Lauku gurķis Rīgas tirgū

Ir cilvēki, kuriem nepārvarama vēlme dziedāt uznāk tieši dušā. Mani melodiskais sentiments pārņem pēc garām telefona interviju sesijām. Dziesmu izvēle parasti aprobežojas ar sentimentāliem šlāgeriem un viņdien mūzikas automāts izvēlējās atskaņot Paula/Petera “Lauku gurķis Rīgas tirgū”.

Šis likās piemērots gabals fonam, pārdomājot darbaspēka mobilitātes problēmas.

Pašas pārdomas radās pēc pārdesmit sarunām ar 22-24-gadīgiem jauniešiem, kuriem visiem bija šis tas kopīgs – visi bija tikko, nesen vai kuru katru brīdi būs pabeiguši Lauķeni, šobrīd dzīvo Jelgavā un visi bija pamatīgā XIX gadsimta zemnieka pamatīgumā pielipuši kūtspakaļai. Neradās nekādu šaubu, ka šie jaunieši sapņoja par karjeru, par cienījamu un labi apmaksātu amatu pārtikas ražošanas vai pārstrādes uzņēmumā. Tas varētu būt jebkurš stabils uzņēmums jebkurā Latvijas vietā, ja vien tā vieta ir Jelgava. Nu labi – Jelgavā vai Rīgā, bet, vēlams, ne pāri tiltam.

Vakance, par kuru es ar šo nozares nākotnes speciālistu un vadītāju ziedu gribēju runāt, ir ražošanas tehnologa vieta mana sena klienta uzņēmumā, labi pazīstamā pārtikas ražotājā 100 km attālumā no galvaspilsētas. Tas nav katru rītu un vakaru no Jelgavas izbraukājams attālums, un jaunajiem cilvēkiem telefona sarunā tika uzdots jautājums: “Vai jūs esat gatavs kaut apdomāt iespēju pārcelties dzīvot tuvāk darba vietai?” Varat minēt, cik no jaunajiem censoņiem uzreiz un kategoriski atteica pat domāt par šādu iespēju? Uzminējāt – visi atteicās, visi plāno strādāt Jelgavā vai Rīgā. Vairākums no smago pēcpušu īpašniekiem pat nepajautāja par darba pienākumiem un algu. Viņi būtu uzzinājuši, ka amats ir atbildīgāks un alga lielāka par jebkuru viņu iepriekšējā pieredzē atrodamo, ka uzņēmums piedāvā kompensāciju transportam un palīdzību jaunas dzīvesvietas atrašanā.

Nekāds tur lēciens divus pakāpienus augšup pa profesionālās karjeras kāpnēm nevarēja sacensties ar iespēju arī turpmāk pastaigāties pa gājēju tiltiņu pāri Lielupei un ar studiju biedriem piektdienas vakarā iekost hotdogu Garozas ielas staķikā.

Mūsulaiku jaunais speciālists labāk stāvēs naktsmaiņā pie pudeļojamā konveijera Pierīgā vai būs trīsdesmit piektais palīgs piena kombināta laboratorijā, nevis saliks visu savu iedzīvi sporta somā un uz trīs gadiem dosies krāt pieredzi un naudu, vadot kaut nelielu, bet tomēr ražošanu. Cilvēki reizē ar augstāko izglītību neiegūst prasmes veikt elementārus matemātikas aprēķinus, lai varētu saskaitīt, cik Jelgavā ir brīvu ražošanas tehnologa darba vietu, rēķinot uz desmit izglītotiem skaitītnepratējiem.

Jaunie cilvēki ir naski sekot pārtikušās Eiropas modernajām tendencēm algotu darbu uzskatīt par laika pavadīšanas veidu, kas nedrīkst pārāk traucēt čupoties ar draugiem. Un vienlaikus viņi ir konservatīvi mietpilsoņi, kuri par visu vairāk nemīl mainīt savus ieradumus, kā no uguns baidās no avantūrām, cenšas rīkoties “kā visi”.  Aug kārtējā paaudze, kurai pietrūkst ambīciju un sacensības gara. Darbaspēka tirgu papildina cilvēki, kuriem nav saprotams “pierādi, uz ko tu esi spējīgs” koncepts.

