriem – sauciet, kā gribat. Profesija, kurai daudz kopīga ar komandantes darbu studentu kopmītnē. Ja esat pietiekami vecs un kaut reizi dzīvē viesojies padomju studentu kopmītnē, tad zināt, par ko es runāju. Šī stikla būrī sēdošā lēdija pārbaudīs jūsu dokumentus, kritisku aci novērtēs jūsu paskatu, āķīgi iztaujās par slēptajiem nodomiem, pārbaudīs līdzpaņemtā rimi maisiņa saturu un paostīs jūsu izelpu, pirms laist jūs tālāk par vestibilu. Ja meklējat īstus piedzīvojumus un izlēmāt izvairīties no tikšanās ar šo bargo kundzi un feiskontroles pie caurlaides būdiņas, un nolēmāt rāpties taisni pa logu trešā stāva istabiņā (mūsu gadījumā tas būtu – savu CV sūtīt darba devējam “pa tiešo”), tad nāksies samierināties ar domu, ka nesaņemsiet vispār nekādu atbildi, un jūsu sūtītais CV šķitīs kā akā iekritis. Tas tāpēc, ka uzņēmumi, kuri taupa naudu un nemaksā rekrūteriem, žmiedzas arī par visu citu. Viņi savai nabaga sekretārei vai grāmatvedei, kurai “uzticējuši atbildību par darbinieku meklēšanu” nemaksā par to, lai viņa būtu laipna un pēc darba laika sēdētu birojā, rakstot pieklājīgus atteikumus visām floristēm, kuras pieteikušās uz pārdošanas direktora vakanci.
Gandrīz kā dienesta romāns
Tagad atpakaļ kopmītnes vestibilā, pie mums – rekrūteriem, augstprātīgajiem nejēgām un divkosīgajām raganām, liekēžiem, kuri salauž jūsu sirdis. Būsiet pamanījuši – ja savu CV sūtāt personāla atlases kompānijai caur kādu no interneta sludinājumu dēļiem, vienmēr saņemat automātisku apstiprinājumu, standarta pieklājības frāzi, ka ar jums sazināsies, ja tiksiet līdz “nākamajai kārtai”, lai ko arī tas nozīmētu. Ja uzmanīgi lasāt sludinājumus, tad būsiet pamanījuši, ka neviens jums neko vairāk arī nesola. Ar šo situāciju parasti pārpratumu nav – neaicināšanu uz intervijām cilvēki pārdzīvo mazāk emocionāli, nekā ja pēc sarunas ar rekrūteri iestājas klusums, neviens nezvana, neraksta, kandidāts jūtas “pavests un pamests”. Gluži kā romantiskās attiecībās.
Lai saprastu, kāpēc cilvēkiem sāp šīs neatbildētās mīlas drāmas, nāksies paskatīties uz notikumu no abu iesaistīto personu perspektīvas. Abiem balodīšiem ir šis tas kopīgs – abi pirmo tikšanos klātienē gaida ar cerībām, abu iztēlē uzburtie tēli sarunas laikā apaug ar miesu, iegūst balsi un personību. No malas izskatās tā: pirmais randiņš vienmēr ir par daudz pļāpīgs, drusku neveikls, samāksloti pozitīvs un vienmēr beidzas ar mulsinošu buču un solījumu “piezvanīt”. Bet, skatoties pašu notikumā iesaistīto acīm, notikumi attīstās pēc atšķirīgiem scenārijiem. Mēģināšu nodemonstrēt ar piemēru.
Preces un pircēji
Rekrūteri kandidātu atlases procesu redz kā iepirkšanos lielveikalā. Rekrūteris ir steidzīgs pircējs ar sarakstu rokās, kurš teciņus stumj iepirkumu ratiņus starp plauktu rindām, atrod sarakstam atbilstošo preci (kandidātu), paņem to no plaukta, paskatās uz cenu, noliek atpakaļ, paņem blakus esošo lētāko akcijas preci, uzmanīgi izlasa uzrakstus uz etiķetes un iemet grozā pie citām vajadzīgām precēm. Tad rekrūteris-pircējs dodas uz kasi, norēķinās un iziet no veikala ar diviem pilniem maisiņiem “puslīdz atbilstošu” kandidātu.
Kandidāti visu iztēlojas citādi. Viņu scenārijā rekrūteris ir pircējs zīmola apģērbu butikā. Viņš vazājas gar pakaramajiem, nepiegriež daudz vērības cenu birkām, toties čamda audumu, pēta izmērus, krāsas un fasonus. Tad pasit padusē divus pārus stilīgu bikšu (kandidātus) un norobežojas no pasaules aiz pielaikošanas kabīnes aizkara. Tur notiek teju intīms akts – piemērīšana un spoguļošanās, pašiņu knipsēšana un sūtīšana padomdevējiem. Pēc pusstundas pircējs-rekrūteris iziet no veikala ar vienu perfektu bikšu pāri, atvainojos, ideālo kandidātu.
