PIEPRASĀM VĒSTULES! (Tikai no tevis…) 2.daļa

Raksta 1. daļa.

Ja esam vienojušies, ka rekrūtera klusēšanu varam pārlieku nepārdzīvot, tad ir pienācis īstais brīdis parunāt par to, kā tādā situācijā rīkoties.

Cik šim randiņam ir garantijas laiks?

Vispirms par to, cik ilgi ir jēga gaidīt, cik gara pauze skaitās pieklājīga? Iespējams, kādam ir atklājums, ka klusuma pauzes nemaz nav pašu rekrūteru interesēs. Tradicionāli tieši rekrūtera “priekšnieks” – darba devējs, viņš arī “gala lēmumu pieņēmējs” – ir tas, kurš pēc kandidāta CV saņemšanas paņem pauzi “apdomāt” un kā opusums, sajūtot stresu par lēmuma pieņemšanu, nogāžas augšpēdus bez redzamām dzīvības pazīmēm un tēlo beigtu. Viņš guļ un sapņo par visiem tiem brīnišķīgajiem kandidātiem, kurus vēl rekrūteris viņam atrādīs. Kamēr klients guļ, rekrūteris stāv sardzē. Troksni taisīt nedrīkst – pamodināsi klientu nelaikā, šis būs dusmīgs, pamest posteni nedrīkst, laist prom kandidātus nedrīkst – klients pamodīsies, prasīs: “Kur kandidāts?” Kamēr klients krāc, rekrūteris klusē, kandidāts nīkst neziņā. Esmu redzējis klientus, kuri noguļ no Mārtiņiem līdz Jāņiem, nepārspīlējot, mēnešiem. Pēdējā laikā klienti darbaspēka trūkuma apstākļos kļūst kustīgāki un guļ mazāk, tomēr paļauties uz tirgus neredzamo roku nevajadzētu – ja es būtu kandidāts, tad uzliktu sev ierobežojumus, piemēram, negaidīt uz klienta piedāvājumu vairāk kā trīs nedēļas, ja esmu pieteicies uz vakanci pats, un negaidīt vairāk kā divas nedēļas, ja darba devējs mani atradis un uzaicinājis piedalīties konkursā.

Lai sāktu šo laika atskaiti, ir jāsaprot, vai saruna ar rekrūteri bija “pa īstam”? Ne vienmēr ir skaidrs vai rekrūtera izrādītā interese par kandidātu ir tas, ko darba sludinājumā bija nodēvējuši par “nākamajām konkursa kārtām”, vai arī tā bija tikai tāda miroņa pulsa pārbaude? Rekrūteru darba stili atšķiras, bet kopumā, par darba pārrunām vai interviju nevar uzskatīt trīs minūšu sarunu pa telefonu, kurā rekrūteris uzdod pāris precizējošos jautājumus, parasti par cerēto atalgojumu, gatavību strādāt maiņās vai tamlīdzīgi. Ja īsas sarunas beigās jūs neuzaicina uz darba interviju, tad tas vēl nav “nopietni”. Arī e-pasts ar kādu anketu vai lūgumu precizēt savu vecumu nav “nopietni”, rekrūteris vēl nerēķinās ar jums kā ar kandidātu, tas vēl nav “randiņš”, nav jāskuj kājas, nav jāmēģina sarunāt brīvs draugu dzīvoklis. Tas neskaitās.

Kā uzvesties, ja Viņš vilcinās ar bildinājumu?

Bet kā rīkoties, ja bijusi darba intervija un saņemts solījums pēc kāda laika sazināties?

Nākamais padoms man personīgi krietni iezāģē, bet tā kā cilvēki neuzklausa padomus, varu tos netaupīt: nekad nevajag pārtraukt meklēt! Turpiniet lasīt sludinājumus, sūtīt CV un iet uz intervijām! Un nesakiet nevienam, kas jums to samācīja.