Darba devējiem ar to ir jārēķinās, jāpiemērojas jaunajiem apstākļiem, jo jaunie cilvēki nebūs tie, kas piemērosies.

Darba devējiem jābūt gataviem norīt krupi un rīkoties negodīgi pret saviem esošajiem darbiniekiem – piedāvāt neko nesasniegušajiem “perspektīvajiem” gurķiem labāku algu un vieglāku darbu.

Tā ir, tāpēc ka funkcionēt, pat ne strādāt, tiešām funkcionēt spējīgu un gatavu cilvēku ir maz, darbaroku, it īpaši “speciālistu ar izglītību” pietrūkst, neviens lauku gurķis nepaliks Rīgā bez darbiņa, ja vien ir spējīgs gandrīz katru dienu ierasties darba vietā. Jaunie speciālisti zina, ka Rīgas preilenes viņus pačubinās un lauku anniņām, kuras savulaik neapdomīgi bija gurķu vezumā savus miķelīšus Rīgas tirgū pārdevušas, neatliks nekas cits, kā kopā ar sentimentāliem rekrūteriem uzdziedāt dziesmu par darbaspēka mobilitātes problēmām.

 

Lai pēc raksta izlasīšanas, nebūtu sērīgs prāts, aicinu veltīt vienu minūti aptaujai, par jūsu dziedāšanas ieradumiem dušā.

Solīts makā nekrīt

Emocionālas pārdomas par aktuālu tēmu

Tieši pirms nedēļas stājās spēkā izmaiņas Darba likumā , kas paģēr turpmāk darba sludinājumos ierakstīt naudas daudzumu, ko par šo darbu sola maksāt darba devējs. Tas ir kārtējais politkorektais labojums likumā, līdzīgs kā pirms kāda laika ieviestā ķēmošanās rakstīt sludinājumā amatu nosaukumus gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē. Bet, tā kā likums ir likums un personāla atlases nozare staigā īsā kontrolējošo iestāžu pavadā, nozares uzņēmumi svēti ievēro arī nejēdzīgas prasības. Par to, kā jaunā situācija mainīs darba devēju, darba meklētāju un rekrūteru ikdienu, uzrakstīju līdz šim garāko un emocionālāko postu.

Klimata pārmaiņas

Sāksim ar svarīgāko – kas būtisks ir mainījies kopš pagājušās nedēļas? Īsā atbilde: nav mainījies nekas būtisks. Darba tirgū nav radušās jaunas un nav brīnumainā kārtā aizpildījušās ilgstoši tukšās darba vietas, nav kā uz burvju mājienu uzradušies jauni darba meklētāji, jau esošie darba meklētāji nav kļuvuši vairāk pieprasīti. Rietumu frontē bez pārmaiņām, tomēr, esiet droši, jaunās kārtības ieviešanas sekas pēc kāda laika izjutīs ikviens darba devējs un liela daļa darba meklētāju. Visdrīzāk, ka turpmāk uz dažiem sludinājumiem pieteiksies vairāk kandidātu, uz dažiem – mazāk nekā līdz šim. Ļoti iespējams, ka atalgojumu rakstīšana sludinājumos veicinās darba algu pieaugumu. Pilnīgi droši, ka personāla atlases nozarei būs vairāk darba un nozares uzņēmumi piedzīvos klientu pieplūdumu. Man, galvu medniekam, par to visu, it sevišķi gaidāmo klientu pieplūdumu, būtu stāvus jāpriecājas, bet es esmu dusmīgs. Paskaidrošu, par ko un uz ko esmu dusmīgs. Visu pēc kārtas.

