Traips biogrāfijā jeb CV III

Vai jums nešķiet traģikomiski, ka dzīvīgākās diskusijas par darba tirgus jautājumiem notiek “interneta portālu” forumos-čatos? Un tieši tajos forumos, kas ievietoti “sieviešu” tematiskajā sadaļā, garā tēmu rindā starp pieredzes apmaiņu par bērnu atradināšanu no knupīša, priedes mizas tējas receptēm un laimīgo pamesto nesavtīgajiem padomiem nelaimīgajām precētajām. Tieši vienā tādā pļāpu kambarī nesen tika pieminēts mans vārds. Patīkami, ka ne knupīšu vai pamperu kontekstā, bet gan domu apmaiņā zem jautājuma “Vai ārzemēs nostrādāto laiku pieminēt savā CV?”. Es padomāju: “Paši vainīgi, uzprasījāties” un nolēmu rīkoties pēc ierastās metodes, kad visi stundām strīdas, izsaka savu viedokli, paceļ balsi, apvainojas, bet es to noklausos un beigās pasaku, kā ir patiesībā.

Domu apmaiņu uzsāka foruma dalībnieces TheGreenGrassFlower (skeptiķi smīkņās, ka patiesībā tas ir portāla moderatora pseidonīms) jautājums:

Dažādu iemeslu dēļ 1,5 gadus nodzīvoju Anglijā un tur arī strādāju. Tagad esmu atgriezusies uz palikšanu Latvijā un esmu darba meklējumos. Vai tā būtu laba doma CV rakstīt Anglijā strādāto darbu (darbs bija apģērbu veikalā)?Ir dzirdēts, ka darba devēji šķībi skatoties uz aizbraucējiem un atbraucējiem, bet ja nerakstīšu, tad vēl sliktāk – paliks 1,5 gadu ilgs tukšums

Jautājums saprotams un salīdzinoši konkrēts. Sākšu ar to, ka tiešām nezinu, kur var dzirdēt, ka darba devēji šķībi skatās uz aiz-at-braucējiem? Man nav nācies neko tādu dzirdēt. Pieļauju, ka to teicis atbraucējs, kuram atteikts darbs. Parasti atteikuma iemesls netiek paskaidrots vispār, vai darba neiedevējs izdveš kādu formālu frāzi par “neatbilst kvalifikācija”. Tad nu atteikumu saņēmušie liek lietā iztēli, lai izdomātu “patieso” atraidījuma iemeslu. Iespējams, ka “braukāšana” ir pieredze, par kuru paši braukātāji nav pārliecināti – uzskatīt to par savu sasniegumu vai kauna traipu – un tāpēc izvēlas vainot neveiksmē šo “trūkumu”.

Turpināt Traips biogrāfijā jeb CV III lasīšanu

Čali (bakalaur), nu tu esi beksaidā

Kopsavilkums:

  • Universitāšu izglītības normālība kļuvusi par nastu
  • Augstskolu diplomu īpašnieki drūzmējas darba tirgus pudeles kaklā
  • Studējot iegūtās zināšanas sabiedrībā pieņemts vērtēt kā nelietderīgas

“Nu, kur studēsi pēc videnes?”

Publiski paust savu sašutumu par to, ka darba devējs kandidātam prasa neadekvātas svešvalodu zināšanas, vai sūkstīties par to, ka darba veikšanai vajag X gadu pieredzi (“kur lai tādu iegūst?!”), ir normāli. Sabiedrība saprotoši izturas pret tiem, kuri neprot angliski runāt un nenosoda tos, kuri nevienu darbu tā pa īstam nav darījuši. Bet pamēģiniet viesībās vai internetā pasūdzēties, ka jums atteica labu darbu tāpēc, ka nav augstākās izglītības. Varbūt acīs to nepateiks, bet viedoklis par jums būs: “Lūzeris”.

