Vecie buki

Mēdz teikt, ka cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš pats jūtas. Nepareizi. Cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš šķiet citiem. Īsu brīdi dzīves sākumā cilvēki cenšas citu acīs izskatīties vecāki par “saviem gadiem”, bet lielāko un sakarīgāko daļu sev atvēlētā laika cilvēki vairāk vai mazāk veiksmīgi cenšas izlikties jaunāki, nekā patiesībā ir. Sasniedzot 50, labi var redzēt, kuram tas izdodas, bet kurš tā arī neko nav iemācījies. Pārtipinot 65, ar izlikšanos turpina nodarboties vairs tikai Holivudas kinozvaigznes un Liepājas rokmūziķi.

Par šiem sešpadsmit starp briedumu un viedumu gribu parunāt. “Pēc 50” ir vecums, kad cilvēks vēl ļoti daudz laba var paveikt, bet, ja savāra sūdus, tad vairs nav ne laika, ne iespēju kļūdas izlabot. Pusmūžā kaut ko jaunu (bez iepriekš ieliktiem pamatiem) iemācīties praktiski nav iespējams, un cilvēka vērtībai darba tirgū vairs nav “izaugsmes” dimensijas. Latvijas darbaspēka tirgus nav nekāds augstdzimušo jaunavu institūts, tas reveransus vecajiem bukiem netaisa. Par ko tie dažubrīd šķiet patiesi izbrīnīti un ik pa laikam rezignēti apmainās ar bēdu stāstiem interneta pļāpātuvēs. Vienu tādu sarunu, visnotaļ raksturīgu un ar tautā pazīstamu tvitera personību piedalīšanos ieliku šeit izgaršošanai.

Nekas no tā, par ko kungi un dāmas sūdzas, nav bez pamata, un arī pārspīlēts tiek gaumes robežās, bet cauri visam uzvēdī tāds viegls “visu zemju proletārieši…” aromāts. Tāds rūgtumiņš par to, ka visu nosaka jaunie, darba devēji nesaprot, ieguldījums un pieredze netiek novērtēti… Kā īlens duras cauri “biznesmeņi pret darbarūķiem”, “jaunie pret vecajiem”, pavisam reti kāds paskatījies spogulī un padomājis: “Bet varbūt es pats kaut ko esmu palaidis garām, ko es daru nepareizi?”

Mans viedoklis ir – Latvijā un pašmāju biznesā nav nekādas jaunu cilvēku diktatūras, nav pat pārsvara vai dominances. Lauvas tiesa mūsu darba devēju ir cilvēki “vēljoprojām labākajos gados”, tādiem pārmest jelkādu diskrimināciju pēc vecuma ir, maigi izsakoties, aizspriedums. Bizness, tāpat kā huligāns vārtrūmē, sit pa seju, nevis pasi. Darba devējam vajag kādu, kurš veic darbu un dara to tādā veidā, kādā darba devējs uzskata par pareizu. Prasība par gada skaitli vienkārši skaitļa pēc ir eksotika. Tas ir fakts, kam būtu jāiedur sirdī daudzajiem “labiem aroda pratējiem”, kuri līdz šim domāja, ka viņiem atteikta vakance tikai un vienīgi gada skaitļa dēļ.

Tomēr, tas arī ir fakts, ka šobrīd aktīvajā darba vietu piedāvājumā ir neproporcionāli daudz darba vietu jaunos, augošos uzņēmumos pie jauniem, ambicioziem vadītājiem, kuriem viena no obligātajām kandidātu īpašībām ir “enerģijas līmenis”. Šī ir tā prasība, kas kandidātu vērtēšanas procesu padara grūtu cilvēkiem, kuri uz darba interviju atstiepj līdzi savu ilggadīgo pieredzi, bet aizmirst iesviest somā dzirkstošo pašpārliecinātību.

Man šķiet atzīmēšanas vērts paradokss, ka nevienam no augstāk redzamajā domu apmaiņā iesaistītajiem nebūtu nekādu iebildumu vai neskaidrību, ja tiktu apspriesta situācija, kad viena 25 gadīga studente būtu atteikusi randiņu 61 gadīgam, visnotaļ koptam un labi situētam atraitnim. Tādā gadījumā viss šķiet loģiski – nu nepatīk, negrib un neiet – iemesli objektīvi un saprotami. Ticiet vai ne – arī darba devējam ir savi iemesli, un tie nav tik bērnišķīgi kā augstāk tviterī redzētie “mazā muļķīte vienkārši nobijās iemīlēties pieredzējušajā jūras vilkā labākajos gados”.

