Birka: Līderisms

Par hobijiem, līderiem un dinamisku darbu

Kā pirms pāris mēnešiem, sākot rakstīt savu blogu, solīju, ik pa laikam atgriezīšos pie mūžīgās tēmas – ko vajag un ko nevajag rakstīt savā CV. Atgādinu, ka tas ir mans viedoklis, ļoti ceru, ka nepopulārs un subjektīvs, jo populāros un objektīvos viedokļus lasītājs vienmēr var atrast portāla ģelfielvē izklaides sadaļā, apakštēmā “Viņas pasaule”, starp padomiem bikini zonas epilēšanai un vegānu diētai atbilstošu Pavlovas kūku receptēm.

Tātad daži mani novērojumi un pārdomas par to, ko savām acīm esmu CV redzējis un padomājis: “Kāda velna pēc man tas būtu jāzina?”

Hobiji un intereses.

No pirmsfeisbuka laikmeta standarta CV paraugos kā noslēdzošā sadaļa aizķērusies, un vēl šodien teju katrā CV redzama sadaļa “Hobiji un intereses”. Iespējams, ka šo papildinājumu kaut kad XIX un XX gadsimta mijā izdomāja un ieviesa kāda liela koloniālpreču veikala kadru daļas klerks, kuram vienkārši bija garlaicīgi lasīt vienas un tās pašas frāzes par aplikantu darba pieredzi un kā ūdens piles līdzīgos amatu nosaukumus pēc viena parauga nosauktajos kantoros. Nu cik ilgi var: “No 1897. līdz 1912. gadam, mašīnrakstītāja, krājaizdevumu sabiedrībā “Grīničvilas ogļrūpnieku savienība”. Iespējams, šis klerks-glūniķis gribēja uzzināt ko vairāk, pa durvju šķirbu ielūrēt mašīnrakstītājas guļamistabā, pavilkt vaļā viņas naktsgaldiņa atvilktni, pašķirstīt viņas dienasgrāmatu un uzmest acis tiem noslēpumiem, kas tur glabājas. Un viņš ieviesa jaunu normu – īpašo personīgo sadaļu autobiogrāfijas beigās, viltīgi to nodēvējot nevainīgajā “Hobiji un intereses”.

Tā vēl līdz šai dienai es teju katras daiļā dzimuma kandidātes CV beigās varu lasīt “grāmatas, kultūras pasākumi, ceļošana, riteņbraukšana, sevis pilnveidošana un fotografēšana”, nedaudz retāk “psiholoģija, rokdarbi, ēst gatavošana un veselīgs dzīvesveids”. Savukārt kungi, visi kā viens, – “slēpošana, auto, jaunākās tehnoloģijas un , protams, fotografēšana”, daudz retāk “mājas būvniecība, medības, zveja un vēsture”. Starp citu, vēl arvien nevaru rast izskaidrojumu tam, ka kungi, par savām interesēm rakstot, nekad nepiemin “vakari draugu lokā pie TV ar alus pudeli rokās un skriešana pakaļ skaistām sievietēm”, tāpat kā dāmas allaž aizmirst pieminēt “iepirkšanās un draudzeņu ģimenes dzīves apspriešana citu draudzeņu kompānijā”. Savādi, vai ne?

Ko es ar to visu vēlējos teikt? Mans padoms – dzēsiet to sadaļu ārā sava CV! Ja kādu interesēs jūsu intereses, viņš lūrēs jūsu feisbuka profilā, ja to, kurš lasa jūsu CV, neinteresē, ko jūs darāt brīvajā laikā, tad kāpēc apgrūtināt viņu ar nekam nevajadzīgu un dažreiz pat kompromitējošu informāciju? Ja uzskatāt, ka jūsu hobiji dara jums tikai godu un vēlaties ar tiem lepoties, padomājiet, vai fakts, ka jūsu hobijs ir mājas dekorēšana, palīdz vai traucē, ja piesakāties darbam, par provi, grāmatvedībā.

Piebilde par kompromitējošo informāciju. Ir dažas tēmas, kas var izraisīt diametrāli pretējas reakcijas no jūsu CV vērtētāja puses. Piemēram, jau pieminētās medības. Zinot, ka lielai daļai sabiedrības mēs, mednieki, šķietam nekas vairāk kā psihiski slimi slepkavas, silti iesaku to savā CV nerakstīt. Ja vēlaties likt saprast, ka mīlat aktīvu atpūtu pie dabas, tad rakstiet “makšķerēšana”, jo bada pātagas vicinātājus sabiedrība uzskata par nevainīgiem pajoliņiem, kaut ko līdzīgu sēņotājiem. Arī ar tādiem hobijiem kā vēdiskā tantra vai tantriskā joga es ieteiktu neplātīties, jo nav daudz tādu darba devēju, kuriem patīk algot cilvēkus, kas nopietni uzskata, ka tam, ko tu dari materiālajā pasaulē, vispār nav nekādas jēgas un nozīmes. Vārdu sakot, jebkuram hobijam, jebkurai aktivitātei ir savi nīdēji, un, lai lieki neriskētu nedabūt darbu tāpēc vien, ka darba devējs, piemēram, neieredz riteņbraucējus, labāk paturiet mēli aiz zobiem.