Man šis uzspiestās “normālības” standarts šķiet kaitīgs. Pati augstākās izglītības ideja, manuprāt, ir par īpaši spējīgu vai centīgu cilvēku sasniegumiem, par izcīnītu vietu sabiedrības elitē, par likumīgām tiesībām citus pamācīt. Laika gaitā sabiedrība uzskatīja, ka par sasniegumiem vērtīgākas ir iespējas, bakalaura grāds kļuva par “standartiņu”, mūžīgo studentu apmierināšanai ieviesa masveidīgas maģistru ražošanas kombinātus, ambiciozo izlēcēju vajadzībām no zila gaisa sacerēja MBA grādus, no pirksta izzīda tūkstoti “sociālo zinātņu” studiju programmu un augstāko izglītību sāka piegādāt pa vadiem no amērikas. Bakalaurs šobrīd nozīmē “nekas īpašs”, “viduvējība”. *

Turpināt Čali (bakalaur), nu tu esi beksaidā lasīšanu

Solīts makā nekrīt

Emocionālas pārdomas par aktuālu tēmu

Tieši pirms nedēļas stājās spēkā izmaiņas Darba likumā , kas paģēr turpmāk darba sludinājumos ierakstīt naudas daudzumu, ko par šo darbu sola maksāt darba devējs. Tas ir kārtējais politkorektais labojums likumā, līdzīgs kā pirms kāda laika ieviestā ķēmošanās rakstīt sludinājumā amatu nosaukumus gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē. Bet, tā kā likums ir likums un personāla atlases nozare staigā īsā kontrolējošo iestāžu pavadā, nozares uzņēmumi svēti ievēro arī nejēdzīgas prasības. Par to, kā jaunā situācija mainīs darba devēju, darba meklētāju un rekrūteru ikdienu, uzrakstīju līdz šim garāko un emocionālāko postu.

Klimata pārmaiņas

Sāksim ar svarīgāko – kas būtisks ir mainījies kopš pagājušās nedēļas? Īsā atbilde: nav mainījies nekas būtisks. Darba tirgū nav radušās jaunas un nav brīnumainā kārtā aizpildījušās ilgstoši tukšās darba vietas, nav kā uz burvju mājienu uzradušies jauni darba meklētāji, jau esošie darba meklētāji nav kļuvuši vairāk pieprasīti. Rietumu frontē bez pārmaiņām, tomēr, esiet droši, jaunās kārtības ieviešanas sekas pēc kāda laika izjutīs ikviens darba devējs un liela daļa darba meklētāju. Visdrīzāk, ka turpmāk uz dažiem sludinājumiem pieteiksies vairāk kandidātu, uz dažiem – mazāk nekā līdz šim. Ļoti iespējams, ka atalgojumu rakstīšana sludinājumos veicinās darba algu pieaugumu. Pilnīgi droši, ka personāla atlases nozarei būs vairāk darba un nozares uzņēmumi piedzīvos klientu pieplūdumu. Man, galvu medniekam, par to visu, it sevišķi gaidāmo klientu pieplūdumu, būtu stāvus jāpriecājas, bet es esmu dusmīgs. Paskaidrošu, par ko un uz ko esmu dusmīgs. Visu pēc kārtas.

