Par to, kā rekrūterim nesapiņķerēties sociālajos tīklos
Reti kurš nebūs pamanījis, ka mūsdienās ir trīs veidi kā būt pazīstamam ar kādu cilvēku: būt pazīstamam ar to dzīvē, pazīt to dzīvē un pazīt arī feisbukā, nebūt pazīstamam dzīvē, bet pazīt feisbukā. Tā trešā pazīšana aizņem visvairāk uzmanības un laika. Tā apliecina mūsu statusu, intereses un rāda kas mēs gribētu būt, ja būtu slaveni, bagāti un skaisti.
Ja jau cipari rāda, ka 85% no mums ir savs profils feisbukā, tad katram ir plašas iespējas ne tikai izvēlēties savus iedomu draugus un influenserus. Varam apustuļos piesekoties, varam arī parādīt sevi visā krāšņumā, atklāt savas dvēseles dziļumus, piepucēt sasniegumus un palepoties ar neordinārām interesēm. Visam šim sociālajam ekshibicionismam ir pārdesmit gadu sena vēsture, tātad tas atrodas pusaudža attīstības stadijā, tāpēc dabiski, ka cilvēki savās tīmekļa izpausmēs reti valda pār emocijām, nekontrolē vārdu plūdus un ir brīnišķīgi naivi ik reizi no jauna atklājot sev vispārzināmas patiesības un neciešami apnicīgi uzbāžoties citiem ar “bārdainiem” jaunumiem. Kāpēc cilvēki tik ļoti alkst izrādīt sevi jebkuram lūriķim, man nav īsti skaidrs, bet vienu esmu sapratis droši: HR skudriņas un it īpaši rekrūteri šo situāciju izgaršo kā izraēļa bērni Tā Kunga bārstīto debessmannu. Pa vidu skaļajām Ozianna! un Alleluja! brēkām gribēju iespraukties ar savām pārdomām par to kāpēc es uzskatu sociālo tīklu profilus (it īpaši feisbuku, instagramu) par sliktu informācijas avotu, kura neprasmīga lietošana var nodarīt vairāk ļauna, bet soctīklos smeļamo ziņu lietošana ir kā nevārīta ūdens dzeršana no kazas pēdas nospieduma dubļos. Ja atceraties, to ūdeni padzēris, puisītis par kazlēnu pārvērtās.
Nelielai atkāpei gribēju mierināt savus lasītājus – mūsu mīļajā Dievzemītē vēl nav tik traki kā štatos, kur “nepareizi” ieraksti sociālajos tīklos var beigties ar darba zaudēšanu. Ironija vai jokošanai angliski, it īpaši tviterī, var būt pavisam bēdīgas sekas. Netikt uzaicinātam uz darba interviju ir vieglākais sods par mutes brūķēšanu, pat ja izrunāšanās gadījums ir 15 gadus sens, pat ja šobrīd esi gādīgs ģimenes tēvs un kārtīgs nodokļu maksātājs.
Te viens skaļš piemērs, ļoti pamācoša lasāmviela un izcili kvalitatīvs teksts.
Toby Yound The Public Humiliation Diet
Latvijai līdz tādam ārprātam vēl tālu, kaut arī drošiem soļiem, kreiso liberāļu vadīti, dodamies tajā (pareizajā?) virzienā. Pie mums Latvijā, vienīgais par muldēšanu no darba padzītais nabadziņš, japareizi atceros, ir Latvijas Pasta drošības dienesta vadītājs, kurš pirms n-gadiem kaut ko “privāti” glupu ietvītoja un viņu atlaida. Laikam jāpriecājas, ka nevienu citu gadījumu nevaru atsaukt atmiņā. Skatīsim, kas izrādīsies īsāks, prieki vai atmiņa.
Bet nu, atpakaļ pie kazām!
Sociālo tīklu profilu pētīšana šobrīd ir kļuvusi par plaši atzītu un vēl plašāk izmantotu kandidātu atlases un pat novērtēšanas metodi. Tā vairs nav uzskatāma par modes lietu, un atļauties ignorēt sociālajos tīklos atrodamo nevar pat tāds dinozaurs kā es. Jāpiebilst, ka LinkedIn es pie sociālajiem tīkliem nepieskaitu, lai kā maikrosofta “stratēģi” censtos šo CV bāzi sačakarēt un padarīt par “feisbuku nūģiem”.
Man ir trīs punktu skaidrojums, kāpēc maniem kolēģiem rekrūteriem izveidojies nelāgs ieradums lūrēt sociālajos tīklos teju uz katru kandidātu, kurš nonāk uzmanības lokā, un pārlieku nopietni uztvert tur atrodamo “informāciju”.