50 vai 60 gadīgs darba meklētājs ir tāds pats darba meklētājs kā citi – ar savām priekšrocībām un saviem trūkumiem. Katram tā bagāža ir atšķirīga, ļoti atšķiras prasmes sevi pareizi parādīt, un trāpīt ar savu piedāvājumu pareizajā vietā un laikā nav viegli nevienam. Tomēr saviem vienaudžiem piecdesmitgadniekiem es gribētu ieteikt piecu soļu sistēmu – Palīgu Nobriedušam Darba Meklētājam. Ja izdodas soli pa solim tikt līdz piektajam līmenim, tad esat garantētā drošībā. Te solis pa solim – hronoloģiskā secībā:

Pirmais – iekrājiet nedaudz naudas, kas noderēs, lai pārlaistu grūto brīdi negaidītas darba zaudēšanas gadījumā. Rēķinieties, ka tas brīdis var ievilkties, un tas ievilksies, tāpēc drošības pēc sakrājiet vairāk par nedaudz. Uzlabojiet attiecības ar saviem bērniem, iemācieties klausīt viņus, jo, iespējams, ar uzkrāto naudu nepietiks.

Otrais – kā tagad pieņemts teikt – stipriniet sociālās saites. Esiet labs pret tāliem radiniekiem, paziņām, piedomājiet par to, vai jūsu tagadējie sadarbības partneri, klienti vai kolēģi redz jūsu stiprās profesionālās īpašības. Jūsu šodienas klienti būs jūsu rītdienas darba devēji. Atjaunojiet pazīšanos ar bijušajiem studiju biedriem. Padomājiet, vai jūsu senie paziņas jūs pieņemtu pie sevis darbā.

Trešais – ja vispār kaut ko esat spējīgs mācīties, tad mācieties angļu valodu.

Ceturtais – darbu sāciet meklēt jau tad, kad vēl neesat iepriekšējo zaudējis. Darbu ir jāmeklē atbilstoši savam vecumam, atbilstoši savām šī brīža spējām, mērķtiecīgi, pareizajā virzenā, sistemātiski un, ļoti vēlams, uzticama padomdevēja uzraudzībā. Plāniem jābūt reālistiskiem un neaizmirstiet, ka strādāšanas mērķis ir dzīves kvalitātes nodrošināšana. Par to, kā meklēt darbu šajā vecumā, ļoti detalizēti un profesionāli ir uzrakstījis visiem zināmais Dr. Pēteris Apinis. Raksts ir obligāta lasāmviela, un saiti uz to atradīsiet pēc pāris rindkopām, mana teksta beigās.

Un piektais – pats galvenais un svarīgākais solis – NEZAUDĒJIET DARBU! Pirms pieņemt lēmumu pacelt cepuri – atcerieties, ka frizūra vairs nav tāda kā jaunībā. Septiņreiz nomēriet, jo meklēt darbu ir grūtāk nekā varat iztēloties.

GM

Pētera Apiņa RAKSTS

PeterisApinis

 

Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti, diskusijas un strīdi tiek sveikti. 

Rakstu pārpublicēšana jāsaskaņo ar bloga autoru  e-pasts: imac.macs@gmail.com

Traips biogrāfijā jeb CV III

Vai jums nešķiet traģikomiski, ka dzīvīgākās diskusijas par darba tirgus jautājumiem notiek “interneta portālu” forumos-čatos? Un tieši tajos forumos, kas ievietoti “sieviešu” tematiskajā sadaļā, garā tēmu rindā starp pieredzes apmaiņu par bērnu atradināšanu no knupīša, priedes mizas tējas receptēm un laimīgo pamesto nesavtīgajiem padomiem nelaimīgajām precētajām. Tieši vienā tādā pļāpu kambarī nesen tika pieminēts mans vārds. Patīkami, ka ne knupīšu vai pamperu kontekstā, bet gan domu apmaiņā zem jautājuma “Vai ārzemēs nostrādāto laiku pieminēt savā CV?”. Es padomāju: “Paši vainīgi, uzprasījāties” un nolēmu rīkoties pēc ierastās metodes, kad visi stundām strīdas, izsaka savu viedokli, paceļ balsi, apvainojas, bet es to noklausos un beigās pasaku, kā ir patiesībā.

