Nedzer, puisīt, no kazas pēdiņas

Par to, kā rekrūterim nesapiņķerēties sociālajos tīklos

Reti kurš nebūs pamanījis, ka mūsdienās ir trīs veidi kā būt pazīstamam ar kādu cilvēku: būt pazīstamam ar to dzīvē, pazīt to dzīvē un pazīt arī feisbukā, nebūt pazīstamam dzīvē, bet pazīt feisbukā. Tā trešā pazīšana aizņem visvairāk uzmanības un laika. Tā apliecina mūsu statusu, intereses un rāda kas mēs gribētu būt, ja būtu slaveni, bagāti un skaisti.

Ja jau cipari rāda, ka 85% no mums ir savs profils feisbukā, tad katram ir plašas iespējas ne tikai izvēlēties savus iedomu draugus un influenserus. Varam apustuļos piesekoties, varam arī parādīt sevi visā krāšņumā, atklāt savas dvēseles dziļumus, piepucēt sasniegumus un palepoties ar neordinārām interesēm. Visam šim sociālajam ekshibicionismam ir pārdesmit gadu sena vēsture, tātad tas atrodas pusaudža attīstības stadijā, tāpēc dabiski, ka cilvēki savās tīmekļa izpausmēs reti valda pār emocijām, nekontrolē vārdu plūdus un ir brīnišķīgi naivi ik reizi no jauna atklājot sev vispārzināmas patiesības un neciešami apnicīgi uzbāžoties citiem ar “bārdainiem” jaunumiem. Kāpēc cilvēki tik ļoti alkst izrādīt sevi jebkuram lūriķim, man nav īsti skaidrs, bet vienu esmu sapratis droši: HR skudriņas un it īpaši rekrūteri šo situāciju izgaršo kā izraēļa bērni Tā Kunga bārstīto debessmannu. Pa vidu skaļajām Ozianna! un Alleluja! brēkām gribēju iespraukties ar savām pārdomām par to kāpēc es uzskatu sociālo tīklu profilus (it īpaši feisbuku, instagramu) par sliktu informācijas avotu, kura neprasmīga lietošana var nodarīt vairāk ļauna, bet soctīklos smeļamo ziņu lietošana ir kā nevārīta ūdens dzeršana no kazas pēdas nospieduma dubļos. Ja atceraties, to ūdeni padzēris, puisītis par kazlēnu pārvērtās.

scale_600

 

Nelielai atkāpei gribēju mierināt savus lasītājus – mūsu mīļajā Dievzemītē vēl nav tik traki kā štatos, kur “nepareizi” ieraksti sociālajos tīklos var beigties ar darba zaudēšanu. Ironija vai jokošanai angliski, it īpaši tviterī, var būt pavisam bēdīgas sekas. Netikt uzaicinātam uz darba interviju ir vieglākais sods par mutes brūķēšanu, pat ja izrunāšanās gadījums ir 15 gadus sens, pat ja šobrīd esi gādīgs ģimenes tēvs un kārtīgs nodokļu maksātājs.

Te viens skaļš piemērs, ļoti pamācoša lasāmviela un izcili kvalitatīvs teksts.

Toby Yound The Public Humiliation Diet

Latvijai līdz tādam ārprātam vēl tālu, kaut arī drošiem soļiem, kreiso liberāļu vadīti, dodamies tajā (pareizajā?) virzienā. Pie mums Latvijā, vienīgais par muldēšanu no darba padzītais nabadziņš, japareizi atceros, ir Latvijas Pasta drošības dienesta vadītājs, kurš pirms n-gadiem kaut ko “privāti” glupu ietvītoja un viņu atlaida. Laikam jāpriecājas, ka nevienu citu gadījumu nevaru atsaukt atmiņā. Skatīsim, kas izrādīsies īsāks, prieki vai atmiņa.

Bet nu, atpakaļ pie kazām!

90

Sociālo tīklu profilu pētīšana šobrīd ir kļuvusi par plaši atzītu un vēl plašāk izmantotu kandidātu atlases un pat novērtēšanas metodi. Tā vairs nav uzskatāma par modes lietu, un atļauties ignorēt sociālajos tīklos atrodamo nevar pat tāds dinozaurs kā es. Jāpiebilst, ka LinkedIn es pie sociālajiem tīkliem nepieskaitu, lai kā maikrosofta “stratēģi” censtos šo CV bāzi sačakarēt un padarīt par “feisbuku nūģiem”.

Man ir trīs punktu skaidrojums, kāpēc maniem kolēģiem rekrūteriem izveidojies nelāgs ieradums lūrēt sociālajos tīklos teju uz katru kandidātu, kurš nonāk uzmanības lokā, un pārlieku nopietni uztvert tur atrodamo “informāciju”.