Turpināt Solīts makā nekrīt lasīšanu

Šaura Bezizeja jeb darbaspēka trūkums

Virsraksti un epitāfijas

Darbaspēka trūkums – šī tēma skan no radio un tēvē skaļruņiem, baumu-klaču portāliem un politiķu tribīnēm, tās ir ziņas, kam nav grūti uzrakstīt “šokējošu” virsrakstu un piebārstīt tekstu ar vieglas uzvedības statistiku. Šai jautrajā kapu atmosfērā skaļākās kraukļu balsis pieder banku biznesa eņģeļiem, kuri populārzinātniski skaidro ekonomikas vārīšanos, politbiznesu lobistiem, kas ķērc pēc lētajām baltkrievu darbarokām konservu cehu glābšanai un zilo ekrānu pavāriem, kuri pieprasa ievest eritrejiešu inženierus un sīriešu skolotājus, lai tie par minimālo algu mazgātu traukus viņu restorānos. Ir vai nav darbaspēka trūkums “īsts”, tas ir strīdīgs jautājums, kā ikviena abstrakcija, katram tā parādās caur savu personīgo pieredzi. Līdzīgi kā veselības aprūpes sistēma. Atkarībā no tā, cik ātri un profesionāli feldšeris traumu punktā tev sašuva blenderī sagriezto pirkstu, tev ir viedoklis par to, vai papildus no budžeta piešķirtie 100 miljoni veselības aprūpei ir pareizi un pacienta interesēs notērēti. Man ir personīgais viedoklis par darbaspēku. Es ticu tā trūkumam, jo redzu kā mainījusies mana darba ikdiena, kas pirms dažiem gadiem atgādināja žongliera centienu cirka arēnā neizlaist no rokām sešas vālītes, uz kājas virpinot degošus riņķus un uz deguna balansējot akvāriju ar zelta zivtiņām. Šodien mans darbs vairāk atgādina izmisuša ziloņu dresētāja centienus panākt, lai simtgadīgais Radža arēnā neaizmieg pirms ir izpildījis savu kroņa numuru – ar snuķi pakasījis sev aiz auss. Darbinieku meklēšanas izrāde ir mainījusies, mūziku tagad pasūta gan darba devēji, gan darbinieki, un man izskatās, ka jaunajai situācijai mazāk gatavi izrādījušies tieši darba devēji. Tāpēc šoreiz atļaušos dot padomus un pamācīt tieši jūs, mani dārgie esošie un potenciālie klienti – darba devēji.

Garšīgās pasakas

Darbaspēka trūkumu darba devējs izjūt līdzīgi kā visiem zināmais lācis Vinnijs Pūks, kurš pēc pamatīgas medus nogaršošanas iesprūda Brālīša Trusīša alā. Situāciju sauc: Šaura Bezizeja, bizness nekust ne uz priekšu, ne atpakaļ, jo darbinieku trūkst, uz darba sludinājumiem neviens nepiesakās, cilvēki negrib strādāt, visi prasa nenormālas algas, viss ir slikti. Kāpēc tā sanācis, viedokļi atšķiras, daži saka, ka kāds pārāk daudz ēd, citi pārmet, ka dažiem alas pārāk šauras. Mums, no malas vērotājiem, ir labi zināms – Vinnijs iesprūda, jo neprata uzvesties, izēda visu medu, nesaplānoja nākamos soļus, vārdu sakot – pats vainīgs. Diemžēl, vainīgo meklēšana ir neauglīga nodarbošanās, tāpēc labāk parunāsim par to, kā palīdzēt uzņēmējiem Šaurajā Bezizejā. Pūka labākais draugs un autoritāte Kristofers Robins risināja problēmu pa savam – skaļi lasīja priekšā alā iesprūdušajam lācim motivējošu un Garšīgu Grāmatu, tā īsinot laiku, ko lācim bija jāpavada pilnīgā badā. Arī mūsu uzņēmējus, kuri ir iestrēguši darbaspēka trūkuma caurumā, mierināt steidz labākie draugi – Eksperts, Ekonomists un Analītiķis. Dažreiz par atlīdzību, bet bieži vien bez maksas, šie draugi piedāvā pilnīgi jaunu “uzlabotu un zinātniski pārbaudītu” brīnumlīdzekli – garšīgas pasakas. images-4 Pirmā pasaka ir par “slēptajām” darbaspēka rezervēm. Tā ir muldēšana par peļņā uz Veco Eiropu aizbraukušo masveidīgas atgriešanas valsts programmām, tās ir tukšas pļāpas par pensionāru mūžizglītošanu un pārprofilēšanu darba tirgus prasībām, tā ir bezatbildīgā vāvuļošana par studentu un skolēnu nodarbināšanu un izglītības sistēmas “piemērošanu darba tirgus prasībām”. Ar gadiem tu kļūsti vecāks un vairs netici tam, ka zobu feja iemainīs tavu zobiņu pret 2 eiro, un netici visam, ko sola ierēdņi un politiķi. Otrā pasaka ir domāta “globāli domājošajiem” un maksātspējīgajiem uzņēmējiem. Tiem iesaka tērēt naudu iepakojumam – zīmolot savu kompāniju kā “sapņu” darba devēju, kārdināt ar iespēju strādāt mūsu brīnišķīgajā komandā, kļūt par mūsu ģimenes locekli, utt. Šai pasakai var būt laimīgas beigas, ja uzņēmuma mērķis ir pievilināt prāvāku baru vidēji kvalificētu “klientu apkalpošanas speciālistu” un no tiem izvēlēties komunikablākos vai gribošākos, ne obligāti apķērīgākos. Tās ir ļoti modernas pasakas, tās nevis raksta, bet filmē un kā īsas, humora filmiņas izplatītas feisbukā vai jūtūbē. Jautrajām darba devēju zīmološanas filmām nākotnē paredzami spoži panākumi. Īpaši populāras tās būs to strādāt gribētāju vidū, kuri ne pārāk labi prot lasīt, toties ļoti labi prot skatīties 30 sekunžu garas filmas. Trešā ir modernā pasaka par darbinieku “uzrunāšanu” sociālajos tīklos. Parasti tas tiek pasniegts kā pilnīgi jauns skatījums uz darba tirgu, neskarta zelta dzīsla, neatklāta ādere, kurā ierokot, darba devējam sejā kā spirgta avota ūdens strūkla iešļācas jauna un neierobežota strādāt alkstošu un protošu kandidātu straume. Realitātē viss ir krietni prozaiskāk – tā vienkārši ir cita metode, kā meklēt tos pašus cilvēkus. Piekritīsiet, ka meklēt sēnes mežā var dažādi: var pētīt dabas zīmes un staigāt no vienas cerīgās vietiņas uz otru, bet var arī, neko nepētot, teciņus mest vienmērīgus lokus, var čāpot zigzagā. Atrasto sēņu daudzums var mainīties, bet meklēšanas veids pilnīgi nemaz nemaina sēņu skaitu mežā. Un problēma ir tā, ka tagad nav sēņu laiks, sēņu ir maz, visiem nepietiks. Lai kā jūs gribētu ticēt pasakām ar laimīgām beigām, ir laiks kļūt pieaugušiem un saprast, ka darbaspēka ir tik, cik tā ir, un ir sākusies nežēlīgā konkurences cīņa, sacensība par pieeju ierobežotam resursam, pārdalīšana.