Domu apmaiņu uzsāka foruma dalībnieces TheGreenGrassFlower (skeptiķi smīkņās, ka patiesībā tas ir portāla moderatora pseidonīms) jautājums:

Dažādu iemeslu dēļ 1,5 gadus nodzīvoju Anglijā un tur arī strādāju. Tagad esmu atgriezusies uz palikšanu Latvijā un esmu darba meklējumos. Vai tā būtu laba doma CV rakstīt Anglijā strādāto darbu (darbs bija apģērbu veikalā)?Ir dzirdēts, ka darba devēji šķībi skatoties uz aizbraucējiem un atbraucējiem, bet ja nerakstīšu, tad vēl sliktāk – paliks 1,5 gadu ilgs tukšums

Jautājums saprotams un salīdzinoši konkrēts. Sākšu ar to, ka tiešām nezinu, kur var dzirdēt, ka darba devēji šķībi skatās uz aiz-at-braucējiem? Man nav nācies neko tādu dzirdēt. Pieļauju, ka to teicis atbraucējs, kuram atteikts darbs. Parasti atteikuma iemesls netiek paskaidrots vispār, vai darba neiedevējs izdveš kādu formālu frāzi par “neatbilst kvalifikācija”. Tad nu atteikumu saņēmušie liek lietā iztēli, lai izdomātu “patieso” atraidījuma iemeslu. Iespējams, ka “braukāšana” ir pieredze, par kuru paši braukātāji nav pārliecināti – uzskatīt to par savu sasniegumu vai kauna traipu – un tāpēc izvēlas vainot neveiksmē šo “trūkumu”.

Turpināt Traips biogrāfijā jeb CV III lasīšanu

Čali (bakalaur), nu tu esi beksaidā

Kopsavilkums:

  • Universitāšu izglītības normālība kļuvusi par nastu
  • Augstskolu diplomu īpašnieki drūzmējas darba tirgus pudeles kaklā
  • Studējot iegūtās zināšanas sabiedrībā pieņemts vērtēt kā nelietderīgas

“Nu, kur studēsi pēc videnes?”

Publiski paust savu sašutumu par to, ka darba devējs kandidātam prasa neadekvātas svešvalodu zināšanas, vai sūkstīties par to, ka darba veikšanai vajag X gadu pieredzi (“kur lai tādu iegūst?!”), ir normāli. Sabiedrība saprotoši izturas pret tiem, kuri neprot angliski runāt un nenosoda tos, kuri nevienu darbu tā pa īstam nav darījuši. Bet pamēģiniet viesībās vai internetā pasūdzēties, ka jums atteica labu darbu tāpēc, ka nav augstākās izglītības. Varbūt acīs to nepateiks, bet viedoklis par jums būs: “Lūzeris”.

Man šis uzspiestās “normālības” standarts šķiet kaitīgs. Pati augstākās izglītības ideja, manuprāt, ir par īpaši spējīgu vai centīgu cilvēku sasniegumiem, par izcīnītu vietu sabiedrības elitē, par likumīgām tiesībām citus pamācīt. Laika gaitā sabiedrība uzskatīja, ka par sasniegumiem vērtīgākas ir iespējas, bakalaura grāds kļuva par “standartiņu”, mūžīgo studentu apmierināšanai ieviesa masveidīgas maģistru ražošanas kombinātus, ambiciozo izlēcēju vajadzībām no zila gaisa sacerēja MBA grādus, no pirksta izzīda tūkstoti “sociālo zinātņu” studiju programmu un augstāko izglītību sāka piegādāt pa vadiem no amērikas. Bakalaurs šobrīd nozīmē “nekas īpašs”, “viduvējība”. *

Turpināt Čali (bakalaur), nu tu esi beksaidā lasīšanu

Solīts makā nekrīt

Emocionālas pārdomas par aktuālu tēmu

Tieši pirms nedēļas stājās spēkā izmaiņas Darba likumā , kas paģēr turpmāk darba sludinājumos ierakstīt naudas daudzumu, ko par šo darbu sola maksāt darba devējs. Tas ir kārtējais politkorektais labojums likumā, līdzīgs kā pirms kāda laika ieviestā ķēmošanās rakstīt sludinājumā amatu nosaukumus gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē. Bet, tā kā likums ir likums un personāla atlases nozare staigā īsā kontrolējošo iestāžu pavadā, nozares uzņēmumi svēti ievēro arī nejēdzīgas prasības. Par to, kā jaunā situācija mainīs darba devēju, darba meklētāju un rekrūteru ikdienu, uzrakstīju līdz šim garāko un emocionālāko postu.