Kāpēc rekrūteri mīl piņķerēties pa tīkliem

1. Tas ir par velti.

Rekrūteri cenšas būt gudrāki, informētāki un savākt vairāk informācijas. Kur gan vieglāk kaut ko savākt kā tur, kur kaudzes fotogrāfiju,  kalni ierakstu un čupas vārdu mētājas apkārt kā tādi veci krāmi aiz kūts?  Atļauja nav jāprasa, informācijas īpašnieks pats vēl priecājas, ka ir kādu ieinteresējis, kā saka – haļava.

2. Tas ir patīkami.

Rekrūteri arī ir tikai cilvēki, visiem ir savi profili feisītī, visi sēž tīklos un vacapos, paši posto. Tā vien niez nagi apvienot patīkamo ar lietderīgo, un kaķīšu laikošanu – Slinkuma netikuma barošanu – pieskaitīt lietderīgajam darbam. Un kam gan vairāk kā rekrūterim, patīk ielūrēt pa atslēgas caurumu svešā istabā, apmierināt savu mīļāko netikumu – Ziņkāri?  Un kurš gan vairāk kā rekrūteris mīl izlikties, ka pamana kaut ko tādu, kas netrenētai acij paslīdēs nemanīts, uzpūst savu Lepnības netikuma oglīti?

3. Tā visi dara.

Patiesībā mazākajai daļai darba meklētāju ir ar ko palepoties savā CV. Lauvas tiesa mūsu līdzpilsoņu strādā starpniecības biznesā, kādu preču vai pakalpojumu tālākpārdošanas ķēdītē. Ne lielveikala kasiere, ne loģistikas speciālists, ne aģentūras klientu servisa vadītāja neko nerada, sava darba rezultātu savām acīm neredz, nekādu neaizvietojamu lomu nepilda. To sauc par bullshit jobs.

Bullshit jobs no Economist

Ko gan lai nabaga cilvēki tādu interesantu ieraksta savā CV, ne jau katram pietiek literāro dotību savu sasniegumu izskaistināšanai vai rocības, lai noalgotu padomdevēju aizraujoša CV sarakstīšanai. Mūsu laikabiedru CV ir līdzīgi kā olas kartona kastītē, daudz interesantāk šķiet skatīties personas feisbukā, tur vienmēr ir kaut kas netipisks vai vismaz smieklīgs atrodams.

Kā pamanījāt, starp trim iemesliem sociālo tīklu izmantošanai kandidātu vērtēšanā, es nepieminēju noderīgas un vērtīgas informācijas iegūšanu. Nepieminēju, jo tādas tur vai nu pavisam nav, vai ir niecīgi maz. Viena minūte personīgas sarunas ar kandidātu man var sniegt vairāk kā stunda pavadīta, pētot viņa profilus. Atvainojiet, man tik daudz nemaksā, lai es izniekotu stundu darbam, ko var paveikt minūtē.

Un trīs personīgi iemesli, kāpēc man nepatīk pētīt kandidātu izpausmes sociālajos tīklos

1. Man internetā cilvēki caurmērā šķiet mazāk atbildīgi, nekā vajadzētu būt reālajā dzīvē. Profilos izskatās, ka ļaudīm trūkst mēra sajūtas, tie bieži ir pārlieku emocionāli, neprot atrast kaut kādu veselīgu līdzsvaru starp personīgo dzīvi un darbu. Vai nu personīgajos profilos visiem uzmācas ar saviem “ražojumiem”, vai nevienā vārdā nepiemin savu profesiju, vieni vienīgi hobiji un izklaides. Tā nav salīdzināma, lietišķa informācija, tā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu.

2. Pa atslēgas caurumu nolūrētās personīgās informācijas drumslas ir grūti tulkojamas. Gan vienkāršota redzamo pazīmju vispārināšana, gan pārlieku sarežģītas interpretācijas visbiežāk noved pie tā, ka atrodu personā kaut ko nepatīkamu un  kandidātu izslēdzu no pretendentiem uz amatu vienkārši tāpēc, ka man cilvēks nepatīk. Bet pretendentu uz labu vakanci ir maz, sašaurināt to loku nav tālredzīgi. Mums rekrūteriem vēl joprojām maksā par to, ko atrodam, parādām un “piegādājam”, nevis par tiem nelaimes putniem, no kuru satikšanas un pieņemšanas darbā savu klientu pasargājam.*

*Rekrūtera paradokss Nr.1

3. Man pašam nepatīk “sēdēt” profilos. Lai arī pats aprūpēju krietnu desmitu visādu “kontu, profilu, un lapu”, kas eksistē kā vairākas virtuālas personas, es šo tīklošanu uztveru kā darbu, un būšana aiz interneta ēnu teātra skatuves ir nostiprinājusi manī pārliecību, ka nav teatrālākas vides par sociālo tīklu pasauli. Un tām lomām, ko spēlē šī virtuālā teātra aktieri, ir ļoti maz kā kopēja ar to, uz ko cilvēki ir spējīgi reālajā dzīvē.