Kas notiek cauruma otrā pusē?

Ja kādam šķiet, ka esmu sabiezinājis krāsas un pesimistiski skatos uz situāciju, tad pagaidiet – tālāk būs vēl trakāk! Darba tirgus Šaurā Bezizeja patiesībā ir vēl spriedīgāka, jo, ņemtiet vērā, tā ala ir aizsprūdusi abās pusēs. Ekonomisti, analītiķi un politiķi redz situāciju no Ziemeļu gala un, saprotams, runā par par to, ka trūkst cilvēku, kas varētu aizpildīt tukšās darba vietas. Pa tam lāgam alā iesprūdušajiem darba devējiem papildus problēmas sagādā lāča otrs gals – esošos darbiniekus viens otram aktīvi cenšas nospert ne tikai konkurenti, bet nu jau arī sadarbības partneri. Ja ilgi uzkavēsies ar savu Dienvidu galu pazemē, tu ne tikai neatradīsi sev jaunu darbinieku, bet veiklākie likteņa biedri no tevis aizvilinās arī labi nepieskatītus esošos darbiniekus. pooh-goes-visiting-b-1 Pirmais padoms darba devējiem ir sargāt savu aizmuguri. Brālītis Trusītis izmantoja sarežģīto situāciju, žāvēdams uz iesprūdušā lāča pakaļķepām dvieļus. Latviešu uzņēmējam jābūt gudrākam par garausi, jāsaprot, ka viņa labajiem darbiniekiem ikdienu tādi maitasputni kā es zvana un jautā: “Vai jums ir pāris minūšu laika telefona sarunai? Es gribētu piedāvāt apspriest vienu vakanci…” Visbiežāk skanošās atbildes ir: “Atkarībā no piedāvājuma”  un “Vienmēr ir interesanti parunāt”. Ja neskaita augsta līmeņa tehnisko profesiju publiku, tādiem zvaniem ktegoriski atsaka ne vairāk kā 1 no 10 sazvanītajiem. Mūsdienās lojalitāte ir dārga izprieca. Nākamie padomi darba devējiem drīzāk ir ieteikumi iesīkstējušu paradumu revidēšanai: jāsāk mazāk ēst un retāk ložņāt pa tumšām alām, jāmācās rūpēties par saviem esošajiem darbiniekiem, celt algas un darba ražīgumu, investēt tehnoloģijās un apmācībā, atteikties no nerentabliem produktiem un pakalpojumiem; jābūt psiholoģiski gataviem pieņemt darbā arvien mazāk pieredzējušus un arvien mazāk motivētus darbiniekus, darba tirgū “ieejošā” un pa darba tirgu cirkulējošā darbaspēka kvalitāte strauji pasliktinās un nav neviena iemesla tai uzlaboties; jārīkojas ātrāk, ja esat uzsācis jauna darbinieka meklēšanu un jūsu uzmanības lokā nonāk kandidāts, tad jātiekas ar to pāris dienu laikā, jāizsaka darba piedāvājums pirmajam, kurš par 80% atbilst prasībām; aizmirstiet tik ierasto: “Mēs gribētu apskatīt vēl dažus kandidātus un salīdzināt…” Kamēr gaidīsiet savus gulbjus, tie neglītie pīlēni apspalvosies un aizlidos; šodien labu fināla kandidātu “nolēkšanas” (“es  pārdomāju, pieņēmu citu darba piedāvājumu”) ātrums ir viens labs kandidāts nedēļā.