Klimata pārmaiņas

Sāksim ar svarīgāko – kas būtisks ir mainījies kopš pagājušās nedēļas? Īsā atbilde: nav mainījies nekas būtisks. Darba tirgū nav radušās jaunas un nav brīnumainā kārtā aizpildījušās ilgstoši tukšās darba vietas, nav kā uz burvju mājienu uzradušies jauni darba meklētāji, jau esošie darba meklētāji nav kļuvuši vairāk pieprasīti. Rietumu frontē bez pārmaiņām, tomēr, esiet droši, jaunās kārtības ieviešanas sekas pēc kāda laika izjutīs ikviens darba devējs un liela daļa darba meklētāju. Visdrīzāk, ka turpmāk uz dažiem sludinājumiem pieteiksies vairāk kandidātu, uz dažiem – mazāk nekā līdz šim. Ļoti iespējams, ka atalgojumu rakstīšana sludinājumos veicinās darba algu pieaugumu. Pilnīgi droši, ka personāla atlases nozarei būs vairāk darba un nozares uzņēmumi piedzīvos klientu pieplūdumu. Man, galvu medniekam, par to visu, it sevišķi gaidāmo klientu pieplūdumu, būtu stāvus jāpriecājas, bet es esmu dusmīgs. Paskaidrošu, par ko un uz ko esmu dusmīgs. Visu pēc kārtas.

Turpināt Solīts makā nekrīt lasīšanu

Šaura Bezizeja jeb darbaspēka trūkums

Virsraksti un epitāfijas

Darbaspēka trūkums – šī tēma skan no radio un tēvē skaļruņiem, baumu-klaču portāliem un politiķu tribīnēm, tās ir ziņas, kam nav grūti uzrakstīt “šokējošu” virsrakstu un piebārstīt tekstu ar vieglas uzvedības statistiku. Šai jautrajā kapu atmosfērā skaļākās kraukļu balsis pieder banku biznesa eņģeļiem, kuri populārzinātniski skaidro ekonomikas vārīšanos, politbiznesu lobistiem, kas ķērc pēc lētajām baltkrievu darbarokām konservu cehu glābšanai un zilo ekrānu pavāriem, kuri pieprasa ievest eritrejiešu inženierus un sīriešu skolotājus, lai tie par minimālo algu mazgātu traukus viņu restorānos. Ir vai nav darbaspēka trūkums “īsts”, tas ir strīdīgs jautājums, kā ikviena abstrakcija, katram tā parādās caur savu personīgo pieredzi. Līdzīgi kā veselības aprūpes sistēma. Atkarībā no tā, cik ātri un profesionāli feldšeris traumu punktā tev sašuva blenderī sagriezto pirkstu, tev ir viedoklis par to, vai papildus no budžeta piešķirtie 100 miljoni veselības aprūpei ir pareizi un pacienta interesēs notērēti. Man ir personīgais viedoklis par darbaspēku. Es ticu tā trūkumam, jo redzu kā mainījusies mana darba ikdiena, kas pirms dažiem gadiem atgādināja žongliera centienu cirka arēnā neizlaist no rokām sešas vālītes, uz kājas virpinot degošus riņķus un uz deguna balansējot akvāriju ar zelta zivtiņām. Šodien mans darbs vairāk atgādina izmisuša ziloņu dresētāja centienus panākt, lai simtgadīgais Radža arēnā neaizmieg pirms ir izpildījis savu kroņa numuru – ar snuķi pakasījis sev aiz auss. Darbinieku meklēšanas izrāde ir mainījusies, mūziku tagad pasūta gan darba devēji, gan darbinieki, un man izskatās, ka jaunajai situācijai mazāk gatavi izrādījušies tieši darba devēji. Tāpēc šoreiz atļaušos dot padomus un pamācīt tieši jūs, mani dārgie esošie un potenciālie klienti – darba devēji.