 

Ja patika – retvīto, reblogo, reposto un, galvenais, – seko!

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek apsveikti. Uz visiem lasītāju komentāriem bloga autors atbild. 

Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru      imac.macs@gmail.com.

Pie upes sēž makšķernieks un psihologs…

Pirms pāris nedēļām dienas gaismu ieraudzīja mediju un Ekonomikas ministrijas šībrīža vadības iemīļotā un bankas Luminor darbinieka Pētera Strautiņa preses relīze par tendencēm Latvijas darbaspēka tirgū.

Darba tirgus uz sasilšanas un pārkaršanas robežas

Tajā lasāms daudz iepriecinoša personāla atlases nozarei: gan iedvesmojošais stāsts par ekonomikas izaugsmi, gan spriganie cipari un piesardzīgi optimistiskās prognozes. Piemēram pareģojums, kas sola tuvākos pāris gadus nodrošināt ar darbu manus kolēģus rekrūterus un, cerams, arī mani pašu:

“Tas, ka uzņēmumiem ir grūti atrast darbiniekus, ir visumā apsveicami. Darbaspēka trūkums ir vienīgais normālais vai vismaz vēlamais stāvoklis ekonomikā. Ja lielam skaitam cilvēku nav darba, tiek izniekots viņu dzīves laiks un netiek radīta vērtība. Tā kā cilvēka darbs ir galvenais bagātības avots, būtu ļoti dīvaini, ja piemērotu cilvēku atrašana vienmēr būtu viegla un lēta.”

Gani un ganāmpulks

Sajutušas zapetes smaržu, salidoja lapsenes. Autoritatīvākais un ar resnāko dūcienu apveltītais irsis bija tviterī aktīvais, šaurās aprindās plaši pazīstamais psihologs Reinis Lazda. Viņš atzina Strautiņa viedokli par labu esam un, lielo karoti rokās satvēris, lūkoja pēc vietas pie gaidāmo dzīru galda, tā teikt, tuvāk bļodai. Lai visādi plebeji netraucētu, Lazdas kungs izsludināja jauno lietu kārtību – turpmāk ar personāla atlasi būtu jānodarbojas nevis tiem, kuri to dara tagad, bet gan zinātniekiem.

Iespējams, ka ar vārdiem “..personāla meklēšana un atlase ir jāveido..”, viņš gribēja pateikt, ka nekādas personāla atlases nemaz nav, tā ir jāveido?

Šī psihologu augstprātīgā attieksme pret savu pazudušo dēlu – personāla atlasi ir interesants fenomens. Protams, psihologu kasta ir interesanta parādība pati par sevi, ko apliecina fakts, ka tādā mikroskopiskā tirgū kā Latvija ir vismaz divi duči dažādu, cita citu apkarojošu organizāciju, kurās apvienojas raibu raibā “psihologu” publika. Ieskatas skrīnšoti no mammas gugles:

psihu biedribas 2

Ja lasītāju interesē, var paguglēt un palasīt par skandāliem, nepaklausīgo izslēgšanām, mēģinājumiem monopolizēt atļauju izsniegšanu strādāšanai konkrētās profesijās un vēl visādām jautrām nodarbēm, ar kurām ikdienā aizņemtas šīs zinātnieku-funkcionāru aprindas. Bet man ir aizdomas, ka šīs aktivitātes nespēj nodrošināt ar stabiliem ienākumiem ne raibās kompānijas līderus, ne viņu daudzcietušos kolēģus. Tāpēc jāmeklē, kur kaut kas nav labi piesiets. Ja pieķers, tad attaisnot un pamatot ābolu čiepšanu svešā dārzā ar sabiedriskā labuma, sociālā taisnīguma vai jaunā laikmeta pieaugošo prasību demagoģiju šie funkcionāri nav jāmāca. Viņu argumenti mudžēs no svešvārdiem un atsaucēm uz britu zinātnieku pētījumiem.

Dabiski, arī personāla atlases darbinieku rindās netrūkst entuziastu, kuri, dzirdot vārdu “zinātnisks”, attiecina to uz sevi un steidz atbalstīt ikvienu publiski izskanējušu glupību, ja vien tur pieminēti vārdi “kompetences”, “ilgtspējība” vai “eneatips”.

kazaine lazdam piekrit

To, ka Lazda mēģina pateikt: bez atļaujas saņemšanas no manis kontrolētās organizācijas, visādas elitas nemaz nedrīkstētu ar personāla atlasi nodarboties, to pašas entuziastes acīmredzot nesaprot.

