Lauku gurķis Rīgas tirgū

Ir cilvēki, kuriem nepārvarama vēlme dziedāt uznāk tieši dušā. Mani melodiskais sentiments pārņem pēc garām telefona interviju sesijām. Dziesmu izvēle parasti aprobežojas ar sentimentāliem šlāgeriem un viņdien mūzikas automāts izvēlējās atskaņot Paula/Petera “Lauku gurķis Rīgas tirgū”.

Šis likās piemērots gabals fonam, pārdomājot darbaspēka mobilitātes problēmas.

Pašas pārdomas radās pēc pārdesmit sarunām ar 22-24-gadīgiem jauniešiem, kuriem visiem bija šis tas kopīgs – visi bija tikko, nesen vai kuru katru brīdi būs pabeiguši Lauķeni, šobrīd dzīvo Jelgavā un visi bija pamatīgā XIX gadsimta zemnieka pamatīgumā pielipuši kūtspakaļai. Neradās nekādu šaubu, ka šie jaunieši sapņoja par karjeru, par cienījamu un labi apmaksātu amatu pārtikas ražošanas vai pārstrādes uzņēmumā. Tas varētu būt jebkurš stabils uzņēmums jebkurā Latvijas vietā, ja vien tā vieta ir Jelgava. Nu labi – Jelgavā vai Rīgā, bet, vēlams, ne pāri tiltam.

Vakance, par kuru es ar šo nozares nākotnes speciālistu un vadītāju ziedu gribēju runāt, ir ražošanas tehnologa vieta mana sena klienta uzņēmumā, labi pazīstamā pārtikas ražotājā 100 km attālumā no galvaspilsētas. Tas nav katru rītu un vakaru no Jelgavas izbraukājams attālums, un jaunajiem cilvēkiem telefona sarunā tika uzdots jautājums: “Vai jūs esat gatavs kaut apdomāt iespēju pārcelties dzīvot tuvāk darba vietai?” Varat minēt, cik no jaunajiem censoņiem uzreiz un kategoriski atteica pat domāt par šādu iespēju? Uzminējāt – visi atteicās, visi plāno strādāt Jelgavā vai Rīgā. Vairākums no smago pēcpušu īpašniekiem pat nepajautāja par darba pienākumiem un algu. Viņi būtu uzzinājuši, ka amats ir atbildīgāks un alga lielāka par jebkuru viņu iepriekšējā pieredzē atrodamo, ka uzņēmums piedāvā kompensāciju transportam un palīdzību jaunas dzīvesvietas atrašanā.

Nekāds tur lēciens divus pakāpienus augšup pa profesionālās karjeras kāpnēm nevarēja sacensties ar iespēju arī turpmāk pastaigāties pa gājēju tiltiņu pāri Lielupei un ar studiju biedriem piektdienas vakarā iekost hotdogu Garozas ielas staķikā.

Mūsulaiku jaunais speciālists labāk stāvēs naktsmaiņā pie pudeļojamā konveijera Pierīgā vai būs trīsdesmit piektais palīgs piena kombināta laboratorijā, nevis saliks visu savu iedzīvi sporta somā un uz trīs gadiem dosies krāt pieredzi un naudu, vadot kaut nelielu, bet tomēr ražošanu. Cilvēki reizē ar augstāko izglītību neiegūst prasmes veikt elementārus matemātikas aprēķinus, lai varētu saskaitīt, cik Jelgavā ir brīvu ražošanas tehnologa darba vietu, rēķinot uz desmit izglītotiem skaitītnepratējiem.

Jaunie cilvēki ir naski sekot pārtikušās Eiropas modernajām tendencēm algotu darbu uzskatīt par laika pavadīšanas veidu, kas nedrīkst pārāk traucēt čupoties ar draugiem. Un vienlaikus viņi ir konservatīvi mietpilsoņi, kuri par visu vairāk nemīl mainīt savus ieradumus, kā no uguns baidās no avantūrām, cenšas rīkoties “kā visi”.  Aug kārtējā paaudze, kurai pietrūkst ambīciju un sacensības gara. Darbaspēka tirgu papildina cilvēki, kuriem nav saprotams “pierādi, uz ko tu esi spējīgs” koncepts.

Darba devējiem ar to ir jārēķinās, jāpiemērojas jaunajiem apstākļiem, jo jaunie cilvēki nebūs tie, kas piemērosies.

Darba devējiem jābūt gataviem norīt krupi un rīkoties negodīgi pret saviem esošajiem darbiniekiem – piedāvāt neko nesasniegušajiem “perspektīvajiem” gurķiem labāku algu un vieglāku darbu.