Garšīgās pasakas

Darbaspēka trūkumu darba devējs izjūt līdzīgi kā visiem zināmais lācis Vinnijs Pūks, kurš pēc pamatīgas medus nogaršošanas iesprūda Brālīša Trusīša alā. Situāciju sauc: Šaura Bezizeja, bizness nekust ne uz priekšu, ne atpakaļ, jo darbinieku trūkst, uz darba sludinājumiem neviens nepiesakās, cilvēki negrib strādāt, visi prasa nenormālas algas, viss ir slikti. Kāpēc tā sanācis, viedokļi atšķiras, daži saka, ka kāds pārāk daudz ēd, citi pārmet, ka dažiem alas pārāk šauras. Mums, no malas vērotājiem, ir labi zināms – Vinnijs iesprūda, jo neprata uzvesties, izēda visu medu, nesaplānoja nākamos soļus, vārdu sakot – pats vainīgs. Diemžēl, vainīgo meklēšana ir neauglīga nodarbošanās, tāpēc labāk parunāsim par to, kā palīdzēt uzņēmējiem Šaurajā Bezizejā. Pūka labākais draugs un autoritāte Kristofers Robins risināja problēmu pa savam – skaļi lasīja priekšā alā iesprūdušajam lācim motivējošu un Garšīgu Grāmatu, tā īsinot laiku, ko lācim bija jāpavada pilnīgā badā. Arī mūsu uzņēmējus, kuri ir iestrēguši darbaspēka trūkuma caurumā, mierināt steidz labākie draugi – Eksperts, Ekonomists un Analītiķis. Dažreiz par atlīdzību, bet bieži vien bez maksas, šie draugi piedāvā pilnīgi jaunu “uzlabotu un zinātniski pārbaudītu” brīnumlīdzekli – garšīgas pasakas. images-4 Pirmā pasaka ir par “slēptajām” darbaspēka rezervēm. Tā ir muldēšana par peļņā uz Veco Eiropu aizbraukušo masveidīgas atgriešanas valsts programmām, tās ir tukšas pļāpas par pensionāru mūžizglītošanu un pārprofilēšanu darba tirgus prasībām, tā ir bezatbildīgā vāvuļošana par studentu un skolēnu nodarbināšanu un izglītības sistēmas “piemērošanu darba tirgus prasībām”. Ar gadiem tu kļūsti vecāks un vairs netici tam, ka zobu feja iemainīs tavu zobiņu pret 2 eiro, un netici visam, ko sola ierēdņi un politiķi. Otrā pasaka ir domāta “globāli domājošajiem” un maksātspējīgajiem uzņēmējiem. Tiem iesaka tērēt naudu iepakojumam – zīmolot savu kompāniju kā “sapņu” darba devēju, kārdināt ar iespēju strādāt mūsu brīnišķīgajā komandā, kļūt par mūsu ģimenes locekli, utt. Šai pasakai var būt laimīgas beigas, ja uzņēmuma mērķis ir pievilināt prāvāku baru vidēji kvalificētu “klientu apkalpošanas speciālistu” un no tiem izvēlēties komunikablākos vai gribošākos, ne obligāti apķērīgākos. Tās ir ļoti modernas pasakas, tās nevis raksta, bet filmē un kā īsas, humora filmiņas izplatītas feisbukā vai jūtūbē. Jautrajām darba devēju zīmološanas filmām nākotnē paredzami spoži panākumi. Īpaši populāras tās būs to strādāt gribētāju vidū, kuri ne pārāk labi prot lasīt, toties ļoti labi prot skatīties 30 sekunžu garas filmas. Trešā ir modernā pasaka par darbinieku “uzrunāšanu” sociālajos tīklos. Parasti tas tiek pasniegts kā pilnīgi jauns skatījums uz darba tirgu, neskarta zelta dzīsla, neatklāta ādere, kurā ierokot, darba devējam sejā kā spirgta avota ūdens strūkla iešļācas jauna un neierobežota strādāt alkstošu un protošu kandidātu straume. Realitātē viss ir krietni prozaiskāk – tā vienkārši ir cita metode, kā meklēt tos pašus cilvēkus. Piekritīsiet, ka meklēt sēnes mežā var dažādi: var pētīt dabas zīmes un staigāt no vienas cerīgās vietiņas uz otru, bet var arī, neko nepētot, teciņus mest vienmērīgus lokus, var čāpot zigzagā. Atrasto sēņu daudzums var mainīties, bet meklēšanas veids pilnīgi nemaz nemaina sēņu skaitu mežā. Un problēma ir tā, ka tagad nav sēņu laiks, sēņu ir maz, visiem nepietiks. Lai kā jūs gribētu ticēt pasakām ar laimīgām beigām, ir laiks kļūt pieaugušiem un saprast, ka darbaspēka ir tik, cik tā ir, un ir sākusies nežēlīgā konkurences cīņa, sacensība par pieeju ierobežotam resursam, pārdalīšana.