Tāpat kā darba devējs grib izvēlēties, arī jums nav jāsargā savs vainadziņš. Sarežģītākā lieta šajā spēlē ir saprast, vai citās intervijās stāstīt par bijušajām vai ieplānotajām intervijām? Vai klusēšana tiešām ir zelts? Te viennozīmīgu padomu dot nevar – jāskatās pēc apstākļiem, visdrīzāk, katram tautudēlam jāstāsta cita leģenda, vienu mūjābeli vajag iekārdināt piepušķojot savus piedzīvojumus, citu paraugzēnu lieki nemulsināt ar savu pārlieku bagāto pieredzi. Uzreiz gribu brīdināt – pieredzējis rekrūteris redz jums cauri, nenoticēs, ja mēģināsiet laist muļķi. Uz blefu, ko varat atļauties, runājot ar tiešo darba devēju vai jaunajām atlases firmu dūdiņām, pieredzējis rekrūteris neuzķersies. Bet, ja tomēr samelojāt, tad nekad nevajag atzīties, nekad nedrīkst mainīt savu liecību.

Bet ja nu Viņš ir Īstais?

Ne pārāk bieži, bet gadās, ka kandidātam kāds darba devējs vai vakance šķiet kā viņam radīta, un iestājas divu ābola pusīšu sindroms, kandidāts neko apkārt neredz, ēst dzert nedodiet, gribu viņu precēt, bērnu no viņa un gredzenu pirkstā. Varbūt kāds ābolu speciālists zina, es nē, kāpēc tā, bet parasti tāda lielā gribēšana nesaņem pretī tikpat kvēlu atsaucību. Dažreiz aktīvi gribošajai pusei piezogas vilinājums pa naktīm vazāties ap iecerētā māju, zīmēt sirsniņas uz sētas un darīt citas muļķības. Mans novērojums: pārlieka uzstājība nepalīdz. Katrā ziņā man nav zināms neviens gadījums, kad izbrāķēts kandidāts ir pieņemts darbā tikai tāpēc, ka darba devējs vai rekrūteris nevarēja izdomāt, kā neatlaidīgo personu atšūt. Savu interesi par iekāroto vakanci vajag un ir pareizi izrādīt, bet tas jādara ar lēdijas cienīgu pašcieņu un taktu. Un es šeit nedomāju Lēdiju Gagu.

Mans bērns ir īpašs, viņš negrib iet uz podiņa

Kā jau būsiet pamanījuši, es nekad nevienu nenosodu, es tikai gribētu dažiem smalkjūtīgi atgādināt, ka 30 gadu vecumā dzīvot pie mammas un nevarēt izlemt, vai ņemt vēl vienu akadēmisko, vai labāk tomēr kopā ar draudzeni adoptēt kaķi, nav nekāds sasniegums. Tādu, ar īpašām emocionālām vajadzībām apgrūtinātu cilvēku nav daudz, katrā ziņā starp reāliem darba meklētājiem tādu ir salīdzinoši maz, bet diemžēl šie ļaudis ir skaļi internetā un prot ar savas kaprīzes noformēt kā “sociālas problēmas”.  Tā pagājušajā ziemā hiperaktīvu infantīļu grupa pie virtuālā sludinājumu dēļa manabalss.lv piesprauda iniciatīvu ar gludi bruģēta lielceļa cienīgu nosaukumu “Par atgriezenisko saiti, piesakoties darbā”.

ManaBalss Atgriezeniska_719

Neiedziļinoties šī sacerējuma putrainajā saturā, ievērības cienīgas šķiet divas ziņas, ko šis gadījums mums sūta – viena slikta, otra laba.