Turpināt Solīts makā nekrīt lasīšanu

Šaura Bezizeja jeb darbaspēka trūkums

Virsraksti un epitāfijas

Darbaspēka trūkums – šī tēma skan no radio un tēvē skaļruņiem, baumu-klaču portāliem un politiķu tribīnēm, tās ir ziņas, kam nav grūti uzrakstīt “šokējošu” virsrakstu un piebārstīt tekstu ar vieglas uzvedības statistiku. Šai jautrajā kapu atmosfērā skaļākās kraukļu balsis pieder banku biznesa eņģeļiem, kuri populārzinātniski skaidro ekonomikas vārīšanos, politbiznesu lobistiem, kas ķērc pēc lētajām baltkrievu darbarokām konservu cehu glābšanai un zilo ekrānu pavāriem, kuri pieprasa ievest eritrejiešu inženierus un sīriešu skolotājus, lai tie par minimālo algu mazgātu traukus viņu restorānos. Ir vai nav darbaspēka trūkums “īsts”, tas ir strīdīgs jautājums, kā ikviena abstrakcija, katram tā parādās caur savu personīgo pieredzi. Līdzīgi kā veselības aprūpes sistēma. Atkarībā no tā, cik ātri un profesionāli feldšeris traumu punktā tev sašuva blenderī sagriezto pirkstu, tev ir viedoklis par to, vai papildus no budžeta piešķirtie 100 miljoni veselības aprūpei ir pareizi un pacienta interesēs notērēti. Man ir personīgais viedoklis par darbaspēku. Es ticu tā trūkumam, jo redzu kā mainījusies mana darba ikdiena, kas pirms dažiem gadiem atgādināja žongliera centienu cirka arēnā neizlaist no rokām sešas vālītes, uz kājas virpinot degošus riņķus un uz deguna balansējot akvāriju ar zelta zivtiņām. Šodien mans darbs vairāk atgādina izmisuša ziloņu dresētāja centienus panākt, lai simtgadīgais Radža arēnā neaizmieg pirms ir izpildījis savu kroņa numuru – ar snuķi pakasījis sev aiz auss. Darbinieku meklēšanas izrāde ir mainījusies, mūziku tagad pasūta gan darba devēji, gan darbinieki, un man izskatās, ka jaunajai situācijai mazāk gatavi izrādījušies tieši darba devēji. Tāpēc šoreiz atļaušos dot padomus un pamācīt tieši jūs, mani dārgie esošie un potenciālie klienti – darba devēji.