Kas notiek cauruma otrā pusē?

Ja kādam šķiet, ka esmu sabiezinājis krāsas un pesimistiski skatos uz situāciju, tad pagaidiet – tālāk būs vēl trakāk! Darba tirgus Šaurā Bezizeja patiesībā ir vēl spriedīgāka, jo, ņemtiet vērā, tā ala ir aizsprūdusi abās pusēs. Ekonomisti, analītiķi un politiķi redz situāciju no Ziemeļu gala un, saprotams, runā par par to, ka trūkst cilvēku, kas varētu aizpildīt tukšās darba vietas. Pa tam lāgam alā iesprūdušajiem darba devējiem papildus problēmas sagādā lāča otrs gals – esošos darbiniekus viens otram aktīvi cenšas nospert ne tikai konkurenti, bet nu jau arī sadarbības partneri. Ja ilgi uzkavēsies ar savu Dienvidu galu pazemē, tu ne tikai neatradīsi sev jaunu darbinieku, bet veiklākie likteņa biedri no tevis aizvilinās arī labi nepieskatītus esošos darbiniekus. pooh-goes-visiting-b-1 Pirmais padoms darba devējiem ir sargāt savu aizmuguri. Brālītis Trusītis izmantoja sarežģīto situāciju, žāvēdams uz iesprūdušā lāča pakaļķepām dvieļus. Latviešu uzņēmējam jābūt gudrākam par garausi, jāsaprot, ka viņa labajiem darbiniekiem ikdienu tādi maitasputni kā es zvana un jautā: “Vai jums ir pāris minūšu laika telefona sarunai? Es gribētu piedāvāt apspriest vienu vakanci…” Visbiežāk skanošās atbildes ir: “Atkarībā no piedāvājuma”  un “Vienmēr ir interesanti parunāt”. Ja neskaita augsta līmeņa tehnisko profesiju publiku, tādiem zvaniem ktegoriski atsaka ne vairāk kā 1 no 10 sazvanītajiem. Mūsdienās lojalitāte ir dārga izprieca. Nākamie padomi darba devējiem drīzāk ir ieteikumi iesīkstējušu paradumu revidēšanai: jāsāk mazāk ēst un retāk ložņāt pa tumšām alām, jāmācās rūpēties par saviem esošajiem darbiniekiem, celt algas un darba ražīgumu, investēt tehnoloģijās un apmācībā, atteikties no nerentabliem produktiem un pakalpojumiem; jābūt psiholoģiski gataviem pieņemt darbā arvien mazāk pieredzējušus un arvien mazāk motivētus darbiniekus, darba tirgū “ieejošā” un pa darba tirgu cirkulējošā darbaspēka kvalitāte strauji pasliktinās un nav neviena iemesla tai uzlaboties; jārīkojas ātrāk, ja esat uzsācis jauna darbinieka meklēšanu un jūsu uzmanības lokā nonāk kandidāts, tad jātiekas ar to pāris dienu laikā, jāizsaka darba piedāvājums pirmajam, kurš par 80% atbilst prasībām; aizmirstiet tik ierasto: “Mēs gribētu apskatīt vēl dažus kandidātus un salīdzināt…” Kamēr gaidīsiet savus gulbjus, tie neglītie pīlēni apspalvosies un aizlidos; šodien labu fināla kandidātu “nolēkšanas” (“es  pārdomāju, pieņēmu citu darba piedāvājumu”) ātrums ir viens labs kandidāts nedēļā.

Aizmirsti par medu, meklē draugus

Nepārspējamajā stāstā par Pūku, lai dabūtu lāci ārā no Šaurās Bezizejas, viņam nācās nomest lieko svaru un arī pēc tā bija nepieciešama Kristofera Robina, Trusīša un visu Trusīša radu un draugu palīdzība, lai izvilktu Vinniju atpakaļ virszemē. Ar Garšīgas Grāmatas lasīšanu vien nebūtu līdzēts.  Vai tu, dārgo latviešu uzņēmēj, esi gatavs no pirmdienas mainīt savus ieradumus un atteikties no medus, vai tev ir labi draugi, kas gatavi tevi izvilkt no alas? images-3
Ja patika – dalies un pieseko! Komentāri netiek dzēsti vai cenzēti, diskusijas un strīdi tiek sveikti.  Rakstu pārpublicēšana jāsaskaņo ar bloga autoru  e-pasts: imac.macs@gmail.com