Kāpēc rekrūteri mīl piņķerēties pa tīkliem
1. Tas ir par velti.
Rekrūteri cenšas būt gudrāki, informētāki un savākt vairāk informācijas. Kur gan vieglāk kaut ko savākt kā tur, kur kaudzes fotogrāfiju, kalni ierakstu un čupas vārdu mētājas apkārt kā tādi veci krāmi aiz kūts? Atļauja nav jāprasa, informācijas īpašnieks pats vēl priecājas, ka ir kādu ieinteresējis, kā saka – haļava.
2. Tas ir patīkami.
Rekrūteri arī ir tikai cilvēki, visiem ir savi profili feisītī, visi sēž tīklos un vacapos, paši posto. Tā vien niez nagi apvienot patīkamo ar lietderīgo, un kaķīšu laikošanu – Slinkuma netikuma barošanu – pieskaitīt lietderīgajam darbam. Un kam gan vairāk kā rekrūterim, patīk ielūrēt pa atslēgas caurumu svešā istabā, apmierināt savu mīļāko netikumu – Ziņkāri? Un kurš gan vairāk kā rekrūteris mīl izlikties, ka pamana kaut ko tādu, kas netrenētai acij paslīdēs nemanīts, uzpūst savu Lepnības netikuma oglīti?
3. Tā visi dara.
Patiesībā mazākajai daļai darba meklētāju ir ar ko palepoties savā CV. Lauvas tiesa mūsu līdzpilsoņu strādā starpniecības biznesā, kādu preču vai pakalpojumu tālākpārdošanas ķēdītē. Ne lielveikala kasiere, ne loģistikas speciālists, ne aģentūras klientu servisa vadītāja neko nerada, sava darba rezultātu savām acīm neredz, nekādu neaizvietojamu lomu nepilda. To sauc par bullshit jobs.
Ko gan lai nabaga cilvēki tādu interesantu ieraksta savā CV, ne jau katram pietiek literāro dotību savu sasniegumu izskaistināšanai vai rocības, lai noalgotu padomdevēju aizraujoša CV sarakstīšanai. Mūsu laikabiedru CV ir līdzīgi kā olas kartona kastītē, daudz interesantāk šķiet skatīties personas feisbukā, tur vienmēr ir kaut kas netipisks vai vismaz smieklīgs atrodams.
Kā pamanījāt, starp trim iemesliem sociālo tīklu izmantošanai kandidātu vērtēšanā, es nepieminēju noderīgas un vērtīgas informācijas iegūšanu. Nepieminēju, jo tādas tur vai nu pavisam nav, vai ir niecīgi maz. Viena minūte personīgas sarunas ar kandidātu man var sniegt vairāk kā stunda pavadīta, pētot viņa profilus. Atvainojiet, man tik daudz nemaksā, lai es izniekotu stundu darbam, ko var paveikt minūtē.
Un trīs personīgi iemesli, kāpēc man nepatīk pētīt kandidātu izpausmes sociālajos tīklos
1. Man internetā cilvēki caurmērā šķiet mazāk atbildīgi, nekā vajadzētu būt reālajā dzīvē. Profilos izskatās, ka ļaudīm trūkst mēra sajūtas, tie bieži ir pārlieku emocionāli, neprot atrast kaut kādu veselīgu līdzsvaru starp personīgo dzīvi un darbu. Vai nu personīgajos profilos visiem uzmācas ar saviem “ražojumiem”, vai nevienā vārdā nepiemin savu profesiju, vieni vienīgi hobiji un izklaides. Tā nav salīdzināma, lietišķa informācija, tā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu.
2. Pa atslēgas caurumu nolūrētās personīgās informācijas drumslas ir grūti tulkojamas. Gan vienkāršota redzamo pazīmju vispārināšana, gan pārlieku sarežģītas interpretācijas visbiežāk noved pie tā, ka atrodu personā kaut ko nepatīkamu un kandidātu izslēdzu no pretendentiem uz amatu vienkārši tāpēc, ka man cilvēks nepatīk. Bet pretendentu uz labu vakanci ir maz, sašaurināt to loku nav tālredzīgi.
3. Man pašam nepatīk “sēdēt” profilos. Lai arī pats aprūpēju krietnu desmitu visādu “kontu, profilu, un lapu”, kas eksistē kā vairākas virtuālas personas, es šo tīklošanu uztveru kā darbu, un būšana aiz interneta ēnu teātra skatuves ir nostiprinājusi manī pārliecību, ka nav teatrālākas vides par sociālo tīklu pasauli. Un tām lomām, ko spēlē šī virtuālā teātra aktieri, ir ļoti maz kā kopēja ar to, uz ko cilvēki ir spējīgi reālajā dzīvē.
Ja patika – retvīto, reblogo, reposto un, galvenais, – seko!
Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek apsveikti. Uz visiem lasītāju komentāriem bloga autors atbild.
Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru imac.macs@gmail.com.
Galvu Mednieks – rekrūtera blogs 