Sāksim ar slikto. Arvien biežāk mums nākas vērot, kā sabiedrībai dienaskārtību diktē ļaužu grupas, kuras valsti redz kā labdarības organizāciju, kurai jāstaigā katram no pakaļas ar mīkstu spilvenu rokās un jāpagūst pašaut to apakšā nabadziņam, kad tas ieskrien ar pieri stenderē. Vēl valsts pienākums ir garantēt katram jaunu “sapņu darbu” ne retāk kā reizi 3 gados un sodīt neliešus, kuri nav spējīgi saskatīt manī neatkārtojamu individualitāti un neierobežotu profesionālo potenciālu. Vārdu sakot, valsts ir atbildīga par to, lai sabiedrība indivīdam neizvirzītu augstas prasības, un bizness piemērotos viduvējam piedāvājumam.

Labā ziņa ir, ka visu kontrolējošās, birokrātu komandētās valsts utopijai ticīgo nav pārlieku daudz, par ko liecina knapais petīcijas parakstītāju skaits. Mājas lapā par operetes teātra atjaunošanu Rīgā nobalsojis vairāk ļaužu. Priecē, ka plus-mīnus pustūkstotis līdzcilvēku ir stingri pārliecināti, ka efektīvākais veids, kā padarīt dzīvi skaistu, ir pieņemt likumu, kas aizliedz neglītu dzīvi.

Interesanti ir lasīt interneta komentārus par šo satriecošo ideju – cilvēki brēc pēc taisnības un godīgas attieksmes, vicina dakšas un kurina lāpas, gatavi saraut gabalos neliešus rekrūterus, kuri ar ļaunu nolūku nav pamanījuši viņos nākamos Džobsus un Stahanovus, bet kaut kā nemana kvēlus aicinājumus sodīt tos darbiņa meklētājus, kuri apsolījuši un neierodas uz darba intervijām, neatbild uz telefona zvaniem, bez paskaidrojumiem pazūd.

komentari

Ja būtu likums, kas pieprasa sniegt rakstiskus paskaidrojumus par rekrūtera vai darba devēja rīcību un lēmumiem, tad vajag arī likumu, kas soda kandidātu par neierašanos uz sarunātu interviju un par dotā solījuma neturēšanu. Vai tas nebūtu tikai godīgi? Bērnišķīgas iniciatīvas faniem noteikti nešķiet, ka tas būtu godīgi, un man, savukārt, nešķiet, ka dzīve vispār ir īpaši godīga. Iespējams, ka katrs saņem no dzīves atpakaļ visu, ko labu vai sliktu darījis, bet es esmu novērojis, ka tas nekad nenotiek pēc pasūtījuma. Tu nekad nezini, kad atmaksas stunda pienāks, un labāk veicas tiem, kuri nevis cer uz valsti, bet tiem, kuri paļaujas uz saviem spēkiem un uzklausa gudru cilvēku padomus.

Tas arī kārtējais bezmaksas padoms katram darba meklētājam – esiet apņēmīgs, mērķtiecīgs un godīgs, nečīkstiet un neplātieties, tad rekrūteri jums uzticēsies un biežāk dzirdēsiet, varbūt skarbu, bet tomēr patiesību par sevi. Ja uzvedīsieties kā pieaugušais, tad iespējams, ka rekrūteris pastāstīs par jūsu izredzēm, par nākamās darba vietas aizkulisēm un pat ieteiks, kā iepatikties jaunajam šefam pirmajā darba intervijā.

Rekrūtera atklātību nevar panākt ar likumu, draudot ar sankcijām, tā nekad nebūs vienādi sadalīta starp visiem kandidātiem. Rekrūteri ir darba devēja algotņi, spiegi-ziņotāji, tā ir mūsu sūtība – zināt vairāk nekā atklāt. Lai saprastu, cik smalka spēle ir izvilināt no mums derīgu informāciju, ir jāiztēlojas, ka ejat uz aklo randiņu, bet, pirms iepazīties ar svešinieci, jums stunda jāpavada patīkamā un atklātā sarunā ar sirdsāķīša mammu un jāpierāda, ka esat pelnījis skatīt vaigā sirmās dāmas acuraugu. Nav viegli.