Garšīgās pasakas

Darbaspēka trūkumu darba devējs izjūt līdzīgi kā visiem zināmais lācis Vinnijs Pūks, kurš pēc pamatīgas medus nogaršošanas iesprūda Brālīša Trusīša alā. Situāciju sauc: Šaura Bezizeja, bizness nekust ne uz priekšu, ne atpakaļ, jo darbinieku trūkst, uz darba sludinājumiem neviens nepiesakās, cilvēki negrib strādāt, visi prasa nenormālas algas, viss ir slikti. Kāpēc tā sanācis, viedokļi atšķiras, daži saka, ka kāds pārāk daudz ēd, citi pārmet, ka dažiem alas pārāk šauras. Mums, no malas vērotājiem, ir labi zināms – Vinnijs iesprūda, jo neprata uzvesties, izēda visu medu, nesaplānoja nākamos soļus, vārdu sakot – pats vainīgs. Diemžēl, vainīgo meklēšana ir neauglīga nodarbošanās, tāpēc labāk parunāsim par to, kā palīdzēt uzņēmējiem Šaurajā Bezizejā. Pūka labākais draugs un autoritāte Kristofers Robins risināja problēmu pa savam – skaļi lasīja priekšā alā iesprūdušajam lācim motivējošu un Garšīgu Grāmatu, tā īsinot laiku, ko lācim bija jāpavada pilnīgā badā. Arī mūsu uzņēmējus, kuri ir iestrēguši darbaspēka trūkuma caurumā, mierināt steidz labākie draugi – Eksperts, Ekonomists un Analītiķis. Dažreiz par atlīdzību, bet bieži vien bez maksas, šie draugi piedāvā pilnīgi jaunu “uzlabotu un zinātniski pārbaudītu” brīnumlīdzekli – garšīgas pasakas. images-4 Pirmā pasaka ir par “slēptajām” darbaspēka rezervēm. Tā ir muldēšana par peļņā uz Veco Eiropu aizbraukušo masveidīgas atgriešanas valsts programmām, tās ir tukšas pļāpas par pensionāru mūžizglītošanu un pārprofilēšanu darba tirgus prasībām, tā ir bezatbildīgā vāvuļošana par studentu un skolēnu nodarbināšanu un izglītības sistēmas “piemērošanu darba tirgus prasībām”. Ar gadiem tu kļūsti vecāks un vairs netici tam, ka zobu feja iemainīs tavu zobiņu pret 2 eiro, un netici visam, ko sola ierēdņi un politiķi. Otrā pasaka ir domāta “globāli domājošajiem” un maksātspējīgajiem uzņēmējiem. Tiem iesaka tērēt naudu iepakojumam – zīmolot savu kompāniju kā “sapņu” darba devēju, kārdināt ar iespēju strādāt mūsu brīnišķīgajā komandā, kļūt par mūsu ģimenes locekli, utt. Šai pasakai var būt laimīgas beigas, ja uzņēmuma mērķis ir pievilināt prāvāku baru vidēji kvalificētu “klientu apkalpošanas speciālistu” un no tiem izvēlēties komunikablākos vai gribošākos, ne obligāti apķērīgākos. Tās ir ļoti modernas pasakas, tās nevis raksta, bet filmē un kā īsas, humora filmiņas izplatītas feisbukā vai jūtūbē. Jautrajām darba devēju zīmološanas filmām nākotnē paredzami spoži panākumi. Īpaši populāras tās būs to strādāt gribētāju vidū, kuri ne pārāk labi prot lasīt, toties ļoti labi prot skatīties 30 sekunžu garas filmas. Trešā ir modernā pasaka par darbinieku “uzrunāšanu” sociālajos tīklos. Parasti tas tiek pasniegts kā pilnīgi jauns skatījums uz darba tirgu, neskarta zelta dzīsla, neatklāta ādere, kurā ierokot, darba devējam sejā kā spirgta avota ūdens strūkla iešļācas jauna un neierobežota strādāt alkstošu un protošu kandidātu straume. Realitātē viss ir krietni prozaiskāk – tā vienkārši ir cita metode, kā meklēt tos pašus cilvēkus. Piekritīsiet, ka meklēt sēnes mežā var dažādi: var pētīt dabas zīmes un staigāt no vienas cerīgās vietiņas uz otru, bet var arī, neko nepētot, teciņus mest vienmērīgus lokus, var čāpot zigzagā. Atrasto sēņu daudzums var mainīties, bet meklēšanas veids pilnīgi nemaz nemaina sēņu skaitu mežā. Un problēma ir tā, ka tagad nav sēņu laiks, sēņu ir maz, visiem nepietiks. Lai kā jūs gribētu ticēt pasakām ar laimīgām beigām, ir laiks kļūt pieaugušiem un saprast, ka darbaspēka ir tik, cik tā ir, un ir sākusies nežēlīgā konkurences cīņa, sacensība par pieeju ierobežotam resursam, pārdalīšana.

Kas notiek cauruma otrā pusē?