Bet kāds man ar to sakars? Ne tas Lazda ko mainīs, ne izdarīs, pamaisīs tik gaisu un metīsies atpakaļ apkarot konkurējošās psihologu biedrības, kāpēc man par to vajadzētu cepties un rakstīt? Tikai un vienīgi tāpēc, ka mīts par personāla atlasi kā psihologu profesiju un psihologiem kā personāla atlases eliti ir kaitīgs un vēl joprojām dzīvs vecākās paaudzes uzņēmēju nezināšanas un aizspriedumu mikslī, ko ikdienā dēvējam par uzskatiem.

Pasaka par psihologiem

Šis mīts Latvijā radās kā jau vairums mītu – pagājušā gadsimta 90-jos, kad mums pāris gados bija jāiemācās darīt viss tas, ko brīvā tirgus pasaule mācījās darīt pārsimt gadus. Toreiz, desmitgades vidū, otrajā pusē, puiši sapņoja studēt juristos, meitenes psihologos. Puišu motīvs bija stāvoklis sabiedrībā, meitenes gribēja būt kaut kas vairāk nekā viņu mammas – skolotājas. Pēc tam, vēl divtūkstošo gadu sākumā, meitenēm, ar kurām neviens īsti negribēja draudzēties, pie kurām neapstājās jaunizcepto un veiksmīgo juristu skatieni, likās, ka labākais risinājums šīm nedrošības problēmām būs studēšana psihologos, kur iemāca “kāpēc cilvēkiem kaut kas patīk vai nepatīk”. No tiem laikiem mantojumā mums vēl šobaltdien ir psiholoģijas studiju programmas krietnās divdesmit augstskolās. Atbildiet man, kāpēc? Vai jūs personīgi esat sajutis kādreiz trūkumu pēc “vēl trīs psihologiem mūsu uzņēmuma vadības komandā”?

1501638148953

Un toreiz, straujajos 90-ajos, mēs bijām mazā banku šveice, tilts uz austrumiem un kas tik vēl ne. Katrs cīnījās, kā prata, un svaigi izskolotie, pusbadā dzīvojošie psihologi bieži vien piepelnījās, palīdzot uzņēmējiem intervēt vai novērtēt uz vakancēm pieteikušos kandidātus. Tad arī vietējo uzņēmēju galvās izveidojās priekšstats par personāla atlasi kā papildnodarbi, ko psihologi piekopj, lai piepelnītos paralēli slikti apmaksātajam darbam slimnīcās vai augstskolu katedrās. Un tas nav pārgājis vēl šodbaltdien. Ne tikai uzņēmēji, arī daudzi eksakti izglītotie cilvēki un, bez šaubām, teju visi mazizglītotie uzskata, ka spriest par to, vai kāds ir piemērots konkrēta darba veikšanai, var tikai persona, kura savulaik skaistākos jaunības gadus pavadījusi, “studējot psiholoģiju”.

Uzskatam, ka tieši formālo psihologa izglītību ieguvušie ir labākie personāla atlases speciālisti, ir tik pat daudz pamata kā uzskatam, ka labākie gleznotāji ir tie, kuriem ir visbiezākās bārdas. Šīs pazīmes ļoti bieži sakrīt, bet tas nenozīmē, ka mākslinieku par meistaru padara viņa personīgās higiēnas ieradumi un profesionālajā vidē izplatītās tradīcijas. Personāla atlasē var noderēt psiholoģijas studijās iegūtās zināšanas, bet tik pat labi bez tām var arī iztikt, kā saka – gaumes jautājums. Lai padarītu laimīgu klientu, ir jāprot daudz vairāk par to, ko savā “zinātniskajā” regulējumā vēlētos iesprostot un citiem uztiept par vienīgo pareizo rīcības modeli visādi lazdveidīgie teorētiķi.

Makšķernieki

Esmu pārliecināts, ka personāla atlase nav par to, kura iestāde kādus papīrus tev ir štempelējusi – personāla atlase ir par tavu prasmi tikt pie rezultāta.