Bet, kurš solīja, ka būs viegli?

GM

Solīts makā nekrīt

Emocionālas pārdomas par aktuālu tēmu

Tieši pirms nedēļas stājās spēkā izmaiņas Darba likumā , kas paģēr turpmāk darba sludinājumos ierakstīt naudas daudzumu, ko par šo darbu sola maksāt darba devējs. Tas ir kārtējais politkorektais labojums likumā, līdzīgs kā pirms kāda laika ieviestā ķēmošanās rakstīt sludinājumā amatu nosaukumus gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē. Bet, tā kā likums ir likums un personāla atlases nozare staigā īsā kontrolējošo iestāžu pavadā, nozares uzņēmumi svēti ievēro arī nejēdzīgas prasības. Par to, kā jaunā situācija mainīs darba devēju, darba meklētāju un rekrūteru ikdienu, uzrakstīju līdz šim garāko un emocionālāko postu.

Klimata pārmaiņas

Sāksim ar svarīgāko – kas būtisks ir mainījies kopš pagājušās nedēļas? Īsā atbilde: nav mainījies nekas būtisks. Darba tirgū nav radušās jaunas un nav brīnumainā kārtā aizpildījušās ilgstoši tukšās darba vietas, nav kā uz burvju mājienu uzradušies jauni darba meklētāji, jau esošie darba meklētāji nav kļuvuši vairāk pieprasīti. Rietumu frontē bez pārmaiņām, tomēr, esiet droši, jaunās kārtības ieviešanas sekas pēc kāda laika izjutīs ikviens darba devējs un liela daļa darba meklētāju. Visdrīzāk, ka turpmāk uz dažiem sludinājumiem pieteiksies vairāk kandidātu, uz dažiem – mazāk nekā līdz šim. Ļoti iespējams, ka atalgojumu rakstīšana sludinājumos veicinās darba algu pieaugumu. Pilnīgi droši, ka personāla atlases nozarei būs vairāk darba un nozares uzņēmumi piedzīvos klientu pieplūdumu. Man, galvu medniekam, par to visu, it sevišķi gaidāmo klientu pieplūdumu, būtu stāvus jāpriecājas, bet es esmu dusmīgs. Paskaidrošu, par ko un uz ko esmu dusmīgs. Visu pēc kārtas.

Turpināt Solīts makā nekrīt lasīšanu

Dziļās sērās paziņojam…

Darba sludinājumu autori cenšas kā rēbusā starp pilnīgi bezjēdzīgām vārdu virtenēm noslēpt tos pāris teikumus, kuriem patiešām ir kāda nozīme.

Žanra likumi

Katram literatūras žanram ir savi likumi. Dažiem žanriem likumi ir tik stipri, ka labāk tos nemaz nemēģināt pārkāpt. Iedomājieties, jūs sava pagasta pašvaldības avīzītē, rubrikā “Devušies aizsaulē” izlasāt šādu tekstu: “Noticis tas, ko jau kādu laiku gaidījām. Veselība jau sen viņam nekāda stiprā nebija, staigāja tāds pelēks un izkrities. Pēdējos gados Janka kašķējās ar radiem par dārza mājiņu un garāžu Pļavniekos, un nekā cita vērtīga viņam nemaz nebija. Diez, kurai no meitām paliks dzīvoklis? Ceram, ka radi saorganizēs kaut kādu transportu, lai mēs sestdien tiekam uz bērēm Ulbrokas kapos un pēc tam atpakaļ uz Juglu. Apbēdinātie Jāņonkuļa kaimiņi.” Doma šķiet skaidra, viss būtiskais pateikts, bet vai nu tā tiešām vajadzēja, vai tiešām nevarēja kaut kā delikātāk, kā pie cilvēkiem pieņemts…

Turpināt Dziļās sērās paziņojam… lasīšanu