Ja kādam šķiet, ka esmu sabiezinājis krāsas un pesimistiski skatos uz situāciju, tad pagaidiet – tālāk būs vēl trakāk! Darba tirgus Šaurā Bezizeja patiesībā ir vēl spriedīgāka, jo, ņemtiet vērā, tā ala ir aizsprūdusi abās pusēs. Ekonomisti, analītiķi un politiķi redz situāciju no Ziemeļu gala un, saprotams, runā par par to, ka trūkst cilvēku, kas varētu aizpildīt tukšās darba vietas. Pa tam lāgam alā iesprūdušajiem darba devējiem papildus problēmas sagādā lāča otrs gals – esošos darbiniekus viens otram aktīvi cenšas nospert ne tikai konkurenti, bet nu jau arī sadarbības partneri. Ja ilgi uzkavēsies ar savu Dienvidu galu pazemē, tu ne tikai neatradīsi sev jaunu darbinieku, bet veiklākie likteņa biedri no tevis aizvilinās arī labi nepieskatītus esošos darbiniekus. pooh-goes-visiting-b-1 Pirmais padoms darba devējiem ir sargāt savu aizmuguri. Brālītis Trusītis izmantoja sarežģīto situāciju, žāvēdams uz iesprūdušā lāča pakaļķepām dvieļus. Latviešu uzņēmējam jābūt gudrākam par garausi, jāsaprot, ka viņa labajiem darbiniekiem ikdienu tādi maitasputni kā es zvana un jautā: “Vai jums ir pāris minūšu laika telefona sarunai? Es gribētu piedāvāt apspriest vienu vakanci…” Visbiežāk skanošās atbildes ir: “Atkarībā no piedāvājuma”  un “Vienmēr ir interesanti parunāt”. Ja neskaita augsta līmeņa tehnisko profesiju publiku, tādiem zvaniem ktegoriski atsaka ne vairāk kā 1 no 10 sazvanītajiem. Mūsdienās lojalitāte ir dārga izprieca. Nākamie padomi darba devējiem drīzāk ir ieteikumi iesīkstējušu paradumu revidēšanai: jāsāk mazāk ēst un retāk ložņāt pa tumšām alām, jāmācās rūpēties par saviem esošajiem darbiniekiem, celt algas un darba ražīgumu, investēt tehnoloģijās un apmācībā, atteikties no nerentabliem produktiem un pakalpojumiem; jābūt psiholoģiski gataviem pieņemt darbā arvien mazāk pieredzējušus un arvien mazāk motivētus darbiniekus, darba tirgū “ieejošā” un pa darba tirgu cirkulējošā darbaspēka kvalitāte strauji pasliktinās un nav neviena iemesla tai uzlaboties; jārīkojas ātrāk, ja esat uzsācis jauna darbinieka meklēšanu un jūsu uzmanības lokā nonāk kandidāts, tad jātiekas ar to pāris dienu laikā, jāizsaka darba piedāvājums pirmajam, kurš par 80% atbilst prasībām; aizmirstiet tik ierasto: “Mēs gribētu apskatīt vēl dažus kandidātus un salīdzināt…” Kamēr gaidīsiet savus gulbjus, tie neglītie pīlēni apspalvosies un aizlidos; šodien labu fināla kandidātu “nolēkšanas” (“es  pārdomāju, pieņēmu citu darba piedāvājumu”) ātrums ir viens labs kandidāts nedēļā.

Aizmirsti par medu, meklē draugus

Nepārspējamajā stāstā par Pūku, lai dabūtu lāci ārā no Šaurās Bezizejas, viņam nācās nomest lieko svaru un arī pēc tā bija nepieciešama Kristofera Robina, Trusīša un visu Trusīša radu un draugu palīdzība, lai izvilktu Vinniju atpakaļ virszemē. Ar Garšīgas Grāmatas lasīšanu vien nebūtu līdzēts.  Vai tu, dārgo latviešu uzņēmēj, esi gatavs no pirmdienas mainīt savus ieradumus un atteikties no medus, vai tev ir labi draugi, kas gatavi tevi izvilkt no alas? images-3
Ja patika – dalies un pieseko! Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti, diskusijas un strīdi tiek sveikti.  Rakstu pārpublicēšana jāsaskaņo ar bloga autoru  e-pasts: imac.macs@gmail.com