Mans uzskats ir, ka personāla atlases meistari savās profesionālajās izpausmēs vairāk atgādina makšķerniekus. Vispirms tas ir ļoti laikietilpīgs process, paiet gadi un daudzkārt jāatkārto viens un tas pats, pirms tu kļūsti no svētdienas pīckotāja par zivju pavēlnieku. Makšķerniekam ir nepieciešamas daudzpusīgas zināšanas, erudīcija, kaut kas no bioloģijas, kaut kas no metereoloģijas, šis tas no optikas, mehānikas, ķīmijas un gastronomijas, mūsdienās daudz elektronikas un IT tehnoloģiju. Makšķerniekam jābūt komunikablam, jāprot klausīties, atšķirt muldēšanu no tīras mantas, jāprot pārdzīvot tukšos periodus un samierināties ar neveiksmēm – lielo zivju noraušanos. Makšķerniekam jābūt gatavam sasmērēt rokas, ķidājot zivi, un dažreiz riskēt ar dzīvību, airējot viļņos, bieži vien sava aizraušanās jāliek augstāk par ģimenes interesēm. Katram iesācējam var dažreiz dzīvē paveikties un pieķerties Lielā zivs, bet īsts makšķernieks nepaļaujas uz veiksmi, ja ļoti vajadzēs, viņš vismaz kaķa tiesai izvilks arī no dārza laistāmā dīķa.

fly-angler-caught-trout

Makšķernieks, tāpat kā galvu mednieks, ir aicinājums, nevis profesija. Kad esi pie upes, zivis tev augstskolas diplomu vai tava makšķerkāta sertifikātu neprasa.

 

Ja patika – retvīto, reblogo, reposto un, galvenais, seko!

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek atbalstīti. Uz visiem konstruktīvajiem lasītāju komentāriem bloga autors atbild. 

Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru      imac.macs@gmail.com.

Meitene topiņā

Meitenes Leldes/Viktorijas/Lienes stāsts interneta publikas acupriekšā atgriežas ar apskaužamu regularitāti – vismaz reizi gadā. Lai arī visiem ir skaidrs, ka dziesma nav par krekliem, tomēr, papildus politiskajam saturam, šis stāsts ir arī par darba meklēšanu.

Tiem, kuri palaiduši garām, īsi atgādināšu notikumu – pirms pāris mēnešiem “sociālos medijus uzspridzina” Leldes stāsts  –  meitene stāsta, ka latviešu jauniešiem pēc vidusskolas ļoti grūti atrast darbu, jo nekur neņem tos, kuri nezina krievu valodu.

Es neapšaubu meitenes vislabākos nodomus un jūtu līdzi, bet gribu teikt: viņai ir paveicies!  Nevis vienreiz, bet dubultā paveicies. Paskaidrošu, kāpēc tā saku.

Turpināt Meitene topiņā lasīšanu

CēVē un rezumē II

Par hobijiem, līderiem un dinamisku darbu

Kā pirms pāris mēnešiem, sākot rakstīt savu blogu, solīju, ik pa laikam atgriezīšos pie mūžīgās tēmas – ko vajag un ko nevajag rakstīt savā CV. Atgādinu, ka tas ir mans viedoklis, ļoti ceru, ka nepopulārs un subjektīvs, jo populāros un objektīvos viedokļus lasītājs vienmēr var atrast portāla ģelfielvē izklaides sadaļā, apakštēmā “Viņas pasaule”, starp padomiem bikini zonas epilēšanai un vegānu diētai atbilstošu Pavlovas kūku receptēm.

Tātad daži mani novērojumi un pārdomas par to, ko savām acīm esmu CV redzējis un padomājis: “Kāda velna pēc man tas būtu jāzina?”

Hobiji un intereses.

No pirmsfeisbuka laikmeta standarta CV paraugos kā noslēdzošā sadaļa aizķērusies, un vēl šodien teju katrā CV redzama sadaļa “Hobiji un intereses”. Iespējams, ka šo papildinājumu kaut kad XIX un XX gadsimta mijā izdomāja un ieviesa kāda liela koloniālpreču veikala kadru daļas klerks, kuram vienkārši bija garlaicīgi lasīt vienas un tās pašas frāzes par aplikantu darba pieredzi un kā ūdens piles līdzīgos amatu nosaukumus pēc viena parauga nosauktajos kantoros. Nu cik ilgi var: “No 1897. līdz 1912. gadam, mašīnrakstītāja, krājaizdevumu sabiedrībā “Grīničvilas ogļrūpnieku savienība”. Iespējams, šis klerks-glūniķis gribēja uzzināt ko vairāk, pa durvju šķirbu ielūrēt mašīnrakstītājas guļamistabā, pavilkt vaļā viņas naktsgaldiņa atvilktni, pašķirstīt viņas dienasgrāmatu un uzmest acis tiem noslēpumiem, kas tur glabājas. Un viņš ieviesa jaunu normu – īpašo personīgo sadaļu autobiogrāfijas beigās, viltīgi to nodēvējot nevainīgajā “Hobiji un intereses”.

caplins

Tā vēl līdz šai dienai es teju katras daiļā dzimuma kandidātes CV beigās varu lasīt “grāmatas, kultūras pasākumi, ceļošana, riteņbraukšana, sevis pilnveidošana un fotografēšana”, nedaudz retāk “psiholoģija, rokdarbi, ēst gatavošana un veselīgs dzīvesveids”. Savukārt kungi, visi kā viens, – “slēpošana, auto, jaunākās tehnoloģijas un , protams, fotografēšana”, daudz retāk “mājas būvniecība, medības, zveja un vēsture”. Starp citu, vēl arvien nevaru rast izskaidrojumu tam, ka kungi, par savām interesēm rakstot, nekad nepiemin “vakari draugu lokā pie TV ar alus pudeli rokās un skriešana pakaļ skaistām sievietēm”, tāpat kā dāmas allaž aizmirst pieminēt “iepirkšanās un draudzeņu ģimenes dzīves apspriešana citu draudzeņu kompānijā”. Savādi, vai ne?

