Pirms pāris nedēļām dienas gaismu ieraudzīja mediju un Ekonomikas ministrijas šībrīža vadības iemīļotā un bankas Luminor darbinieka Pētera Strautiņa preses relīze par tendencēm Latvijas darbaspēka tirgū.
Darba tirgus uz sasilšanas un pārkaršanas robežas
Tajā lasāms daudz iepriecinoša personāla atlases nozarei: gan iedvesmojošais stāsts par ekonomikas izaugsmi, gan spriganie cipari un piesardzīgi optimistiskās prognozes. Piemēram pareģojums, kas sola tuvākos pāris gadus nodrošināt ar darbu manus kolēģus rekrūterus un, cerams, arī mani pašu:
“Tas, ka uzņēmumiem ir grūti atrast darbiniekus, ir visumā apsveicami. Darbaspēka trūkums ir vienīgais normālais vai vismaz vēlamais stāvoklis ekonomikā. Ja lielam skaitam cilvēku nav darba, tiek izniekots viņu dzīves laiks un netiek radīta vērtība. Tā kā cilvēka darbs ir galvenais bagātības avots, būtu ļoti dīvaini, ja piemērotu cilvēku atrašana vienmēr būtu viegla un lēta.”
Gani un ganāmpulks
Sajutušas zapetes smaržu, salidoja lapsenes. Autoritatīvākais un ar resnāko dūcienu apveltītais irsis bija tviterī aktīvais, šaurās aprindās plaši pazīstamais psihologs Reinis Lazda. Viņš atzina Strautiņa viedokli par labu esam un, lielo karoti rokās satvēris, lūkoja pēc vietas pie gaidāmo dzīru galda, tā teikt, tuvāk bļodai. Lai visādi plebeji netraucētu, Lazdas kungs izsludināja jauno lietu kārtību – turpmāk ar personāla atlasi būtu jānodarbojas nevis tiem, kuri to dara tagad, bet gan zinātniekiem.
Iespējams, ka ar vārdiem “..personāla meklēšana un atlase ir jāveido..”, viņš gribēja pateikt, ka nekādas personāla atlases nemaz nav, tā ir jāveido?
Šī psihologu augstprātīgā attieksme pret savu pazudušo dēlu – personāla atlasi ir interesants fenomens. Protams, psihologu kasta ir interesanta parādība pati par sevi, ko apliecina fakts, ka tādā mikroskopiskā tirgū kā Latvija ir vismaz divi duči dažādu, cita citu apkarojošu organizāciju, kurās apvienojas raibu raibā “psihologu” publika. Ieskatas skrīnšoti no mammas gugles:
Ja lasītāju interesē, var paguglēt un palasīt par skandāliem, nepaklausīgo izslēgšanām, mēģinājumiem monopolizēt atļauju izsniegšanu strādāšanai konkrētās profesijās un vēl visādām jautrām nodarbēm, ar kurām ikdienā aizņemtas šīs zinātnieku-funkcionāru aprindas. Bet man ir aizdomas, ka šīs aktivitātes nespēj nodrošināt ar stabiliem ienākumiem ne raibās kompānijas līderus, ne viņu daudzcietušos kolēģus. Tāpēc jāmeklē, kur kaut kas nav labi piesiets. Ja pieķers, tad attaisnot un pamatot ābolu čiepšanu svešā dārzā ar sabiedriskā labuma, sociālā taisnīguma vai jaunā laikmeta pieaugošo prasību demagoģiju šie funkcionāri nav jāmāca. Viņu argumenti mudžēs no svešvārdiem un atsaucēm uz britu zinātnieku pētījumiem.
Dabiski, arī personāla atlases darbinieku rindās netrūkst entuziastu, kuri, dzirdot vārdu “zinātnisks”, attiecina to uz sevi un steidz atbalstīt ikvienu publiski izskanējušu glupību, ja vien tur pieminēti vārdi “kompetences”, “ilgtspējība” vai “eneatips”.
To, ka Lazda mēģina pateikt: bez atļaujas saņemšanas no manis kontrolētās organizācijas, visādas elitas nemaz nedrīkstētu ar personāla atlasi nodarboties, to pašas entuziastes acīmredzot nesaprot.
Bet kāds man ar to sakars? Ne tas Lazda ko mainīs, ne izdarīs, pamaisīs tik gaisu un metīsies atpakaļ apkarot konkurējošās psihologu biedrības, kāpēc man par to vajadzētu cepties un rakstīt? Tikai un vienīgi tāpēc, ka mīts par personāla atlasi kā psihologu profesiju un psihologiem kā personāla atlases eliti ir kaitīgs un vēl joprojām dzīvs vecākās paaudzes uzņēmēju nezināšanas un aizspriedumu mikslī, ko ikdienā dēvējam par uzskatiem.