Tā ir, tāpēc ka funkcionēt, pat ne strādāt, tiešām funkcionēt spējīgu un gatavu cilvēku ir maz, darbaroku, it īpaši “speciālistu ar izglītību” pietrūkst, neviens lauku gurķis nepaliks Rīgā bez darbiņa, ja vien ir spējīgs gandrīz katru dienu ierasties darba vietā. Jaunie speciālisti zina, ka Rīgas preilenes viņus pačubinās un lauku anniņām, kuras savulaik neapdomīgi bija gurķu vezumā savus miķelīšus Rīgas tirgū pārdevušas, neatliks nekas cits, kā kopā ar sentimentāliem rekrūteriem uzdziedāt dziesmu par darbaspēka mobilitātes problēmām.

 

Lai pēc raksta izlasīšanas, nebūtu sērīgs prāts, aicinu veltīt vienu minūti aptaujai, par jūsu dziedāšanas ieradumiem dušā.

PIEPRASĀM VĒSTULES! (Tikai no tevis…) 2.daļa

Raksta 1. daļa.

Ja esam vienojušies, ka rekrūtera klusēšanu varam pārlieku nepārdzīvot, tad ir pienācis īstais brīdis parunāt par to, kā tādā situācijā rīkoties.

Cik šim randiņam ir garantijas laiks?

Vispirms par to, cik ilgi ir jēga gaidīt, cik gara pauze skaitās pieklājīga? Iespējams, kādam ir atklājums, ka klusuma pauzes nemaz nav pašu rekrūteru interesēs. Tradicionāli tieši rekrūtera “priekšnieks” – darba devējs, viņš arī “gala lēmumu pieņēmējs” – ir tas, kurš pēc kandidāta CV saņemšanas paņem pauzi “apdomāt” un kā opusums, sajūtot stresu par lēmuma pieņemšanu, nogāžas augšpēdus bez redzamām dzīvības pazīmēm un tēlo beigtu. Viņš guļ un sapņo par visiem tiem brīnišķīgajiem kandidātiem, kurus vēl rekrūteris viņam atrādīs. Kamēr klients guļ, rekrūteris stāv sardzē. Troksni taisīt nedrīkst – pamodināsi klientu nelaikā, šis būs dusmīgs, pamest posteni nedrīkst, laist prom kandidātus nedrīkst – klients pamodīsies, prasīs: “Kur kandidāts?” Kamēr klients krāc, rekrūteris klusē, kandidāts nīkst neziņā. Esmu redzējis klientus, kuri noguļ no Mārtiņiem līdz Jāņiem, nepārspīlējot, mēnešiem. Pēdējā laikā klienti darbaspēka trūkuma apstākļos kļūst kustīgāki un guļ mazāk, tomēr paļauties uz tirgus neredzamo roku nevajadzētu – ja es būtu kandidāts, tad uzliktu sev ierobežojumus, piemēram, negaidīt uz klienta piedāvājumu vairāk kā trīs nedēļas, ja esmu pieteicies uz vakanci pats, un negaidīt vairāk kā divas nedēļas, ja darba devējs mani atradis un uzaicinājis piedalīties konkursā.

Lai sāktu šo laika atskaiti, ir jāsaprot, vai saruna ar rekrūteri bija “pa īstam”? Ne vienmēr ir skaidrs vai rekrūtera izrādītā interese par kandidātu ir tas, ko darba sludinājumā bija nodēvējuši par “nākamajām konkursa kārtām”, vai arī tā bija tikai tāda miroņa pulsa pārbaude? Rekrūteru darba stili atšķiras, bet kopumā, par darba pārrunām vai interviju nevar uzskatīt trīs minūšu sarunu pa telefonu, kurā rekrūteris uzdod pāris precizējošos jautājumus, parasti par cerēto atalgojumu, gatavību strādāt maiņās vai tamlīdzīgi. Ja īsas sarunas beigās jūs neuzaicina uz darba interviju, tad tas vēl nav “nopietni”. Arī e-pasts ar kādu anketu vai lūgumu precizēt savu vecumu nav “nopietni”, rekrūteris vēl nerēķinās ar jums kā ar kandidātu, tas vēl nav “randiņš”, nav jāskuj kājas, nav jāmēģina sarunāt brīvs draugu dzīvoklis. Tas neskaitās.

Kā uzvesties, ja Viņš vilcinās ar bildinājumu?

Bet kā rīkoties, ja bijusi darba intervija un saņemts solījums pēc kāda laika sazināties?

Nākamais padoms man personīgi krietni iezāģē, bet tā kā cilvēki neuzklausa padomus, varu tos netaupīt: nekad nevajag pārtraukt meklēt! Turpiniet lasīt sludinājumus, sūtīt CV un iet uz intervijām! Un nesakiet nevienam, kas jums to samācīja.

