Birka: tests

Tests: “Vai mans darbs ir kādam ir  vajadzīgs?”

Mums ir uzbrukusi sociāla epidēmija – pašiedvesmošanās un pašapmāna epidēmija. Slimība skar tos cilvēkus, kuru darba devēji ir aizvēruši savus birojus un nosūtījuši darbiniekus strādāt “no mājām”. Vieglā formā slimība izpaužas kā priecīgs satraukums par neparastajiem darba apstākļiem un sajūsma par iespēju ierasties apakšbiksēs uz virtuālajām sapulcēm, bet par slimības smagākajiem gadījumiem liecina cilvēku ieraksti sociālajos tīklos, kuros dzirksteļo sajūsma par “jaunajām iemaņām”, kas apgūtas pārtraukumos starp mājskološanu un kārtējo unikālo vārīto griķu receptes postošanu feisbukā. Par slimības komplikācijām var runāt tajos gadījumos, kad cilvēki, zaudējuši saikni ar realitāti, murgo par to, ka “nākotnē visi tā strādās, un britu zinātnieki ir pierādījuši – darbs no mājām vispār paaugstina darba ražīgumu”.

Sajūsminoties par jaunajām iespējām, nevajadzētu aizmirst, ka darbs, kuru var vienā dienā pārcelt no biroja uz mājām, neko daudz neatšķiras no darba, kuru var nedarīt vispār.

Šī epidēmija ir piešķīrusi jaunu jēgu man mīļajai bezjēdzīgo darbu tēmai. Ne visi, kuri šobrīd jau ir zaudējuši darbu, pieskaitāmi bezjēdzīgo darbu darītājiem, bet ļoti daudziem, kuri vēl pagaidām “strādā attālināti”, nevajadzētu sevi mānīt, pārvērtēt savu nozīmību. Pēc enerģijas uzplūdiem un sajūsmas par jaunajiem darba apstākļiem varat iedzīvoties pēctraumatiskā stresa sindromā un, līdz ar sava darba bezjēdzības apjaušanu, iekrist depresijā.

Domāju, domāju un izdomāju kā varu palīdzēt cilvēkiem. Šķiet, ka atrast darbu varēšu labi ja vienam no tūkstoša, bet palīdzēt saprast – tas, ko jūs šobrīd darāt, ir vai tomēr nav bezjēdzīgs darbs, un vai ir pamats uztraukties, to es varu mēģināt.

Izveidoju eksperimentālu testu – anketu bullshit jobs identificēšanai privātā biznesa uzņēmumos nodarbinātajiem. Noteikumi ir vienkārši: a) anketu aizpilda tikai pats par savu darbu; b) ja no septiņiem apgalvojumiem piecus esi apstiprinājis ar godīgu “jā”, tad, visticamāk, tavs darbs ir bezjēdzīgs un bez tā var iztikt, tas nerada nekādu citu labumu, kā vien nodarbina tevi.

Te būs apgalvojumi:

1. Tu esi algots darbinieks, nevis īpašnieks vai uzņēmuma vadītājs.

2. Tev vairāk kā 3 reizes dienā ir laiks pārbaudīt sociālo tīklu ziņu lenti tavā personīgajā profilā (jā, skaitās arī feisbuks, par tviteri un instagramu nemaz nerunājot).

3. Tev sagādā grūtības svešam cilvēkam vienā teikumā izstāstīt, kas mainīsies viņa dzīvē, ja tu trīs mēnešus nedarīsi savu darbu.

4. Tavai darba kļūdai (paviršībai) sekas nav apdraudējums cilvēku dzīvībai un veselībai.

5. Tava darba kvalitāte un ātrums neietekmē cenu, ko par gala preci vai pakalpojumu maksā lietotājs.

6. Tava pakalpojuma vai preces pirkšanu var atlikt par vairāk kā sešiem mēnešiem.

7. Cilvēki, kuriem tavs darbs šķiet pārāk dārgs, nevis kaulējas par cenu vai mēģina izdarīt paši, bet vienkārši neizmanto tavu pakalpojumu.

Ko lai dara cilvēks, kas apjautis, ka dara bezjēdzīgu darbu? Vispirms, nevajag to nevienam teikt, neradīt aizdomas. Darba devēji nelabprāt atzīst savas kļūdas un nesteigsies atzīt, ka nodarbinājuši jūs vien tradīcijas pēc. Atlaišana nav lielākais drauds, grūtākais būs piespiest sevi iet uz darbu. Bet nepatīkamā sajūta pāriet, kad redzat sev apkārt daudzus bēdubrāļus un saprotat – mūsdienās katra lampiņa ir pelnījusi vismaz četrus skrūvētājus.

Bet pievērst sev pārāk lielu darba devēja uzmanību ar feisbuka postiem par to, kā uzlabojies jūsu darba ražīgums, kopš vairs neesat redzams birojā, tomēr nevajag, šefs var sākt rēķināt un justies nedaudz piekrāpts, ka iepriekš maksājis jums pilnu algu par pusi darba. Un tur nav tālu arī līdz pārdomām, vai no jūsu darbošanās vispār ir kāds labums…

 

Ja radusies interese palasīt par bullshit jobs vairāk, te saite uz labu avotu:

https://www.newyorker.com/books/under-review/the-bullshit-job-boom