Ko es ar to visu vēlējos teikt? Mans padoms – dzēsiet to sadaļu ārā sava CV! Ja kādu interesēs jūsu intereses, viņš lūrēs jūsu feisbuka profilā, ja to, kurš lasa jūsu CV, neinteresē, ko jūs darāt brīvajā laikā, tad kāpēc apgrūtināt viņu ar nekam nevajadzīgu un dažreiz pat kompromitējošu informāciju? Ja uzskatāt, ka jūsu hobiji dara jums tikai godu un vēlaties ar tiem lepoties, padomājiet, vai fakts, ka jūsu hobijs ir mājas dekorēšana, palīdz vai traucē, ja piesakāties darbam, par provi, grāmatvedībā.

Piebilde par kompromitējošo informāciju. Ir dažas tēmas, kas var izraisīt diametrāli pretējas reakcijas no jūsu CV vērtētāja puses. Piemēram, jau pieminētās medības. Zinot, ka lielai daļai sabiedrības mēs, mednieki, šķietam nekas vairāk kā psihiski slimi slepkavas, silti iesaku to savā CV nerakstīt. Ja vēlaties likt saprast, ka mīlat aktīvu atpūtu pie dabas, tad rakstiet “makšķerēšana”, jo bada pātagas vicinātājus sabiedrība uzskata par nevainīgiem pajoliņiem, kaut ko līdzīgu sēņotājiem. Arī ar tādiem hobijiem kā vēdiskā tantra vai tantriskā joga es ieteiktu neplātīties, jo nav daudz tādu darba devēju, kuriem patīk algot cilvēkus, kas nopietni uzskata, ka tam, ko tu dari materiālajā pasaulē, vispār nav nekādas jēgas un nozīmes. Vārdu sakot, jebkuram hobijam, jebkurai aktivitātei ir savi nīdēji, un, lai lieki neriskētu nedabūt darbu tāpēc vien, ka darba devējs, piemēram, neieredz riteņbraucējus, labāk paturiet mēli aiz zobiem.

Te prasās pēc paskaidrošanas, ka piederība politiskajai partijai vai nevalstiskai organizācijai, tāpat kā reliģiska kulta piekopšana vai sabiedriskas aktivitātes, nav ne hobiji, ne intereses. Ja jums no sirds ir svarīgi, ka esat zemessargs vai darbojaties ērgļu aizsargāšanas klubā, un, ja gribat, lai darba devējs rēķinās, ka ticība jums neļauj strādāt sestdienās vai, pusi no saņemtās algas ziedosiet cīņai ar vēzi, tad rakstiet to CV. Tikai nedēvējiet to par hobijiem un interesēm.

Līdera dotības

Daudzos CV paraugos ir paredzēta vieta pāris teikumiem par “ko kandidāts par sevi domā?”. Visbiežāk tā tiek aizpildīta ar kaut kur nošpikotām standartfrāzēm par spēju strādāt individuāli un komandā, precizitāti, prasmi ātri apgūt visu jauno un vēlmi mācīties. Tas viss manām rekrūtera ausīm kā pīlei ūdens, bet viena frāze, kas katru reizi mani saērcina, ir “piemīt līdera dotības”. Jūs neticēsiet, bet par apdāvinātiem līderiem sevi uzskata apmēram 50% Latvijas darbaspējīgo iedzīvotāju. Nav brīnums, ka pirms gadiem ārkārtīgu popularitāti bija ieguvusi finanšu piramīda “Līderības akadēmija”. Kaut kur jau visi tie līderības bakalauri ir jāmāca par līderības akadēmiķiem, vai ne? Pieļauju, ka līderības maģistrantūras un doktorantūras ir slepenas organizācijas un tāpēc par tādām nekas nav dzirdēts.

file-20170822-22283-omfhs6

Man līderības sakarā ir viena laba un viena slikta ziņa. Vispirms labā: gandrīz katrā darba vietā vajadzīgs cilvēks, kurš var ātri un labi izdarīt savu darbu, bet gandrīz nekur nav vajadzīgi līderi, jo darba devēji par īstajiem līderiem uzskata sevi. Jautāsiet, kā gan tā sanāk labā ziņa? Sanāk, jo sliktā ziņa ir, ka par līderiem sevi visbiežāk sauc personāži, kuri dod priekšroku nevis strādāšanai, bet runāšanai par to, kā citiem būtu jāstrādā. Un darba devēji ir šo faktu pamanījuši, tāpēc ar aizdomām izturas pret pašpasludinātajiem līderiem.