Tāpat kā darba devējs grib izvēlēties, arī jums nav jāsargā savs vainadziņš. Sarežģītākā lieta šajā spēlē ir saprast, vai citās intervijās stāstīt par bijušajām vai ieplānotajām intervijām? Vai klusēšana tiešām ir zelts? Te viennozīmīgu padomu dot nevar – jāskatās pēc apstākļiem, visdrīzāk, katram tautudēlam jāstāsta cita leģenda, vienu mūjābeli vajag iekārdināt piepušķojot savus piedzīvojumus, citu paraugzēnu lieki nemulsināt ar savu pārlieku bagāto pieredzi. Uzreiz gribu brīdināt – pieredzējis rekrūteris redz jums cauri, nenoticēs, ja mēģināsiet laist muļķi. Uz blefu, ko varat atļauties, runājot ar tiešo darba devēju vai jaunajām atlases firmu dūdiņām, pieredzējis rekrūteris neuzķersies. Bet, ja tomēr samelojāt, tad nekad nevajag atzīties, nekad nedrīkst mainīt savu liecību.

Bet ja nu Viņš ir Īstais?

Ne pārāk bieži, bet gadās, ka kandidātam kāds darba devējs vai vakance šķiet kā viņam radīta, un iestājas divu ābola pusīšu sindroms, kandidāts neko apkārt neredz, ēst dzert nedodiet, gribu viņu precēt, bērnu no viņa un gredzenu pirkstā. Varbūt kāds ābolu speciālists zina, es nē, kāpēc tā, bet parasti tāda lielā gribēšana nesaņem pretī tikpat kvēlu atsaucību. Dažreiz aktīvi gribošajai pusei piezogas vilinājums pa naktīm vazāties ap iecerētā māju, zīmēt sirsniņas uz sētas un darīt citas muļķības. Mans novērojums: pārlieka uzstājība nepalīdz. Katrā ziņā man nav zināms neviens gadījums, kad izbrāķēts kandidāts ir pieņemts darbā tikai tāpēc, ka darba devējs vai rekrūteris nevarēja izdomāt, kā neatlaidīgo personu atšūt. Savu interesi par iekāroto vakanci vajag un ir pareizi izrādīt, bet tas jādara ar lēdijas cienīgu pašcieņu un taktu. Un es šeit nedomāju Lēdiju Gagu.

Mans bērns ir īpašs, viņš negrib iet uz podiņa

Kā jau būsiet pamanījuši, es nekad nevienu nenosodu, es tikai gribētu dažiem smalkjūtīgi atgādināt, ka 30 gadu vecumā dzīvot pie mammas un nevarēt izlemt, vai ņemt vēl vienu akadēmisko, vai labāk tomēr kopā ar draudzeni adoptēt kaķi, nav nekāds sasniegums. Tādu, ar īpašām emocionālām vajadzībām apgrūtinātu cilvēku nav daudz, katrā ziņā starp reāliem darba meklētājiem tādu ir salīdzinoši maz, bet diemžēl šie ļaudis ir skaļi internetā un prot ar savas kaprīzes noformēt kā “sociālas problēmas”.  Tā pagājušajā ziemā hiperaktīvu infantīļu grupa pie virtuālā sludinājumu dēļa manabalss.lv piesprauda iniciatīvu ar gludi bruģēta lielceļa cienīgu nosaukumu “Par atgriezenisko saiti, piesakoties darbā”.

ManaBalss Atgriezeniska_719

Neiedziļinoties šī sacerējuma putrainajā saturā, ievērības cienīgas šķiet divas ziņas, ko šis gadījums mums sūta – viena slikta, otra laba.

Sāksim ar slikto. Arvien biežāk mums nākas vērot, kā sabiedrībai dienaskārtību diktē ļaužu grupas, kuras valsti redz kā labdarības organizāciju, kurai jāstaigā katram no pakaļas ar mīkstu spilvenu rokās un jāpagūst pašaut to apakšā nabadziņam, kad tas ieskrien ar pieri stenderē. Vēl valsts pienākums ir garantēt katram jaunu “sapņu darbu” ne retāk kā reizi 3 gados un sodīt neliešus, kuri nav spējīgi saskatīt manī neatkārtojamu individualitāti un neierobežotu profesionālo potenciālu. Vārdu sakot, valsts ir atbildīga par to, lai sabiedrība indivīdam neizvirzītu augstas prasības, un bizness piemērotos viduvējam piedāvājumam.

Labā ziņa ir, ka visu kontrolējošās, birokrātu komandētās valsts utopijai ticīgo nav pārlieku daudz, par ko liecina knapais petīcijas parakstītāju skaits. Mājas lapā par operetes teātra atjaunošanu Rīgā nobalsojis vairāk ļaužu. Priecē, ka plus-mīnus pustūkstotis līdzcilvēku ir stingri pārliecināti, ka efektīvākais veids, kā padarīt dzīvi skaistu, ir pieņemt likumu, kas aizliedz neglītu dzīvi.