Te prasās pēc paskaidrošanas, ka piederība politiskajai partijai vai nevalstiskai organizācijai, tāpat kā reliģiska kulta piekopšana vai sabiedriskas aktivitātes, nav ne hobiji, ne intereses. Ja jums no sirds ir svarīgi, ka esat zemessargs vai darbojaties ērgļu aizsargāšanas klubā, un, ja gribat, lai darba devējs rēķinās, ka ticība jums neļauj strādāt sestdienās vai, pusi no saņemtās algas ziedosiet cīņai ar vēzi, tad rakstiet to CV. Tikai nedēvējiet to par hobijiem un interesēm.

Līdera dotības

Daudzos CV paraugos ir paredzēta vieta pāris teikumiem par “ko kandidāts par sevi domā?”. Visbiežāk tā tiek aizpildīta ar kaut kur nošpikotām standartfrāzēm par spēju strādāt individuāli un komandā, precizitāti, prasmi ātri apgūt visu jauno un vēlmi mācīties. Tas viss manām rekrūtera ausīm kā pīlei ūdens, bet viena frāze, kas katru reizi mani saērcina, ir “piemīt līdera dotības”. Jūs neticēsiet, bet par apdāvinātiem līderiem sevi uzskata apmēram 50% Latvijas darbaspējīgo iedzīvotāju. Nav brīnums, ka pirms gadiem ārkārtīgu popularitāti bija ieguvusi finanšu piramīda “Līderības akadēmija”. Kaut kur jau visi tie līderības bakalauri ir jāmāca par līderības akadēmiķiem, vai ne? Pieļauju, ka līderības maģistrantūras un doktorantūras ir slepenas organizācijas un tāpēc par tādām nekas nav dzirdēts.

Man līderības sakarā ir viena laba un viena slikta ziņa. Vispirms labā: gandrīz katrā darba vietā vajadzīgs cilvēks, kurš var ātri un labi izdarīt savu darbu, bet gandrīz nekur nav vajadzīgi līderi, jo darba devēji par īstajiem līderiem uzskata sevi. Jautāsiet, kā gan tā sanāk labā ziņa? Sanāk, jo sliktā ziņa ir, ka par līderiem sevi visbiežāk sauc personāži, kuri dod priekšroku nevis strādāšanai, bet runāšanai par to, kā citiem būtu jāstrādā. Un darba devēji ir šo faktu pamanījuši, tāpēc ar aizdomām izturas pret pašpasludinātajiem līderiem.

Padoms: ja vien vakances, uz kuru tēmējat, nosaukumā nav ietverts vārds “līderis”, labāk šo savu īpašību tālredzīgi paturiet pie sevis. Ja par katru cenu prasās kaut ko tajā teikumā par sevi ierakstīt, tad rakstiet, kā man viens kandidāts ziņoja: “plusi: plānošana, organizēšana, projektu virzība un kontrole; mīnusi: mīlu garšīgi paēst”. Jēgas maz, toties jautrība un labs garastāvoklis kādam brīdim nodrošināts.

Dinamisks darbs

Šī gan biežāk sastopama CV uzticīgajā pavadonī – motivācijas vēstulē, bet arī ir viena no standarta frāžu kolekcijas kalambūriem, kas kā freidiskā pārteikšanās, var palikt nepamanīta, bet var arī pārvilkt svītru jūsu cerībām tikt pozitīvi novērtētam. Es runāju par frāzi “Meklēju dinamisku darbu…”, ar kuru parasti sākas teikums, kura beigām nav pilnīgi nekādas nozīmes. Un jums ir paveicies, ja adresāts šo frāzi laiž gar ausīm un nepievērš nekādu uzmanību. Jā, paveicies, jo atceroties darba intervijas ar kandidātiem, kuru CV esmu lasījis šo vēlmi pēc “dinamiska darba”, palicis atmiņā, ka esmu runājis ar cilvēkiem, kuriem iepriekšējā darba vietā bija garlaicīgi, kuri nebija ieinteresēti kaut ko mainīt sevī, prasīt sev sakarīgākus darba uzdevumus, lielāku atbildību un lielāku algu. Tie visbiežāk ir cilvēki, kuri padodas un bieži meklē citu darbu, cerot uz brīnumu, ka tur mazāk kontrolēs, biežāk būs iespēja būt prom no priekšnieka acīm, vēlāk atnākt, ātrāk aiziet, mazāk darīt ko tādu, kas prasa precizitāti, pārbaudīšanu vai saskaitīšanu.

Ja tu, dārgais lasītāj, sevi par tādu plānā galdiņa urbēju neuzskati, tad nelieto šo frāzi par dinamisko darbu.

Pavelkot svītru šai cēvē tēmas epizodei un krājot idejas nākamajam, gribu apkopot vienā teikumā šodien rakstīto: esiet uzmanīgi dzelzceļa sliežu tuvumā un rakstot CV “brīvās”tēmas, nesekojiet glupiem paraugiem, nemētājieties tukšām frāzēm, centieties padomāt par katru teikumu, ko rakstāt. Ja nevarat svešam cilvēkam sarunā paskaidrot, kā tieši jūsu līdera dotības izpaužas, vai ar ko dinamisks darbs atšķiras no statiska, – nerakstiet šīs frāzes savā CV! Ticiet man – mēs paši jums pajautāsim, ko gribam zināt, bet, ja nepajautāsim, tad tas mums nešķiet svarīgi.

 

Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru      imac.macs@gmail.com.

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek atbalstīti.