Padoms: ja vien vakances, uz kuru tēmējat, nosaukumā nav ietverts vārds “līderis”, labāk šo savu īpašību tālredzīgi paturiet pie sevis. Ja par katru cenu prasās kaut ko tajā teikumā par sevi ierakstīt, tad rakstiet, kā man viens kandidāts ziņoja: “plusi: plānošana, organizēšana, projektu virzība un kontrole; mīnusi: mīlu garšīgi paēst”. Jēgas maz, toties jautrība un labs garastāvoklis kādam brīdim nodrošināts.

Dinamisks darbs

Šī gan biežāk sastopama CV uzticīgajā pavadonī – motivācijas vēstulē, bet arī ir viena no standarta frāžu kolekcijas kalambūriem, kas kā freidiskā pārteikšanās, var palikt nepamanīta, bet var arī pārvilkt svītru jūsu cerībām tikt pozitīvi novērtētam. Es runāju par frāzi “Meklēju dinamisku darbu…”, ar kuru parasti sākas teikums, kura beigām nav pilnīgi nekādas nozīmes. Un jums ir paveicies, ja adresāts šo frāzi laiž gar ausīm un nepievērš nekādu uzmanību. Jā, paveicies, jo atceroties darba intervijas ar kandidātiem, kuru CV esmu lasījis šo vēlmi pēc “dinamiska darba”, palicis atmiņā, ka esmu runājis ar cilvēkiem, kuriem iepriekšējā darba vietā bija garlaicīgi, kuri nebija ieinteresēti kaut ko mainīt sevī, prasīt sev sakarīgākus darba uzdevumus, lielāku atbildību un lielāku algu. Tie visbiežāk ir cilvēki, kuri padodas un bieži meklē citu darbu, cerot uz brīnumu, ka tur mazāk kontrolēs, biežāk būs iespēja būt prom no priekšnieka acīm, vēlāk atnākt, ātrāk aiziet, mazāk darīt ko tādu, kas prasa precizitāti, pārbaudīšanu vai saskaitīšanu.

charlie-skating

Ja tu, dārgais lasītāj, sevi par tādu plānā galdiņa urbēju neuzskati, tad nelieto šo frāzi par dinamisko darbu.

Pavelkot svītru šai cēvē tēmas epizodei un krājot idejas nākamajam, gribu apkopot vienā teikumā šodien rakstīto: esiet uzmanīgi dzelzceļa sliežu tuvumā un rakstot CV “brīvās”tēmas, nesekojiet glupiem paraugiem, nemētājieties tukšām frāzēm, centieties padomāt par katru teikumu, ko rakstāt. Ja nevarat svešam cilvēkam sarunā paskaidrot, kā tieši jūsu līdera dotības izpaužas, vai ar ko dinamisks darbs atšķiras no statiska, – nerakstiet šīs frāzes savā CV! Ticiet man – mēs paši jums pajautāsim, ko gribam zināt, bet, ja nepajautāsim, tad tas mums nešķiet svarīgi.

 

Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru      imac.macs@gmail.com.

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek atbalstīti.

 

 

Puisis no labas ģimenes

Kādā tumšā novembra vakarā, jau n-to stundu blenžot monitorā, kurā kā nebeidzama cisternu rinda pie slēgtas pārbrauktuves acu priekšā slīdēja nomācoši līdzīgu CV plūsma, pieķēru sevi pie ķecerīgas domas. Iespējams, pie vainas bija iepriekšējā nakts, kuras vērtīgāko daļu biju pavadījis, skatoties NBA mājaslapā tiešraidi no Madison Square Garden. Darba dienās pēc negulētām naktīm domas lido zelta spārniem, prom no ikdienišķā, augstākās sfērās, tā teikt.

Un pie manis atlidoja atklāsme. Nu labi, ja ne atklāsme, tad zvīņas no acīm nokrita gan. Es atskārtu, ka teju nevienā CV neesmu redzējis, ka cilvēks rakstītu to, kādā ģimenē viņš uzaudzis. Cilvēki savos CV bieži piemin, ka precējušies, ka ir bērni (nekad, ja ir mazi, tikai pusaudžus un pieaugušus), šad tad raksta, ka ir šķīries vai civillaulībā, retu reizi kāda jauna dāma paziņo, ka ir neprecējusies. Bet nevaru atsaukt atmiņā kaut vienu CV, kur būtu rakstīts, kas ir mani vecāki, ko viņi dara, vai esmu audzis kopā ar brāļiem un māsām. Piekrītu, ka par cilvēku pēc 30, kas būtu uzskatāms par brieduma vecumu, vairāk liecina tas, vai viņam pašam ir bērni un vai viņš ir šķitis kādai tik vērtīgs, ka šī izlēmusi šo apprecēt, bet – kā ar jaunākiem cilvēkiem?