Interesanti ir lasīt interneta komentārus par šo satriecošo ideju – cilvēki brēc pēc taisnības un godīgas attieksmes, vicina dakšas un kurina lāpas, gatavi saraut gabalos neliešus rekrūterus, kuri ar ļaunu nolūku nav pamanījuši viņos nākamos Džobsus un Stahanovus, bet kaut kā nemana kvēlus aicinājumus sodīt tos darbiņa meklētājus, kuri apsolījuši un neierodas uz darba intervijām, neatbild uz telefona zvaniem, bez paskaidrojumiem pazūd.

komentari

Ja būtu likums, kas pieprasa sniegt rakstiskus paskaidrojumus par rekrūtera vai darba devēja rīcību un lēmumiem, tad vajag arī likumu, kas soda kandidātu par neierašanos uz sarunātu interviju un par dotā solījuma neturēšanu. Vai tas nebūtu tikai godīgi? Bērnišķīgas iniciatīvas faniem noteikti nešķiet, ka tas būtu godīgi, un man, savukārt, nešķiet, ka dzīve vispār ir īpaši godīga. Iespējams, ka katrs saņem no dzīves atpakaļ visu, ko labu vai sliktu darījis, bet es esmu novērojis, ka tas nekad nenotiek pēc pasūtījuma. Tu nekad nezini, kad atmaksas stunda pienāks, un labāk veicas tiem, kuri nevis cer uz valsti, bet tiem, kuri paļaujas uz saviem spēkiem un uzklausa gudru cilvēku padomus.

Tas arī kārtējais bezmaksas padoms katram darba meklētājam – esiet apņēmīgs, mērķtiecīgs un godīgs, nečīkstiet un neplātieties, tad rekrūteri jums uzticēsies un biežāk dzirdēsiet, varbūt skarbu, bet tomēr patiesību par sevi. Ja uzvedīsieties kā pieaugušais, tad iespējams, ka rekrūteris pastāstīs par jūsu izredzēm, par nākamās darba vietas aizkulisēm un pat ieteiks, kā iepatikties jaunajam šefam pirmajā darba intervijā.

Rekrūtera atklātību nevar panākt ar likumu, draudot ar sankcijām, tā nekad nebūs vienādi sadalīta starp visiem kandidātiem. Rekrūteri ir darba devēja algotņi, spiegi-ziņotāji, tā ir mūsu sūtība – zināt vairāk nekā atklāt. Lai saprastu, cik smalka spēle ir izvilināt no mums derīgu informāciju, ir jāiztēlojas, ka ejat uz aklo randiņu, bet, pirms iepazīties ar svešinieci, jums stunda jāpavada patīkamā un atklātā sarunā ar sirdsāķīša mammu un jāpierāda, ka esat pelnījis skatīt vaigā sirmās dāmas acuraugu. Nav viegli.

Bet, kurš solīja, ka būs viegli?

GM

Tikai no tevis nav vēstules, tikai no tevis tās gaidu es… 1. daļa

 

– Kurās bērēs nevienam nav nekā ko pateikt par aizgājēju?

– Rekrūtera bērēs.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka par nelaiķiem labu vai neko.

Te nav nekādas bēres, te ir jautrs blogs, un tāpēc runāsim par rekrūteriem visu, kas ienāk prātā. Un, ļaujiet, minēšu: pirmais, ko jūs par mums pateiktu, būtu: “Tie augstprātīgie stulbeņi nekad neatzvana!” Nu labi, rekrūteri-vīrieti redzējis ir retais, un pārmetums drīzāk skanēs sieviešu dzimtē, bet tas nemazina jūsu aizvainojumu. Dažreiz šķiet, ka vienīgais, ko par manām amata māsām un brāļiem cilvēki zina un domā: “Kā var būt tik cūcīgi cilvēki, un pēc visa, kas starp mums ir bijis, viņi pat nepacenšas man atrakstīt pieklājīgu atvainošanos. ES nu gan tā nerīkotos…”

Sāp ne jau atraidījums, bet nepaziņošana!

Šis daudziem jo daudziem dziļi sirdī gruzdošais aizvainojums ir vienīgais iemesls idiotiskai iniciatīvai, kuras mērķis atgādina cīņu pret “bērnu piespiedu mācīšanu iet uz podiņa”. Par to raksta 2. daļā, vispirms iezīmēšu problēmas teritoriju.