Pasaka par psihologiem
Šis mīts Latvijā radās kā jau vairums mītu – pagājušā gadsimta 90-jos, kad mums pāris gados bija jāiemācās darīt viss tas, ko brīvā tirgus pasaule mācījās darīt pārsimt gadus. Toreiz, desmitgades vidū, otrajā pusē, puiši sapņoja studēt juristos, meitenes psihologos. Puišu motīvs bija stāvoklis sabiedrībā, meitenes gribēja būt kaut kas vairāk nekā viņu mammas – skolotājas. Pēc tam, vēl divtūkstošo gadu sākumā, meitenēm, ar kurām neviens īsti negribēja draudzēties, pie kurām neapstājās jaunizcepto un veiksmīgo juristu skatieni, likās, ka labākais risinājums šīm nedrošības problēmām būs studēšana psihologos, kur iemāca “kāpēc cilvēkiem kaut kas patīk vai nepatīk”. No tiem laikiem mantojumā mums vēl šobaltdien ir psiholoģijas studiju programmas krietnās divdesmit augstskolās. Atbildiet man, kāpēc? Vai jūs personīgi esat sajutis kādreiz trūkumu pēc “vēl trīs psihologiem mūsu uzņēmuma vadības komandā”?
Un toreiz, straujajos 90-ajos, mēs bijām mazā banku šveice, tilts uz austrumiem un kas tik vēl ne. Katrs cīnījās, kā prata, un svaigi izskolotie, pusbadā dzīvojošie psihologi bieži vien piepelnījās, palīdzot uzņēmējiem intervēt vai novērtēt uz vakancēm pieteikušos kandidātus. Tad arī vietējo uzņēmēju galvās izveidojās priekšstats par personāla atlasi kā papildnodarbi, ko psihologi piekopj, lai piepelnītos paralēli slikti apmaksātajam darbam slimnīcās vai augstskolu katedrās. Un tas nav pārgājis vēl šodbaltdien. Ne tikai uzņēmēji, arī daudzi eksakti izglītotie cilvēki un, bez šaubām, teju visi mazizglītotie uzskata, ka spriest par to, vai kāds ir piemērots konkrēta darba veikšanai, var tikai persona, kura savulaik skaistākos jaunības gadus pavadījusi, “studējot psiholoģiju”.
Uzskatam, ka tieši formālo psihologa izglītību ieguvušie ir labākie personāla atlases speciālisti, ir tik pat daudz pamata kā uzskatam, ka labākie gleznotāji ir tie, kuriem ir visbiezākās bārdas. Šīs pazīmes ļoti bieži sakrīt, bet tas nenozīmē, ka mākslinieku par meistaru padara viņa personīgās higiēnas ieradumi un profesionālajā vidē izplatītās tradīcijas. Personāla atlasē var noderēt psiholoģijas studijās iegūtās zināšanas, bet tik pat labi bez tām var arī iztikt, kā saka – gaumes jautājums. Lai padarītu laimīgu klientu, ir jāprot daudz vairāk par to, ko savā “zinātniskajā” regulējumā vēlētos iesprostot un citiem uztiept par vienīgo pareizo rīcības modeli visādi lazdveidīgie teorētiķi.
Makšķernieki
Esmu pārliecināts, ka personāla atlase nav par to, kura iestāde kādus papīrus tev ir štempelējusi – personāla atlase ir par tavu prasmi tikt pie rezultāta.
Mans uzskats ir, ka personāla atlases meistari savās profesionālajās izpausmēs vairāk atgādina makšķerniekus. Vispirms tas ir ļoti laikietilpīgs process, paiet gadi un daudzkārt jāatkārto viens un tas pats, pirms tu kļūsti no svētdienas pīckotāja par zivju pavēlnieku. Makšķerniekam ir nepieciešamas daudzpusīgas zināšanas, erudīcija, kaut kas no bioloģijas, kaut kas no metereoloģijas, šis tas no optikas, mehānikas, ķīmijas un gastronomijas, mūsdienās daudz elektronikas un IT tehnoloģiju. Makšķerniekam jābūt komunikablam, jāprot klausīties, atšķirt muldēšanu no tīras mantas, jāprot pārdzīvot tukšos periodus un samierināties ar neveiksmēm – lielo zivju noraušanos. Makšķerniekam jābūt gatavam sasmērēt rokas, ķidājot zivi, un dažreiz riskēt ar dzīvību, airējot viļņos, bieži vien sava aizraušanās jāliek augstāk par ģimenes interesēm. Katram iesācējam var dažreiz dzīvē paveikties un pieķerties Lielā zivs, bet īsts makšķernieks nepaļaujas uz veiksmi, ja ļoti vajadzēs, viņš vismaz kaķa tiesai izvilks arī no dārza laistāmā dīķa.
Makšķernieks, tāpat kā galvu mednieks, ir aicinājums, nevis profesija. Kad esi pie upes, zivis tev augstskolas diplomu vai tava makšķerkāta sertifikātu neprasa.
Ja patika – retvīto, reblogo, reposto un, galvenais, seko!
Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek atbalstīti. Uz visiem konstruktīvajiem lasītāju komentāriem bloga autors atbild.
Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru imac.macs@gmail.com.
Galvu Mednieks – rekrūtera blogs 