Ja tev ir ap divdesmit un tavā CV jau tāpat nav nekā daudz ko rakstīt, tad tā vietā, lai pieminētu skolas ludziņā spēlēto lomu vai darbošanos studentu pašpārvaldē, tu varētu pateikt kaut ko labu par savu ģimeni. Kādā profesijā strādā vecāki, ko sasnieguši tavi vecākie brāļi, vai kuras sociālās iemaņas esi apguvis, sekojot piemēram ģimenē?

Zinu, ka mūsdienās tā “nav pieņemts”, tagad par to, vai no tevis iznācis inženieris vai kabataszaglis, ir atbildīga skola un skolotāji. Bet man pie aizmugures, ka tā nav pieņemts! Tā ir viena no lietām, kas kādreiz bija tā, kā bija, bet tagad ir pilnībā sačakarēta. Es esmu pārliecināts, ka ģimene ir un paliek tā, kas veido cilvēka personību – raksturu, ieradumus, vērtības. Un personība ir tā, kas, piepalīdzot veiksmes dzirkstelei, kalpo par cilvēka panākumu degvielu.

Spilgts piemērs ir Porziņģis vai Dāvis Bertāns, salīdzinot ar Ernestu Gulbi. Pirmie ir no lielām, stiprām ģimenēm, sekojuši vecāku un vecāko brāļu personīgajam piemēram, pastarīši, kas radināti pie domas, ka nekas šajā dzīvē netiks dāvināts un lepoties varēsi tikai ar to, ko pats būsi sasniedzis. Pretī – mūsu tenisa slavenība – privilēģijas un vairāk kā pārticību jau no bērnības baudījušais pleibojs, savu vecāku n-to nu jau izjukušo laulību liecinieks. Grūti salīdzināt sportistu karjeras, kuras vieniem uzņem apgriezienus, bet kādam nebeidz sākt beigties. Toties mēs varam un ir vērts salīdzināt divas atšķirīgas attieksmes pret savu profesiju, veidu, kā viņi tiek pāri traumām un neveiksmēm, uzvedību spēles laukumā un savas role model lomas izpildīšanu. Visiem mūsu stāsta varoņiem vēnās plūst savu izcilo sportisko senču asinis, bet dzīves sitienus ar lielāku pašcieņu uzņem tie, kuriem labs piemērs bijis arī acu priekšā.

Salīdzināsim, kurš no viņiem labāk iztur starmešu gaismu un bungu rīboņu, bet kurš savās neveiksmēs vaino trenerus un skaļos tribīnes, kurš krāj spēku un atrod atbalstu pie vecākiem,  bet kurš pa šmigu iegrābjas nepareizajās ielenēs? Un kā jums šķiet, kurš beigu beigās nopelnīs sev un savam darba devējam vairāk naudas, kurš būs veiksminieks un zvaigzne, bet kurš “talants, kam pietrūka motivācijas realizēt savu potenciālu”? Manuprāt, šis jautājums ir retorisks, un arī uz tablo rezultāts liecina 3:0 par labu puišiem no stiprām ģimenēm.

maxresdefault

Un sitiet mani ar slapju lupatu, ja tas nav ģimenes nopelns! Kur vēl cilvēks 20 gados var iemācīties tik nopietnu attieksmi pret savu profesiju, lai viņam piedāvātu darbu lielākajā pasaules firmā un sešu-septiņu ciparu algas čeku?  Treneris (skola) var iemācīt driblēt bumbu un ieņemt pareizo vietu soda laukumā, bet atgūt pārliecību par saviem spēkiem pēc krustenisko saišu pārplēšanas var vien tad, ja esi  iemācīts uzticēties, saņemt un sniegt atbalstu.

Tad nu tā, jaunais cilvēk, nekautrējies par savu mazpilsētā pavadīto bērnību un vecākā brāļa drēbēm, kuras bija jāvalkā. Izstāsti darba devējam savas ģimenes stāstu, redzēsi, tas atradīs dzirdīgas ausis. Cilvēkiem patīk strādāt kopā ar porziņģiem, lai arī ballēties, protams, ar gulbjiem ir stilīgāk.

 

Rakstu vai fragmentu pārpublicēšana ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar bloga autoru  imac.macs@gmail.com.

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti. Diskusijas un strīdi tiek atbalstīti.