Kandidātiem, kuriem pēc intervijas rekrūteris neatzvana, šķiet, ka tas bikšu pāris, kuru pameta pielaikošanas kabīnē, ir pelnījis paskaidrojumus un “citādu attieksmi”. Kampretī rekrūteris saprot, ka Čīles vīna pudele palika lielveikala plauktā tāpēc, ka šoreiz sarakstā bija piens. Kandidātiem šķiet, ka rekrūteru izvēle ir subjektīvas kaprīzes, bet rekrūteri savas subjektīvās izvēles attaisno ar objektīvām prasībām. Patiesība nav kaut kur pa vidu, patiesība ir abos galos. Mēs visi esam cilvēki, jūtamies nozīmīgi, izdarām subjektīvas izvēles un nevaram ciest justies vainīgi. Tā tas ir personiskās attiecībās un tāpat notiek rekrūterim, vērtējot kandidātus.
Izskatās pēc mammas, uzvedas kā mamma, bet nav mamma
Kāda ir pieauguša un nobrieduša cilvēka adekvāta reakcija uz situāciju “viņš solīja piezvanīt, bet nu jau divas nedēļas kā nezvana”? Vai ir vērts censties “noskaidrot patiesību”? Interesanti, kādus tieši “paskaidrojumus” aizvainotā puse gribētu dzirdēt? Rekrūteri zina, ka atraidītie kandidāti ir uzmetuši lūpu un atraidījumu uztvers personīgi, parasti kandidātu izbrāķēšanas iemesli ir puslīdz loģiski, dažkārt tās ir darba devēju-klientu eksotiskas kaprīzes vai ne pārāk “likumīgas” prasības. Nu kā vienai kandidātei lai pasaka, ka viņas vārds Līga vai tumšie plankumi ar balto sāls maliņu uz cita kandidāta polo krekla padušu rajonā izslēdza tos no reālo pretendentu saraksta?
Ir taču saprotams, kāpēc atteikumi kandidātiem gandrīz vienmēr ir formāli, par to, ka “devām priekšroku citam kandidātam”, nevis “nedevām jums iespēju, jo jums ir ļengans rokasspiediens un jūs mūsu direktoram atgādinājāt viņa švāģeri-neveiksminieku”. Pat ja atteikuma iemesls ir “objektīvs” – acīmredzama prasmju vai zināšanu neatbilstība – arī tad, ticiet man, jūs par sevi negribat dzirdēt “godīgu” viedokli no cilvēka, ar kuru parunājāt nepilnu stundu. Tā tas ir pieņemts šajā rekrutēšanas spēlē, runāt caur puķēm, dot iespēju izpausties cilvēka dabiskajam instinktam – vainot visās nelaimēs kādu citu. Mīļā miera labad pieredzējis rekrūteris rīkojas kā dzīvesgudra mamma – gatava pasargāt savu atvasi no dzīves skarbās realitātes un rezultātā par to saņemt negantus uzbraucienus no paša luteklīša.
Ja uzskatāt sevi par personu, kura pati var savu deguntiņu noslaucīt, tad neprasiet, lai mamma jums stāsta, ka “tētis ir jūrnieks”, uzvedieties kā pieaugušais, ieslēdziet sevī: “Šis nezvana, nu tad nevajag ar’. Ejam tālāk!”
Turpinājums sekos.
CēVē un rezumē I
Kā bezgalīgi ilgi var vērot uguns liesmu kamīnā un to, kā citi strādā, tā pat nebeidzami daudz var rakstīt par “pareizu un nepareizu” CV.
Pirmais iespaids
Nav iespējams veiksmīgs ķemertiņa apmeklējums, nenovelkot ūzas. Līdzīgi ir darba meklēšanas-atrašanas procesā, arī te neizdosies iztikt bez sava CV radīšanas un nodošanas kritiskai vērtēšanai. Pasaule mainās, tradīcijas izzūd, ļoti daudz ko “vairs tā nedara”, bet CV vēl aizvien ir tā līkumotā taciņa mūžsenajā pasaku mežā, pie kuras Sarkangalvīti vaktē Vilks. Uz šīs šaurās takas pirmo reizi krustojas darba meklētāja un darba devēja ceļi. Nevienam nav jāskaidro, cik svarīgi atstāt labu pirmo iespaidu par sevi, un visi saprot, ka līdzpaņemtajā groziņā jābūt kārdinošiem pīrādziņiem. Tāpēc ikdienā, redzot simtus CV, kuru autori, viņiem vien saprotamu iemeslu dēļ, cenšas sabojāt pirmo iespaidu par sevi, tā vien gribas iesaukties: “Dāmas un kungi, kāpēc jūs sev to nodarāt? Paskatieties taču uz saviem CV (pīrādziņiem) ar Vilka acīm!” Jūs neko negaršīgu savā CV nesaskatāt? Ļaujiet, es parādīšu.
Galvu Mednieks – rekrūtera blogs 