Vecie buki

Mēdz teikt, ka cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš pats jūtas. Nepareizi. Cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš šķiet citiem. Īsu brīdi dzīves sākumā cilvēki cenšas citu acīs izskatīties vecāki par “saviem gadiem”, bet lielāko un sakarīgāko daļu sev atvēlētā laika cilvēki vairāk vai mazāk veiksmīgi cenšas izlikties jaunāki, nekā patiesībā ir. Sasniedzot 50, labi var redzēt, kuram tas izdodas, bet kurš tā arī neko nav iemācījies. Pārtipinot 65, ar izlikšanos turpina nodarboties vairs tikai Holivudas kinozvaigznes un Liepājas rokmūziķi.

Par šiem sešpadsmit starp briedumu un viedumu gribu parunāt. “Pēc 50” ir vecums, kad cilvēks vēl ļoti daudz laba var paveikt, bet, ja savāra sūdus, tad vairs nav ne laika, ne iespēju kļūdas izlabot. Pusmūžā kaut ko jaunu (bez iepriekš ieliktiem pamatiem) iemācīties praktiski nav iespējams, un cilvēka vērtībai darba tirgū vairs nav “izaugsmes” dimensijas. Latvijas darbaspēka tirgus nav nekāds augstdzimušo jaunavu institūts, tas reveransus vecajiem bukiem netaisa. Par ko tie dažubrīd šķiet patiesi izbrīnīti un ik pa laikam rezignēti apmainās ar bēdu stāstiem interneta pļāpātuvēs. Vienu tādu sarunu, visnotaļ raksturīgu un ar tautā pazīstamu tvitera personību piedalīšanos ieliku šeit izgaršošanai.

Nekas no tā, par ko kungi un dāmas sūdzas, nav bez pamata, un arī pārspīlēts tiek gaumes robežās, bet cauri visam uzvēdī tāds viegls “visu zemju proletārieši…” aromāts. Tāds rūgtumiņš par to, ka visu nosaka jaunie, darba devēji nesaprot, ieguldījums un pieredze netiek novērtēti… Kā īlens duras cauri “biznesmeņi pret darbarūķiem”, “jaunie pret vecajiem”, pavisam reti kāds paskatījies spogulī un padomājis: “Bet varbūt es pats kaut ko esmu palaidis garām, ko es daru nepareizi?”

Mans viedoklis ir – Latvijā un pašmāju biznesā nav nekādas jaunu cilvēku diktatūras, nav pat pārsvara vai dominances. Lauvas tiesa mūsu darba devēju ir cilvēki “vēljoprojām labākajos gados”, tādiem pārmest jelkādu diskrimināciju pēc vecuma ir, maigi izsakoties, aizspriedums. Bizness, tāpat kā huligāns vārtrūmē, sit pa seju, nevis pasi. Darba devējam vajag kādu, kurš veic darbu un dara to tādā veidā, kādā darba devējs uzskata par pareizu. Prasība par gada skaitli vienkārši skaitļa pēc ir eksotika. Tas ir fakts, kam būtu jāiedur sirdī daudzajiem “labiem aroda pratējiem”, kuri līdz šim domāja, ka viņiem atteikta vakance tikai un vienīgi gada skaitļa dēļ.

Tomēr, tas arī ir fakts, ka šobrīd aktīvajā darba vietu piedāvājumā ir neproporcionāli daudz darba vietu jaunos, augošos uzņēmumos pie jauniem, ambicioziem vadītājiem, kuriem viena no obligātajām kandidātu īpašībām ir “enerģijas līmenis”. Šī ir tā prasība, kas kandidātu vērtēšanas procesu padara grūtu cilvēkiem, kuri uz darba interviju atstiepj līdzi savu ilggadīgo pieredzi, bet aizmirst iesviest somā dzirkstošo pašpārliecinātību.