Aizmirsti par medu, meklē draugus

Nepārspējamajā stāstā par Pūku, lai dabūtu lāci ārā no Šaurās Bezizejas, viņam nācās nomest lieko svaru un arī pēc tā bija nepieciešama Kristofera Robina, Trusīša un visu Trusīša radu un draugu palīdzība, lai izvilktu Vinniju atpakaļ virszemē. Ar Garšīgas Grāmatas lasīšanu vien nebūtu līdzēts.  Vai tu, dārgo latviešu uzņēmēj, esi gatavs no pirmdienas mainīt savus ieradumus un atteikties no medus, vai tev ir labi draugi, kas gatavi tevi izvilkt no alas? images-3
Ja patika – dalies un pieseko! Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti, diskusijas un strīdi tiek sveikti.  Rakstu pārpublicēšana jāsaskaņo ar bloga autoru  e-pasts: imac.macs@gmail.com

Nedzer, puisīt, no kazas pēdiņas

Par to, kā rekrūterim nesapiņķerēties sociālajos tīklos

Reti kurš nebūs pamanījis, ka mūsdienās ir trīs veidi kā būt pazīstamam ar kādu cilvēku: būt pazīstamam ar to dzīvē, pazīt to dzīvē un pazīt arī feisbukā, nebūt pazīstamam dzīvē, bet pazīt feisbukā. Tā trešā pazīšana aizņem visvairāk uzmanības un laika. Tā apliecina mūsu statusu, intereses un rāda kas mēs gribētu būt, ja būtu slaveni, bagāti un skaisti.

Ja jau cipari rāda, ka 85% no mums ir savs profils feisbukā, tad katram ir plašas iespējas ne tikai izvēlēties savus iedomu draugus un influenserus. Varam apustuļos piesekoties, varam arī parādīt sevi visā krāšņumā, atklāt savas dvēseles dziļumus, piepucēt sasniegumus un palepoties ar neordinārām interesēm. Visam šim sociālajam ekshibicionismam ir pārdesmit gadu sena vēsture, tātad tas atrodas pusaudža attīstības stadijā, tāpēc dabiski, ka cilvēki savās tīmekļa izpausmēs reti valda pār emocijām, nekontrolē vārdu plūdus un ir brīnišķīgi naivi ik reizi no jauna atklājot sev vispārzināmas patiesības un neciešami apnicīgi uzbāžoties citiem ar “bārdainiem” jaunumiem. Kāpēc cilvēki tik ļoti alkst izrādīt sevi jebkuram lūriķim, man nav īsti skaidrs, bet vienu esmu sapratis droši: HR skudriņas un it īpaši rekrūteri šo situāciju izgaršo kā izraēļa bērni Tā Kunga bārstīto debessmannu. Pa vidu skaļajām Ozianna! un Alleluja! brēkām gribēju iespraukties ar savām pārdomām par to kāpēc es uzskatu sociālo tīklu profilus (it īpaši feisbuku, instagramu) par sliktu informācijas avotu, kura neprasmīga lietošana var nodarīt vairāk ļauna, bet soctīklos smeļamo ziņu lietošana ir kā nevārīta ūdens dzeršana no kazas pēdas nospieduma dubļos. Ja atceraties, to ūdeni padzēris, puisītis par kazlēnu pārvērtās.