Sākšu ar paskaidrošanu, ka šai rakstā kārtosim rēķinus ar rekrūteriem – personāla atlases speciālistiem, hedhanteriem – sauciet, kā gribat. Profesija, kurai daudz kopīga ar komandantes darbu studentu kopmītnē. Ja esat pietiekami vecs un kaut reizi dzīvē viesojies padomju studentu kopmītnē, tad zināt, par ko es runāju. Šī stikla būrī sēdošā lēdija pārbaudīs jūsu dokumentus, kritisku aci novērtēs jūsu paskatu, āķīgi iztaujās par slēptajiem nodomiem, pārbaudīs līdzpaņemtā rimi maisiņa saturu un paostīs jūsu izelpu, pirms laist jūs tālāk par vestibilu. Ja meklējat īstus piedzīvojumus un izlēmāt izvairīties no tikšanās ar šo bargo kundzi un  feiskontroles pie caurlaides būdiņas, un nolēmāt rāpties taisni pa logu trešā stāva istabiņā (mūsu gadījumā tas būtu – savu CV sūtīt darba devējam “pa tiešo”), tad nāksies samierināties ar domu, ka nesaņemsiet vispār nekādu atbildi, un jūsu sūtītais CV šķitīs kā akā iekritis. Tas tāpēc, ka uzņēmumi, kuri taupa naudu un nemaksā rekrūteriem, žmiedzas arī par visu citu. Viņi savai nabaga sekretārei vai grāmatvedei, kurai “uzticējuši atbildību par darbinieku meklēšanu” nemaksā par to, lai viņa būtu laipna un pēc darba laika sēdētu birojā, rakstot pieklājīgus atteikumus visām floristēm, kuras pieteikušās uz pārdošanas direktora vakanci.

Gandrīz kā dienesta romāns

Tagad atpakaļ kopmītnes vestibilā, pie mums –  rekrūteriem, augstprātīgajiem nejēgām un divkosīgajām raganām, liekēžiem, kuri salauž jūsu sirdis. Būsiet pamanījuši – ja savu CV sūtāt personāla atlases kompānijai caur kādu no interneta sludinājumu dēļiem, vienmēr saņemat automātisku apstiprinājumu, standarta pieklājības frāzi, ka ar jums sazināsies, ja tiksiet līdz “nākamajai kārtai”, lai ko arī tas nozīmētu. Ja uzmanīgi lasāt sludinājumus, tad būsiet pamanījuši, ka neviens jums neko vairāk arī nesola. Ar šo situāciju parasti pārpratumu nav – neaicināšanu uz intervijām cilvēki pārdzīvo mazāk emocionāli, nekā ja pēc sarunas ar rekrūteri iestājas klusums, neviens nezvana, neraksta, kandidāts jūtas “pavests un pamests”. Gluži kā romantiskās attiecībās.

Sniegbaltite_komentari

Lai saprastu, kāpēc cilvēkiem sāp šīs neatbildētās mīlas drāmas, nāksies paskatīties uz notikumu no abu iesaistīto personu perspektīvas. Abiem balodīšiem ir šis tas kopīgs – abi pirmo tikšanos klātienē gaida ar cerībām, abu iztēlē uzburtie tēli sarunas laikā apaug ar miesu, iegūst balsi un personību. No malas izskatās tā: pirmais randiņš vienmēr ir par daudz pļāpīgs, drusku neveikls, samāksloti pozitīvs un vienmēr beidzas ar mulsinošu buču un solījumu “piezvanīt”. Bet, skatoties pašu notikumā iesaistīto acīm, notikumi attīstās pēc atšķirīgiem scenārijiem. Mēģināšu nodemonstrēt ar piemēru.

Preces un pircēji

Rekrūteri kandidātu atlases procesu redz kā iepirkšanos lielveikalā. Rekrūteris ir steidzīgs pircējs ar sarakstu rokās, kurš teciņus stumj iepirkumu ratiņus starp plauktu rindām, atrod sarakstam atbilstošo preci (kandidātu), paņem to no plaukta, paskatās uz cenu, noliek atpakaļ, paņem blakus esošo lētāko akcijas preci, uzmanīgi izlasa uzrakstus uz etiķetes un iemet grozā pie citām vajadzīgām precēm. Tad rekrūteris-pircējs dodas uz kasi, norēķinās un iziet no veikala ar diviem pilniem maisiņiem “puslīdz atbilstošu” kandidātu.

Kandidāti visu iztēlojas citādi. Viņu scenārijā rekrūteris ir pircējs zīmola apģērbu butikā. Viņš vazājas gar pakaramajiem, nepiegriež daudz vērības cenu birkām, toties čamda audumu, pēta izmērus, krāsas un fasonus. Tad pasit padusē divus pārus stilīgu bikšu (kandidātus) un norobežojas no pasaules aiz pielaikošanas kabīnes aizkara. Tur notiek teju intīms akts – piemērīšana un spoguļošanās, pašiņu knipsēšana un sūtīšana padomdevējiem. Pēc pusstundas pircējs-rekrūteris iziet no veikala ar vienu perfektu bikšu pāri, atvainojos, ideālo kandidātu.