Man šķiet atzīmēšanas vērts paradokss, ka nevienam no augstāk redzamajā domu apmaiņā iesaistītajiem nebūtu nekādu iebildumu vai neskaidrību, ja tiktu apspriesta situācija, kad viena 25 gadīga studente būtu atteikusi randiņu 61 gadīgam, visnotaļ koptam un labi situētam atraitnim. Tādā gadījumā viss šķiet loģiski – nu nepatīk, negrib un neiet – iemesli objektīvi un saprotami. Ticiet vai ne – arī darba devējam ir savi iemesli, un tie nav tik bērnišķīgi kā augstāk tviterī redzētie “mazā muļķīte vienkārši nobijās iemīlēties pieredzējušajā jūras vilkā labākajos gados”.

50 vai 60 gadīgs darba meklētājs ir tāds pats darba meklētājs kā citi – ar savām priekšrocībām un saviem trūkumiem. Katram tā bagāža ir atšķirīga, ļoti atšķiras prasmes sevi pareizi parādīt, un trāpīt ar savu piedāvājumu pareizajā vietā un laikā nav viegli nevienam. Tomēr saviem vienaudžiem piecdesmitgadniekiem es gribētu ieteikt piecu soļu sistēmu – Palīgu Nobriedušam Darba Meklētājam. Ja izdodas soli pa solim tikt līdz piektajam līmenim, tad esat garantētā drošībā. Te solis pa solim – hronoloģiskā secībā:

Pirmais – iekrājiet nedaudz naudas, kas noderēs, lai pārlaistu grūto brīdi negaidītas darba zaudēšanas gadījumā. Rēķinieties, ka tas brīdis var ievilkties, un tas ievilksies, tāpēc drošības pēc sakrājiet vairāk par nedaudz. Uzlabojiet attiecības ar saviem bērniem, iemācieties klausīt viņus, jo, iespējams, ar uzkrāto naudu nepietiks.

Otrais – kā tagad pieņemts teikt – stipriniet sociālās saites. Esiet labs pret tāliem radiniekiem, paziņām, piedomājiet par to, vai jūsu tagadējie sadarbības partneri, klienti vai kolēģi redz jūsu stiprās profesionālās īpašības. Jūsu šodienas klienti būs jūsu rītdienas darba devēji. Atjaunojiet pazīšanos ar bijušajiem studiju biedriem. Padomājiet, vai jūsu senie paziņas jūs pieņemtu pie sevis darbā.

Trešais – ja vispār kaut ko esat spējīgs mācīties, tad mācieties angļu valodu.

Ceturtais – darbu sāciet meklēt jau tad, kad vēl neesat iepriekšējo zaudējis. Darbu ir jāmeklē atbilstoši savam vecumam, atbilstoši savām šī brīža spējām, mērķtiecīgi, pareizajā virzenā, sistemātiski un, ļoti vēlams, uzticama padomdevēja uzraudzībā. Plāniem jābūt reālistiskiem un neaizmirstiet, ka strādāšanas mērķis ir dzīves kvalitātes nodrošināšana. Par to, kā meklēt darbu šajā vecumā, ļoti detalizēti un profesionāli ir uzrakstījis visiem zināmais Dr. Pēteris Apinis. Raksts ir obligāta lasāmviela, un saiti uz to atradīsiet pēc pāris rindkopām, mana teksta beigās.

Un piektais – pats galvenais un svarīgākais solis – NEZAUDĒJIET DARBU! Pirms pieņemt lēmumu pacelt cepuri – atcerieties, ka frizūra vairs nav tāda kā jaunībā. Septiņreiz nomēriet, jo meklēt darbu ir grūtāk nekā varat iztēloties.

GM

Pētera Apiņa RAKSTS

PeterisApinis

 

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti, diskusijas un strīdi tiek sveikti. 

Rakstu pārpublicēšana jāsaskaņo ar bloga autoru  e-pasts: imac.macs@gmail.com