scale_600

 

Nelielai atkāpei gribēju mierināt savus lasītājus – mūsu mīļajā Dievzemītē vēl nav tik traki kā štatos, kur “nepareizi” ieraksti sociālajos tīklos var beigties ar darba zaudēšanu. Ironija vai jokošanai angliski, it īpaši tviterī, var būt pavisam bēdīgas sekas. Netikt uzaicinātam uz darba interviju ir vieglākais sods par mutes brūķēšanu, pat ja izrunāšanās gadījums ir 15 gadus sens, pat ja šobrīd esi gādīgs ģimenes tēvs un kārtīgs nodokļu maksātājs.

Te viens skaļš piemērs, ļoti pamācoša lasāmviela un izcili kvalitatīvs teksts.

Toby Yound The Public Humiliation Diet

Latvijai līdz tādam ārprātam vēl tālu, kaut arī drošiem soļiem, kreiso liberāļu vadīti, dodamies tajā (pareizajā?) virzienā. Pie mums Latvijā, vienīgais par muldēšanu no darba padzītais nabadziņš, japareizi atceros, ir Latvijas Pasta drošības dienesta vadītājs, kurš pirms n-gadiem kaut ko “privāti” glupu ietvītoja un viņu atlaida. Laikam jāpriecājas, ka nevienu citu gadījumu nevaru atsaukt atmiņā. Skatīsim, kas izrādīsies īsāks, prieki vai atmiņa.

Bet nu, atpakaļ pie kazām!

90

Sociālo tīklu profilu pētīšana šobrīd ir kļuvusi par plaši atzītu un vēl plašāk izmantotu kandidātu atlases un pat novērtēšanas metodi. Tā vairs nav uzskatāma par modes lietu, un atļauties ignorēt sociālajos tīklos atrodamo nevar pat tāds dinozaurs kā es. Jāpiebilst, ka LinkedIn es pie sociālajiem tīkliem nepieskaitu, lai kā maikrosofta “stratēģi” censtos šo CV bāzi sačakarēt un padarīt par “feisbuku nūģiem”.

Man ir trīs punktu skaidrojums, kāpēc maniem kolēģiem rekrūteriem izveidojies nelāgs ieradums lūrēt sociālajos tīklos teju uz katru kandidātu, kurš nonāk uzmanības lokā, un pārlieku nopietni uztvert tur atrodamo “informāciju”.

Kāpēc rekrūteri mīl piņķerēties pa tīkliem

1. Tas ir par velti.

Rekrūteri cenšas būt gudrāki, informētāki un savākt vairāk informācijas. Kur gan vieglāk kaut ko savākt kā tur, kur kaudzes fotogrāfiju,  kalni ierakstu un čupas vārdu mētājas apkārt kā tādi veci krāmi aiz kūts?  Atļauja nav jāprasa, informācijas īpašnieks pats vēl priecājas, ka ir kādu ieinteresējis, kā saka – haļava.