Kandidātiem, kuriem pēc intervijas rekrūteris neatzvana, šķiet, ka tas bikšu pāris, kuru pameta pielaikošanas kabīnē, ir pelnījis paskaidrojumus un “citādu attieksmi”. Kampretī rekrūteris saprot, ka Čīles vīna pudele palika lielveikala plauktā tāpēc, ka šoreiz sarakstā bija piens. Kandidātiem šķiet, ka rekrūteru izvēle ir subjektīvas kaprīzes, bet rekrūteri savas subjektīvās izvēles attaisno ar objektīvām prasībām. Patiesība nav kaut kur pa vidu, patiesība ir abos galos. Mēs visi esam cilvēki, jūtamies nozīmīgi, izdarām subjektīvas izvēles un nevaram ciest justies vainīgi. Tā tas ir personiskās attiecībās un tāpat notiek rekrūterim, vērtējot kandidātus.

Izskatās pēc mammas, uzvedas kā mamma, bet nav mamma

Kāda ir pieauguša un nobrieduša cilvēka adekvāta reakcija uz situāciju “viņš solīja piezvanīt, bet nu jau divas nedēļas kā nezvana”? Vai ir vērts censties “noskaidrot patiesību”? Interesanti, kādus tieši “paskaidrojumus” aizvainotā puse gribētu dzirdēt? Rekrūteri zina, ka atraidītie kandidāti ir uzmetuši lūpu un atraidījumu uztvers personīgi, parasti kandidātu izbrāķēšanas iemesli ir puslīdz loģiski, dažkārt tās ir darba devēju-klientu eksotiskas kaprīzes vai ne pārāk “likumīgas” prasības. Nu kā vienai kandidātei lai pasaka, ka viņas vārds Līga vai tumšie plankumi ar balto sāls maliņu uz cita kandidāta polo krekla padušu rajonā izslēdza tos no reālo pretendentu saraksta?

Ir taču saprotams, kāpēc atteikumi kandidātiem gandrīz vienmēr ir formāli, par to, ka “devām priekšroku citam kandidātam”, nevis “nedevām jums iespēju, jo jums ir ļengans rokasspiediens un jūs mūsu direktoram atgādinājāt viņa švāģeri-neveiksminieku”. Pat ja atteikuma iemesls ir “objektīvs” – acīmredzama prasmju vai zināšanu neatbilstība – arī tad, ticiet man, jūs par sevi negribat dzirdēt “godīgu” viedokli no cilvēka, ar kuru parunājāt nepilnu stundu. Tā tas ir pieņemts šajā rekrutēšanas spēlē, runāt caur puķēm, dot iespēju izpausties cilvēka dabiskajam instinktam – vainot visās nelaimēs kādu citu. Mīļā miera labad pieredzējis rekrūteris rīkojas kā dzīvesgudra mamma – gatava pasargāt savu atvasi no dzīves skarbās realitātes un rezultātā par to saņemt negantus uzbraucienus no paša luteklīša.

Ja uzskatāt sevi par personu, kura pati var savu deguntiņu noslaucīt, tad neprasiet, lai mamma jums stāsta, ka “tētis ir jūrnieks”, uzvedieties kā pieaugušais, ieslēdziet sevī: “Šis nezvana, nu tad nevajag ar’. Ejam tālāk!”

Turpinājums sekos.

 

Vecie buki

Mēdz teikt, ka cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš pats jūtas. Nepareizi. Cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš šķiet citiem. Īsu brīdi dzīves sākumā cilvēki cenšas citu acīs izskatīties vecāki par “saviem gadiem”, bet lielāko un sakarīgāko daļu sev atvēlētā laika cilvēki vairāk vai mazāk veiksmīgi cenšas izlikties jaunāki, nekā patiesībā ir. Sasniedzot 50, labi var redzēt, kuram tas izdodas, bet kurš tā arī neko nav iemācījies. Pārtipinot 65, ar izlikšanos turpina nodarboties vairs tikai Holivudas kinozvaigznes un Liepājas rokmūziķi.

Par šiem sešpadsmit starp briedumu un viedumu gribu parunāt. “Pēc 50” ir vecums, kad cilvēks vēl ļoti daudz laba var paveikt, bet, ja savāra sūdus, tad vairs nav ne laika, ne iespēju kļūdas izlabot. Pusmūžā kaut ko jaunu (bez iepriekš ieliktiem pamatiem) iemācīties praktiski nav iespējams, un cilvēka vērtībai darba tirgū vairs nav “izaugsmes” dimensijas. Latvijas darbaspēka tirgus nav nekāds augstdzimušo jaunavu institūts, tas reveransus vecajiem bukiem netaisa. Par ko tie dažubrīd šķiet patiesi izbrīnīti un ik pa laikam rezignēti apmainās ar bēdu stāstiem interneta pļāpātuvēs. Vienu tādu sarunu, visnotaļ raksturīgu un ar tautā pazīstamu tvitera personību piedalīšanos ieliku šeit izgaršošanai.

Nekas no tā, par ko kungi un dāmas sūdzas, nav bez pamata, un arī pārspīlēts tiek gaumes robežās, bet cauri visam uzvēdī tāds viegls “visu zemju proletārieši…” aromāts. Tāds rūgtumiņš par to, ka visu nosaka jaunie, darba devēji nesaprot, ieguldījums un pieredze netiek novērtēti… Kā īlens duras cauri “biznesmeņi pret darbarūķiem”, “jaunie pret vecajiem”, pavisam reti kāds paskatījies spogulī un padomājis: “Bet varbūt es pats kaut ko esmu palaidis garām, ko es daru nepareizi?”

Mans viedoklis ir – Latvijā un pašmāju biznesā nav nekādas jaunu cilvēku diktatūras, nav pat pārsvara vai dominances. Lauvas tiesa mūsu darba devēju ir cilvēki “vēljoprojām labākajos gados”, tādiem pārmest jelkādu diskrimināciju pēc vecuma ir, maigi izsakoties, aizspriedums. Bizness, tāpat kā huligāns vārtrūmē, sit pa seju, nevis pasi. Darba devējam vajag kādu, kurš veic darbu un dara to tādā veidā, kādā darba devējs uzskata par pareizu. Prasība par gada skaitli vienkārši skaitļa pēc ir eksotika. Tas ir fakts, kam būtu jāiedur sirdī daudzajiem “labiem aroda pratējiem”, kuri līdz šim domāja, ka viņiem atteikta vakance tikai un vienīgi gada skaitļa dēļ.

Tomēr, tas arī ir fakts, ka šobrīd aktīvajā darba vietu piedāvājumā ir neproporcionāli daudz darba vietu jaunos, augošos uzņēmumos pie jauniem, ambicioziem vadītājiem, kuriem viena no obligātajām kandidātu īpašībām ir “enerģijas līmenis”. Šī ir tā prasība, kas kandidātu vērtēšanas procesu padara grūtu cilvēkiem, kuri uz darba interviju atstiepj līdzi savu ilggadīgo pieredzi, bet aizmirst iesviest somā dzirkstošo pašpārliecinātību.

Man šķiet atzīmēšanas vērts paradokss, ka nevienam no augstāk redzamajā domu apmaiņā iesaistītajiem nebūtu nekādu iebildumu vai neskaidrību, ja tiktu apspriesta situācija, kad viena 25 gadīga studente būtu atteikusi randiņu 61 gadīgam, visnotaļ koptam un labi situētam atraitnim. Tādā gadījumā viss šķiet loģiski – nu nepatīk, negrib un neiet – iemesli objektīvi un saprotami. Ticiet vai ne – arī darba devējam ir savi iemesli, un tie nav tik bērnišķīgi kā augstāk tviterī redzētie “mazā muļķīte vienkārši nobijās iemīlēties pieredzējušajā jūras vilkā labākajos gados”.

50 vai 60 gadīgs darba meklētājs ir tāds pats darba meklētājs kā citi – ar savām priekšrocībām un saviem trūkumiem. Katram tā bagāža ir atšķirīga, ļoti atšķiras prasmes sevi pareizi parādīt, un trāpīt ar savu piedāvājumu pareizajā vietā un laikā nav viegli nevienam. Tomēr saviem vienaudžiem piecdesmitgadniekiem es gribētu ieteikt piecu soļu sistēmu – Palīgu Nobriedušam Darba Meklētājam. Ja izdodas soli pa solim tikt līdz piektajam līmenim, tad esat garantētā drošībā. Te solis pa solim – hronoloģiskā secībā:

Pirmais – iekrājiet nedaudz naudas, kas noderēs, lai pārlaistu grūto brīdi negaidītas darba zaudēšanas gadījumā. Rēķinieties, ka tas brīdis var ievilkties, un tas ievilksies, tāpēc drošības pēc sakrājiet vairāk par nedaudz. Uzlabojiet attiecības ar saviem bērniem, iemācieties klausīt viņus, jo, iespējams, ar uzkrāto naudu nepietiks.