2. Tas ir patīkami.

Rekrūteri arī ir tikai cilvēki, visiem ir savi profili feisītī, visi sēž tīklos un vacapos, paši posto. Tā vien niez nagi apvienot patīkamo ar lietderīgo, un kaķīšu laikošanu – Slinkuma netikuma barošanu – pieskaitīt lietderīgajam darbam. Un kam gan vairāk kā rekrūterim, patīk ielūrēt pa atslēgas caurumu svešā istabā, apmierināt savu mīļāko netikumu – Ziņkāri?  Un kurš gan vairāk kā rekrūteris mīl izlikties, ka pamana kaut ko tādu, kas netrenētai acij paslīdēs nemanīts, uzpūst savu Lepnības netikuma oglīti?

3. Tā visi dara.

Patiesībā mazākajai daļai darba meklētāju ir ar ko palepoties savā CV. Lauvas tiesa mūsu līdzpilsoņu strādā starpniecības biznesā, kādu preču vai pakalpojumu tālākpārdošanas ķēdītē. Ne lielveikala kasiere, ne loģistikas speciālists, ne aģentūras klientu servisa vadītāja neko nerada, sava darba rezultātu savām acīm neredz, nekādu neaizvietojamu lomu nepilda. To sauc par bullshit jobs.

Bullshit jobs no Economist

Ko gan lai nabaga cilvēki tādu interesantu ieraksta savā CV, ne jau katram pietiek literāro dotību savu sasniegumu izskaistināšanai vai rocības, lai noalgotu padomdevēju aizraujoša CV sarakstīšanai. Mūsu laikabiedru CV ir līdzīgi kā olas kartona kastītē, daudz interesantāk šķiet skatīties personas feisbukā, tur vienmēr ir kaut kas netipisks vai vismaz smieklīgs atrodams.

Kā pamanījāt, starp trim iemesliem sociālo tīklu izmantošanai kandidātu vērtēšanā, es nepieminēju noderīgas un vērtīgas informācijas iegūšanu. Nepieminēju, jo tādas tur vai nu pavisam nav, vai ir niecīgi maz. Viena minūte personīgas sarunas ar kandidātu man var sniegt vairāk kā stunda pavadīta, pētot viņa profilus. Atvainojiet, man tik daudz nemaksā, lai es izniekotu stundu darbam, ko var paveikt minūtē.

Un trīs personīgi iemesli, kāpēc man nepatīk pētīt kandidātu izpausmes sociālajos tīklos

1. Man internetā cilvēki caurmērā šķiet mazāk atbildīgi, nekā vajadzētu būt reālajā dzīvē. Profilos izskatās, ka ļaudīm trūkst mēra sajūtas, tie bieži ir pārlieku emocionāli, neprot atrast kaut kādu veselīgu līdzsvaru starp personīgo dzīvi un darbu. Vai nu personīgajos profilos visiem uzmācas ar saviem “ražojumiem”, vai nevienā vārdā nepiemin savu profesiju, vieni vienīgi hobiji un izklaides. Tā nav salīdzināma, lietišķa informācija, tā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu.

2. Pa atslēgas caurumu nolūrētās personīgās informācijas drumslas ir grūti tulkojamas. Gan vienkāršota redzamo pazīmju vispārināšana, gan pārlieku sarežģītas interpretācijas visbiežāk noved pie tā, ka atrodu personā kaut ko nepatīkamu un  kandidātu izslēdzu no pretendentiem uz amatu vienkārši tāpēc, ka man cilvēks nepatīk. Bet pretendentu uz labu vakanci ir maz, sašaurināt to loku nav tālredzīgi.

3. Man pašam nepatīk “sēdēt” profilos. Lai arī pats aprūpēju krietnu desmitu visādu “kontu, profilu, un lapu”, kas eksistē kā vairākas virtuālas personas, es šo tīklošanu uztveru kā darbu, un būšana aiz interneta ēnu teātra skatuves ir nostiprinājusi manī pārliecību, ka nav teatrālākas vides par sociālo tīklu pasauli. Un tām lomām, ko spēlē šī virtuālā teātra aktieri, ir ļoti maz kā kopēja ar to, uz ko cilvēki ir spējīgi reālajā dzīvē.

 

Ja patika – retvīto, reblogo, reposto un, galvenais, – seko!

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek apsveikti. Uz visiem lasītāju komentāriem bloga autors atbild. 

Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru      imac.macs@gmail.com.