Otrais – kā tagad pieņemts teikt – stipriniet sociālās saites. Esiet labs pret tāliem radiniekiem, paziņām, piedomājiet par to, vai jūsu tagadējie sadarbības partneri, klienti vai kolēģi redz jūsu stiprās profesionālās īpašības. Jūsu šodienas klienti būs jūsu rītdienas darba devēji. Atjaunojiet pazīšanos ar bijušajiem studiju biedriem. Padomājiet, vai jūsu senie paziņas jūs pieņemtu pie sevis darbā.

Trešais – ja vispār kaut ko esat spējīgs mācīties, tad mācieties angļu valodu.

Ceturtais – darbu sāciet meklēt jau tad, kad vēl neesat iepriekšējo zaudējis. Darbu ir jāmeklē atbilstoši savam vecumam, atbilstoši savām šī brīža spējām, mērķtiecīgi, pareizajā virzenā, sistemātiski un, ļoti vēlams, uzticama padomdevēja uzraudzībā. Plāniem jābūt reālistiskiem un neaizmirstiet, ka strādāšanas mērķis ir dzīves kvalitātes nodrošināšana. Par to, kā meklēt darbu šajā vecumā, ļoti detalizēti un profesionāli ir uzrakstījis visiem zināmais Dr. Pēteris Apinis. Raksts ir obligāta lasāmviela, un saiti uz to atradīsiet pēc pāris rindkopām, mana teksta beigās.

Un piektais – pats galvenais un svarīgākais solis – NEZAUDĒJIET DARBU! Pirms pieņemt lēmumu pacelt cepuri – atcerieties, ka frizūra vairs nav tāda kā jaunībā. Septiņreiz nomēriet, jo meklēt darbu ir grūtāk nekā varat iztēloties.

GM

Pētera Apiņa RAKSTS

PeterisApinis

 

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti, diskusijas un strīdi tiek sveikti. 

Rakstu pārpublicēšana jāsaskaņo ar bloga autoru  e-pasts: imac.macs@gmail.com

Traips biogrāfijā jeb CV III

Vai jums nešķiet traģikomiski, ka dzīvīgākās diskusijas par darba tirgus jautājumiem notiek “interneta portālu” forumos-čatos? Un tieši tajos forumos, kas ievietoti “sieviešu” tematiskajā sadaļā, garā tēmu rindā starp pieredzes apmaiņu par bērnu atradināšanu no knupīša, priedes mizas tējas receptēm un laimīgo pamesto nesavtīgajiem padomiem nelaimīgajām precētajām. Tieši vienā tādā pļāpu kambarī nesen tika pieminēts mans vārds. Patīkami, ka ne knupīšu vai pamperu kontekstā, bet gan domu apmaiņā zem jautājuma “Vai ārzemēs nostrādāto laiku pieminēt savā CV?”. Es padomāju: “Paši vainīgi, uzprasījāties” un nolēmu rīkoties pēc ierastās metodes, kad visi stundām strīdas, izsaka savu viedokli, paceļ balsi, apvainojas, bet es to noklausos un beigās pasaku, kā ir patiesībā.

Domu apmaiņu uzsāka foruma dalībnieces TheGreenGrassFlower (skeptiķi smīkņās, ka patiesībā tas ir portāla moderatora pseidonīms) jautājums:

Dažādu iemeslu dēļ 1,5 gadus nodzīvoju Anglijā un tur arī strādāju. Tagad esmu atgriezusies uz palikšanu Latvijā un esmu darba meklējumos. Vai tā būtu laba doma CV rakstīt Anglijā strādāto darbu (darbs bija apģērbu veikalā)?Ir dzirdēts, ka darba devēji šķībi skatoties uz aizbraucējiem un atbraucējiem, bet ja nerakstīšu, tad vēl sliktāk – paliks 1,5 gadu ilgs tukšums

Jautājums saprotams un salīdzinoši konkrēts. Sākšu ar to, ka tiešām nezinu, kur var dzirdēt, ka darba devēji šķībi skatās uz aiz-at-braucējiem? Man nav nācies neko tādu dzirdēt. Pieļauju, ka to teicis atbraucējs, kuram atteikts darbs. Parasti atteikuma iemesls netiek paskaidrots vispār, vai darba neiedevējs izdveš kādu formālu frāzi par “neatbilst kvalifikācija”. Tad nu atteikumu saņēmušie liek lietā iztēli, lai izdomātu “patieso” atraidījuma iemeslu. Iespējams, ka “braukāšana” ir pieredze, par kuru paši braukātāji nav pārliecināti – uzskatīt to par savu sasniegumu vai kauna traipu – un tāpēc izvēlas vainot neveiksmē šo “trūkumu”.

Turpināt Traips biogrāfijā jeb CV III lasīšanu